Nekādu bērnu te vairs tikpat kā nav. Vasarā vēl bija viens tāds puikiņš, nesa mums meža avenes, tirgoja pa latu burciņā, diezgan normāli nopelnīja, bet tagad esot Anglijā, kopā ar mammu, tā mums viņa vecmamma pastāstīja, satikām veikalā, pirka divlitrīgo Garo ko iedot strādniekiem, tie viņai kūti iztīrījuši, tāds aukstums, ka visi mēsli līdz potītēm sasaluši, bet meita ar mazdēlu Anglijā, pati jau nē, ko tad nu viņa, viņa jau par vecu, un cūkas kūtī arī salst nost.
Tad vēl bibliotekā reizēm bija pāris sīkie, vasarā tas bija, šeit bibliotekā kādi 10 datori, trešais tēva dēls ziniet, visi tādi jauni un jaudīgi, baigi labie, a tagad tikai viens aizņemts, sieviete pēc 40, meklē kaut ko portālā e-darbs, droši vien darbu ārzemēs, ko tad vēl, tikmēr bibliotekāre dusmīgi apsauc mūsējos puikas, ko par labu uzvedību atvedu uz stundiņu, lai pasēž draugos un visādās jūtjūbēs – bibliotekāre sauc, lai šie apklust, lai sēž pie sava datora, lai nesarunājas savā starpā, citādi dzīšot prom un vairs to neatkārtošot. Nu un ko – aizdzīs un sēdēs viena pati starp saviem desmit jaunajiem un jaudīgajiem datoriem. Bet es neko – ņems vēl un izdzīs mani arī, a bet man bloga ieraksts vēl nav pabeigts.
Toties uz sludinājumu staba, uz tā, kas pie veikala, bija lapiņa – Pasākums bērniem, ekskursija pa mežu, jāpulcējas 10.00 pie skolas, projektu finansē Sorosa fonds – tā tur bija rakstīts. Mēs domājām – baigi labi, aizvedīsim mūsējos bērnus arī, tie tomēr rīdzinieki, diez vai daudzi ir tādā īstā mežā bijuši, lai iemācās kokus, zvērus vai ko nu viņi taisījās par to Sorosa naudu rādīt. Aizvedām kādus 15 pašus mazākos – pie skolas stāv trīs sievietes, tā pēc 40, baigi izbrīnītas skatās uz mums, skaidrs, ka nevienu negaidīja. Neviena cita bērna tur arī nav. Tikai mūsējie. Viņa mums prasa, ko mēs te darām – saku, bērnus uz ekskursiju atvedu, uz to, kas pie sludinājumu staba, uz to, kas par Sorosa naudu. Viņa paliek tāda mazliet nikna, kaut ko pārdomā pie sevis, Bet jums nav dzīvnieku barības, viņa tad mums saka, un viņai ir taisnība – stāv sīkie, hermētiski satuntulēti, gatavi meža ekspedīcijai, viņiem ir gan cimdi, gan šalles, gan cepures un siltās zeķes, bet attiecībā uz dzīvnieku barību – kas nav, tas nav.
- Bet tur nekas nebija rakstīts par dzīvnieku barību.
- Nu, nebija rakstīts, a tagad es jums pasaku.
- Un kur mēs varam dabūt tādu dzīvnieku barību?
- Es taču viņu nepārdodu, ko jūs man jautājat.
- Bet bērni nevar bez tās barības piedalīties ekskursijā?
- Ekskursija ir atcelta. Nav neviens bērns ieradies.
- Kā nav, reku mēs veselu grupu atvedām.
- Bet viņiem taču nav dzīvnieku barības.
Tā arī beidzās Sorosa finansētā Latvijas bērnu iepazīstināšana ar meža floras un faunas daudzveidību. Beigās vēl pajautājām, ko tad šīs ar to Sorosa naudu darīs – ja pasākumi nenotiek, tad taču visas naudas gar degunu. Nē, nē, viņa jau priecīgāk atmet, mums vēl deviņus mēnešus tās Sorosa projektu naudas nāks. Jauki, padomāju - deviņi mēneši tomēr ir un paliek deviņi mēneši.
A bet uz sludinājumu staba, uz tā, kas pie veikala, tagad stāv jauna lapiņa: Meistarklase bērniem. Pērļu virtenes un kaklarotas. Finansē Sorosa fonds Latvija.
