Saeima trešajā galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus Mikrouzņēmuma nodokļa likumā, kas kardināli maina pastāvošo regulējumu. Kā izriet no Saeimā pieņemtajiem grozījumiem, tad pašu būtiskāko grozījumu daļu, tas ir, nozares, kurās nevarēs piemērot mikrouzņēmuma nodokli noteiks Ministru kabinets. Ņemot vērā, iepriekš publiski izskanējušos Saeimas Budžeta komisijas priekšsēdētāja Kārļa Šadurska paziņojumus, kurš šos grozījumus ir iniciējis, tad var droši paredzēt, ka juristi, grāmatveži, konsultanti un citas šobrīd nezināmas nozares būs šo „nelabvēlīgo” nozaru skaitā, jo Ministru Kabinetu kontrolē tas pats politiskais spēks, kurš panāca konkrēto grozījumu pieņemšanu.
Latvijā ir tūkstošiem cilvēku strādā jurisprudences, grāmatvedības un konsultāciju jomā, kas ir izvēlējušies maksāt mikrouzņēmuma nodokli. Šajās nozarēs ir nelieli ražošanas izdevumi, kas padara mikrouzņēmuma nodokli par panesamu un ļauj no ienākumiem nomaksāt pilnīgu visus nodokļus, neveicot sarežģītu un dārgu grāmatvedības uzskaiti, kā tas būtu pašnodarbinātā vai parastā nodokļus režīma kapitālsabiedrības gadījumā.
Mikrouzņēmuma nodoklis ir nodokļu režīms, kas veicina nodokļu maksāšanu nevis savas likmes izmēra dēļ, jo pāris procentpunkti no neliela apgrozījuma absolūtos skaitļos ir paciešama summa, bet gan nodokļa režīma vienkāršības, uzskatāmības un prognozējamības dēļ. Tas ļauj precīzi plānot savus izdevumus un akumulēt līdzekļu laicīgai nodokļu nomaksai. Savukārt pie neliela apgrozījuma sarežģītā un neprognozējama nodokļu uzskaites sistēma rada objektīvu pamatu un saimniecisku nepieciešamību optimizēt izdevumus, kas gala rezultātā ilgtermiņā mazina valsts nodokļu ieņēmumus, bet uzņēmēju novirza „pelēkajā” saimnieciskās darbības zonā.
Pieņemtie grozījumi iznīcina likuma ekonomisko jēgu un rupji pārkāpj Latvijas Republikas Satversmi, kas tā stāšanās spēkā gadījumā būs pamats pieteikuma Satversmes tiesā. Nododot tiesības izvēlēties nozares, kurās nevarēs piemērot mikrouzņēmuma nodokļu režīmu, Ministru kabinetam tiek pārkāpta Saeimas kompetence likumdošanas jomā, kas ir noteikta Satversmes 64.pantā. Kā arī tīši šis jautājums ir izslēgts no publiskas diskusijas Saeimā, lai maldinātu Latvijas tautu par patiesu šo grozījumu ietekmi uz tautsaimniecību.
Ministru kabinetam saskaņā ar Ministru kabineta iekārta likuma 31.panta tvēruma vēsturisko un teleoloģisko iztulkojumu ir tiesības pieņemt ārējus normatīvus aktus tikai, lai precizētu vai paplašinātu likumdevēja gribu, kas skaidri un noteikti pausta pašā likumā. Apstrīdētajā Mikrouzņēmuma nodokļa likuma redakcijā šāda pilnvarojuma nav. Ir deleģētas neierobežotas beznosacījuma tiesības kardināli lemt par likuma piemērojamību. Lai arī ar īpašu pantu tiek noteikt likuma mērķis, taču tā ir klaji formāla un ar tiesisku saturu nepiepildīta norma, kas nenosaka neko.
To savā tiesiskajā nihilismā varētu salīdzināt ar grozījumiem Krimināllikumā, kur Ministru kabinetam tiek deleģētas tiesības piešķirt imunitāti konkrētām amatpersonām par kukuļņemšanu vai liegt tiesības, piemēram, uz apelāciju konkrētām personām vai to grupām.
Ja Saeima ir nolēmusi noteikt nozaru sarakstu, kurās nevarēs piemērot konkrēto vai kādu citu nodokļu režīmu, tad šim sarakstam būtu jābūt iekļautam pašā likumā. Lai vēlētājs skaidri redzētu, kādas intereses deputāts pārstāv un kādus solījumus pilda. Jo visi politiski spēki pirms vēlēšanām solīja saglabāt mikrouzņēmuma nodokļa regulējumu nevis iznīcināt to. Likumu Saeimā ir atbalstījuši 67 deputāti, un publiski tas tiek deklarēts kā panākums. Taču īstenība ir pilnīgi pretējā un, kad patieso likumu grozījumu jēga būs faktiski jūtama, tad atbildīgie lēmumu pieņēmēji noslēpsies aiz ministriju algoto ierēdņu mugurām, kuriem tauta nevar izteikt savu nosodījumu, izsvītrojot tos no vēlēšanu sarakstiem.
Tādā veidā tiek pārkāpts Satversmes 1.pantā noteiktais fundamentālais princips, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, jo demokrātija nav iedomājam bez varu dalīšanas. Taču konkrētā likumprojekta pieņemšanas gaita skaidra pierāda, to, ka politiskais spēks var mēģināt šo varu uzurpēt un, izmantojot informatīvos resursus, baltu padarīt par melnu. Šāds pārvaldes un likumdošanas modelis, kas konsolidē varu šauru personu lokā neatkarīgi no politiskā spēka personālijām ilgtermiņā var novest pie neatkarībā zaudēšanas, ko Latvijas tauta jau ir piedzīvojusi pirms 75 gadiem.
Nosakot nozares, kurām var tikt piemērots vai nepiemērots mikrouzņēmuma nodoklis, tiek pārkāpts Satversmes 91.pantā noteiktais vienlīdzības princips, kuru jau vairākos spriedumos ir skaidri definējusi Satversmes tiesa, nosakot, ka šis princips ir piemērojam personām, kas atrodas salīdzināmos apstākļos un ka noteiktajiem ierobežojumiem ir jābūt samērīgam ar labumu ko no tā gūst sabiedrība. Neko no tā konkrētais likums neparedz.
Populistiski tiek piesaukti gan mazie sociālā nodokļa maksājumi, gan negodprātīgi nodokļi maksātāji, kas izmanot šo nodokļu režīmu, lai sadalītu lielu uzņēmumu mazos, tādejādi izvairoties no algas nodokļa maksāšanas. Taču absolūti nav skaidrs kā šie, riski tiek novērsti ar nozaru ierobežojumiem!!! Ar negodprātīgiem nodokļu maksātājiem ir jācīnās administratīvām metodēm, veicot kontroles pasākumus, jo likumā ir tieši aizliegtas minētās shēmas. Savukārt sociālā budžets un katras konkrētās personas labklājība, sasniedzot pensionēšanas vecumu, ir atkarīga no valsts tautsaimniecības attīstības, kuru konkrētie grozījumi ietekmē negatīvi, jo veicina „ēnu” ekonomiku un palielina bezdarbu.
Tāpēc aicinu visus, kurus skar šis jautājums, sekot manam piemēram, un vērsties pie Latvijas Valsts prezidenta, lūdzot nodot otrreizējai caurlūkošanai šos likuma grozījumus saskaņā ar Satversmes 71.panta noteikumiem.
