Izstrādājot 2011. gada budžetu, valdībai ir bijušas trīs svarīgākās vadlīnijas – starptautisko aizdevēju viedokļa ievērošana, budžeta konsolidācija un eiro ieviešana 2014. gadā. Vai tās ir Latvijas intereses?
Starptautisko aizdevēju intereses un Latvijas intereses – tās ir divas dažādas lietas. Reti kurš uzskata, ka budžeta konsolidācija notiek Latvijas tautsaimniecības interesēs. Eiro ieviešana 2014. gadā ir politisks mērķis, kas, visticamāk, neveicinās Latvijas ekonomikas konkurētspēju, bet gluži pretēji – to samazinās. Tātad – neviens no svarīgākajiem principiem, uz kura balstās 2011. gada Latvijas valsts budžets, nav mūsu pašu, bet ir svešs, ārēji uzspiests princips.
Valdība mums apgalvo, ka visu to, no Latvijas interešu viedokļa apšaubāmo, principu ievērošana, uz kuriem balstīts Valda Dombrovska valdības budžets, ir stingras EK un SVF prasības, kuras neievērojot varam zaudēt iespējas izmantot starptautisko aizdevumu, kura procenti ir zemākie, kas pieejami starptautiskajā aizdevumu tirgū. Tomēr netiek ņemta vērā kāda vēl būtiskāka lieta. Ja bez procentiem šis aizdevums uzspiež vēl arī Latvijas valstij ļoti neizdevīgu politiku, tad tas var izrādīties patiesībā ļoti dārgs aizdevums, neskatoties uz to, ka SVF procenti ir zemi.
Ļoti iespējams, ka Latvijas valstij būtu izdevīgāk piesaistīt tādus finanšu resursus, kuru procents nav tik izdevīgs, bet kuri nesatur prasības, kas bremzē Latvijas ekonomiku, grauj sociālo sistēmu, dzen nabadzībā vai ekonomiskajā emigrācijā Latvijas tautu. Varbūt Latvijas valstij ir vajadzīgs tāds aizdevums, kuru ieguldīt ekonomikas attīstībā?
"Neoliberāļu" valdībai šāds aizdevums nav vajadzīgs. Valda Dombrovska valdība ir tāda pati kā visas pēdējo divdesmit gadu valdības, kuras uzskata, ka valdībai ekonomika nav jāattīsta, ka ekonomika attīstās pati no sevis. To attīstīs tā pati tirgus neredzamā roka, par kuru Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Džozefs Stiglics ironizēja, ka viens no iemesliem, kāpēc tirgus neredzamā roka ir neredzama, ir tas, ka tādas nemaz nav.
Pa Latvijas tautsaimniecību sen rosās nevis tirgus neredzamā roka, bet, piemēram, labi redzamās zviedru bankas. Atteikšanās no savas nacionālās politikas ekonomikā nekad nav bijusi Latvijas interesēs, tā bijusi nesalīdzināmi attīstītāku valstu interesēs.
Bija cerības, ka varbūt ekonomiskā krīze spēs uzmodināt no miega dogmatiskos radikālā brīvā tirgus piekritējus Latvijas Republikā. Nekā. Vai nu guļ, vai ārvalstu draugu interesēs izliekas, ka guļ. Visapkārt pasaulē valdības ir ieviesušas savu nacionālo ekonomiku aizsardzības pasākumus, stimulē savu valstu ekonomiku un savas nacionālās intereses liek pirmajā vietā.
Latvijas neoliberāļu sektantisms robežojas ar sociāldarvinismu. Grūti ir iedomāties cilvēku, kurš savam smagi slimajam bērnam nedod zāles un neved pie ārsta, bet gaida, kad tas izveseļosies pats no sevis vai arī – uzvarēs dabiskā izlase. Latvijas ekonomika ir krīzē, un nācijai ir vajadzīgas zāles, nevis Dombrovska valdības budžets eitanāzijai.
Visi Latvijas iedzīvotāji ir Latvijas nācija. Un Latvijas nācijas interesēm Latvijā ir jābūt pirmajā vietā. Bez kopīgas politiskas nācijas apzināšanās nav iespējams definēt kopīgas Latvijas intereses. Bez tā sveši spēki mūs šķeļ pēc etniska principa. Pastāv uzskats, ka tikai latviešu un tikai ka etniskas grupas intereses ir vienīgās, kuras jāizstāv, bet kopēju nācijas interešu nemaz nav.
Visai Latvijas nācijai ir kopējas ekonomiskās intereses, atšķirīgas no Zviedrijas, Vācijas, ASV, Krievijas vai Lietuvas interesēm. Un tās ir jāaizstāv Latvijas valdībai – valsts budžetā, likumos, ārpolitikā, visur. Nesen rokās nonāca grāmata. Emīls Jakrins – Ekonomiskais patriotisms. Nav nozīmes, ka to ir sarakstījis TB/LNNK biedrs. Es to ieteiktu izlasīt katram Latvijas politiķim. Tas ir stāsts par sekmēm, kuras gūst nācijas, kas apzinās savas nacionālās intereses, un zaudējumiem, kad kāda nācija pakļaujas svešu tautu ideoloģiskajai manipulācijai ar atteikšanos no pašu politikas. Tas ir stāsts par to, kā aiz neoliberālisma maskas tiek lobētas konkrētu nāciju intereses, to pašu, kuras ir mūsu starptautiskie aizdevēji.
Nācija nevar pastāvēt tikai uz etnisku, lingvistisku un kulturālu vērtību pamata, ja neapzinās un neīsteno savas ekonomiskās intereses. Ja tiek pretstatītas etniskās un ekonomiskās intereses – nācija nevar pastāvēt.
Ja tēvzemieša grāmata varētu būt pielikums Saskaņas centra ekonomiskajai programmai, ja tajā tiek runāts par tiem pašiem principiem, par ko Jāņa Urbanoviča un Jura Paidera grāmatā Latvijas attīstības prioritātes, tad kurš ir kura pretinieks? Pat ļoti dažādu politisku partiju pārstāvjiem ir daudz vairāk kopīgu, nevis atšķirīgu interešu, bet ļoti atšķirīgas ir Latvijas iedzīvotāju un ārvalstu intereses Latvijā – īpaši ekonomiskās intereses. Kamēr latvieši cīnās ar krieviem, bet rīdzinieki pretstata sevi latgaliešiem, tikmēr Latvijā saimnieko svešie, bet Latvijas valsts budžets tiek pieņemts citu valstu interesēs.
