Latvijā esot 2300 vergu ( sk. Walk Free Foundation (WFF) veidoto globālās verdzības indeksu 2014). Saskaņā ar visprimitīvāko ANO definīciju vergs ir cilvēks, kuram nav iespēju pamest darbu, ko viņš dara, tad, kad vien viņš pats to grib.
Pat tad, ja pieņemam šo definīciju par pilnīgu un liekamies neredzam citas verdzības izpausmes, šī ziņa vēsta par mūsu negodu. Šajā gadījumā, to sacīdams, es pirmām kārtām nedomāju varu. Šajā gadījumā domāju, ka pirmām kārtām tas ir sabiedrības negods. Demokrātiskai sabiedrībai, kura pieļauj savā vidū vergus, brīvība nav sirdslieta.
Taču Latvija ir nosaukusies par demokrātisku valsti. Tātad – viena no Latvijas valsts fundamentālajām vērtībām it kā ir brīvība. 2300 vergu – tas ir mūsu liekulības indekss attieksmē pret brīvību. Un tas nav zems indekss. Kāpēc brīva valsts vēl nav uz zaļa zara? Tāpēc, ka «vergs nestrādā, vergs vergo». Man jādomā – arī uz Latviju tagad varētu būt attiecināmas tās ironiskās, ar verdzību saistītās spekulācijas, kuras vēsta: – verdzības iekārtā vergturiem vergi bija jābaro un viņus jāspiež strādāt; – dzimtbūšanā vergi baroja paši sevi, bet strādāt bija jāspiež; – mežonīgajā kapitālismā ļaudis paši pieteicās verdzībā, paši sevi baroja un spieda strādāt; – demokrātijā cilvēki piesakās paši, paši sevi baro, paši spiež sevi strādāt, turklāt uzskata, ka ir brīvi un gandarīti par esošo lietu kārtību. Cik te taisnības, cik ne, manuprāt, izriet no tā, kāda ir mūsu brīvības kvalitāte, kā mēs liekam to lietā, lai panāktu sev, savai valstij būtisko.
Diemžēl «progresīvajai» pasaulei, Eiropas Savienībai, neraugoties uz virkni atbildīgu organizāciju lēmumu, «modernā verdzība» eksistē vien konstatācijas līmenī. Ja, piemēram, 2006. gadā Starptautiskā darba organizācija (International Labor Organization) lēsa, ka pasaulē bija 12,3 miljoni vergu, bet WFF 2014. gadā uzskata, ka to ir 35,8 miljoni (citi avoti uzrāda citus datus lielā amplitūdā), tad dinamika, manuprāt, bijusi milzīga. Ja cilvēku tirdzniecība gandrīz vai šajos pašos gados kļuvusi no piektā par trešo (dažs apgalvo – otro) lielāko pasaules nelegālo biznesu un ja, strauji pieaugot cilvēku tirdzniecības apjomam, par to notiesāto skaits samazinās (2008.–2012. gada dati), tad tas apliecina tikai atbildīgo starptautisko organizāciju, valstu valdību bezdarbību, vienaldzību vai arī ieinteresētību šajā biznesā. Atbalstu verdzībai. Kaut vai tāpēc, ka «verdzība ļauj pazemināt preču ražošanas izmaksas visā pasaulē. Tāpēc vergturība šodien ir tik pievilcīga» (K. Beils grāmatā Jaunā verdzība globālajā ekonomikā). Kāds teica: «Važu dizains progresējis tiktāl, ka tās kļuvušas nemanāmas.» Man šķiet, ka rūpes par važu dizainu arī Eiropai šodien ir svarīgākas par verdzības aizvākšanu.
Ir pat, kas uzskata, ka mūsdienu sabiedrība sastāv no 95% vergu un 5% vergturu. Viens no apsvērumiem šajā ziņā – vergturi savulaik devuši vergiem barību un pajumti, bet šodien apstākļi tiekot iegrozīti tā, lai lielum lielais vairums cilvēku, lai kā tie censtos, nespētu nopelnīt vairāk kā vien barībai un pajumtei. Tai pašai verga esamībai.
Man tomēr negribas mūsdienās pārlikt visu atbildību par cilvēka statusu no vergiem uz vergturiem. Runā, ka savulaik cilvēki, izdzinuši no sevis mērkaķi, ielaida vietā vergu. Būtu loģiski gribēt, lai brīvi ļaudis izdzītu no sevis vergu un ielaistu vietā cilvēku. Nevaru gan teikt, ka mūsu vadoņi to no sirds vēlas. Vai varbūt tie atklāj mums mūsu darba patieso vērtību (ekspluatācijas līmeni)? Vai varbūt tauta nav tikusi atsvešināta no tās resursiem un arī teritorijām gan to iztirgošanas, gan netaisnīgas privatizācijas rezultātā? Vai esošā varas konstrukcija tiešām ļauj mums mainīt situāciju tā, kā mēs, tauta, gribam, vai arī mums ar to jāsamierinās kā ar spiestu lietu? Kamēr masu izglītībā nosacīti prevalē «priekšmetiski faktiskais» (zināt «priekšmetu»), bet «fundamentāli metodoloģiskais» ir sekundārs, nav ko īpaši gausties par sociālo noslāņošanos, to, ka cilvēkiem vāja valsts apziņa, politikas, tiesību… lauka apjauta. Utt.
Par seno Grieķiju teikts, ka brīvi ļaudis tur bija, pateicoties tam, ka bija vergi. Mums to jau ir vismaz 2300. Un, tā kā Lietuvā un Igaunijā, kuras valsts kvalitātē mūs pagaidām apsteidz, to ir vairāk, skaidrs, kas jādara, lai brīvība pieņemtos spēkā.
