Pirms septiņiem gadiem skolotājs Oskars Lūsis delfos atgādināja, ka ekonomikā par saprātīgām būtnēm uzskata cilvēkus, kas domā par sevi. Taču, atskatījies savā pieredzē un izlasījis LR MK noteikumus Nr. 746 (24.08.2004.), viņš jautāja – vai skolotājs ir ekonomiski nesaprātīga būtne? Jo bija uzskatāmi aprēķinājis, ka strādā nevis deviņas tarificētās stundas, bet gan 16. Viņš jautāja: «Kur tad palikušas manas septiņas nostrādātās stundas? Vai tiešām es nemāku plānot savu laiku? Diemžēl māku gan plānot, gan rēķināt, tādēļ vairāk nestrādāju par ekonomikas skolotāju.»
Diemžēl oficiālais uzskats, ka skolotājam bezmaz obligāti jābūt ekonomiski nesaprātīgai būtnei, Latvijā arvien dzīvs. Vismaz kopš Augusta Vosa laikiem. Olaines skolotājas savulaik rakstīja (NRA,11.04.1995.), ka Voss reiz kādai skolotājai teicis: «Vi, Anna Karlovna, učiķeļņica, i vi dolžni poņaķ, čto vsem ņe hvatajet. (Jūs, Anna Karlovna, esat skolotāja, un jums jāsaprot, ka visiem nepietiek.)» Valsts sabrukuma situācijā to varbūt varētu saprast. Bet es nespēju saprast to, kāpēc brīvā valstī, kuras esībai vissvarīgākais ir kvalitatīva nākotne, kvalitatīvi cilvēkresursi, šāda sevis uztvere no skolotājiem tiek gaidīta bezmaz 25 gadu garumā. Lūk, dažādu gadu izdevumos bez lielas piepūles atrasti ar skolotāju atalgojumu saistīti kvalificētu cilvēku atzinumi.
1994. gads. «Šī cīņa par algu paaugstināšanu, par skolu normālu finansēšanu sākās aptuveni pirms pusotra gada, kad notika pirmais brīdinājuma streiks Rīgas Angļu ģimnāzijā.»
1998. gads. «Vislietderīgākā varētu būt kārtība, kad skolotāju algas tiek piesaistītas vidējai algai valstī.»
2004. gads. «Pedagogu zemās algas ir problēma (..), kā rezultātā skolēnu sagatavošana kļuvusi arvien sliktāka. Zināšanu līmenis studentiem, kas stājas augstskolā, pašlaik ir daudz zemāks nekā tiem, kas stājās astoņdesmitajos gados.» Šajā pašā gadā ierēdņu galvās kā risinājuma variants parādījās jēdziens «norakstāmie skolotāji».
2009. gads. «Virkne valdības pieņemto lēmumu kļuvuši par pamatu skolotāju masveida aiziešanai no darba. (..) Skolotājiem izdevīgāk bezdarbniekos.»
2011. gads. «Modelis «nauda seko skolēnam» ir pilnīgi negatīvs – pašlaik iet trešais gads un mēs redzam ļoti daudz mīnusu.»
2012. gads. «Pašlaik skolotāju minimālais atalgojums ir 245 lati mēnesī pirms nodokļu nomaksas. To mēs uzskatām par apkaunojošu darba novērtējumu, it sevišķi ņemot vērā, ka valstiski izglītību virza kā vienu no prioritātēm, kas varētu nodrošināt Latvijas ekonomisko augšupeju.»
2013. gads. «IZM dati liecina, ka viszemāko atalgojumu saņem pedagogi Strenču novadā, kur 57% pedagogu saņem viszemāko atalgojumu 280 vai mazāk. Savukārt augstāko atalgojumu – 750 un vairāk latu – saņem pedagogi Mārupes novadā (41%).»
Manuprāt, ja salīdzināt oficiālo 2014. gada pēcvēlēšanu retoriku ar iepriekšminētajiem atzinumiem, skaidrs, ka šis vezums ne tik vien kā nav kustējies no vietas, bet arī negrasās kustēties. Lai arī 10% pie algas salīdzinājumā ar to, kas skolotājiem tika paņemts nost krīzes laikā, ir nieks. Un, neraugoties uz IZM ne reizi vien apgalvoto, ka tās «kompetencē ir īstenot valsts politiku un attīstības stratēģiju izglītībā». Neraugoties uz to, ka pedagogi paši laiku pa laikam ir inventarizējuši visvairāk sasāpējušās problēmas un snieguši IZM samērā kompleksi izkoptus priekšlikumus, kur darba apmaksas jautājums turklāt ticis aplūkots nevis pats par sevi, bet kontekstā ar pārslodzi, morāli (un finansiāli) nepietiekami novērtētu pedagoģisko darbu, vāju sociālā atbalsta politiku u. tml. Savulaik (2007.) IZM pat solījusi skolotājiem kompleksi atrisināt šo problēmu triju līdz septiņu gadu laikā. Tātad – šogad pedagogu darba apmaksas sistēmai valstī jau bija jābūt taisnīgai un atbilstošai skolotāja statusam. Kāpēc nav? Kāpēc tiek atskaņots tieši tas pats, kas ticis atskaņots vismaz 20 gadu gaitā?
Pirms desmit gadiem Engures skolotāji uzdeva jautājumu: «Vai skolotāju darba samaksas reformēšana neatgādina skolotāju garīgu piesmiešanu? (Tukuma Ziņotājs, 13.01.2004.)» Acīmredzot tāpēc, ka varas nolūks ir degradēt skolotājus tiktāl, lai viņi nespētu uzturēt izglītības sistēmu, kas nodrošina tautas kvalitāti cauri laikiem.
