Man nav ko iebilst Monteskjē, kurš teica, ka starptautiskās tiesības balstās principā: miera laikā valstīm jādara iespējami daudz laba, kara laikā – iespējami maz ļauna. Ar zināmu piespiešanos es piekrītu arī Žanam Žakam Ruso: «Karš nav attiecības starp cilvēkiem, karš ir attiecības starp valstīm, cilvēki kļūst par ienaidniekiem nejauši.» Imperatoram Vitēlijam gan nepiekrītu: «Ienaidnieka līķis allaž smaržo labi – sevišķi, ja tas ir tautieša līķis.»
Man nav ko iebilst Saeimas komisijās nonākušajiem Krimināllikuma grozījumiem, kas paredz ieviest kriminālatbildību par prettiesisku piedalīšanos bruņotā konfliktā, par bruņota konflikta finansēšanu, kā arī vervēšanu, apmācīšanu un nosūtīšanu bruņotam konfliktam. Brīnums, ka šo problēmu, kuru jau sen reglamentē un klasificē kā noziegumu vairākas ANO konvencijas un rezolūcijas, Latvija grasās tiesiski regulēt tikai tagad. Krievija līdzīgus grozījumus (tiesa, ar nolūku – precizēt «algotņa» definējumu) savam Krimināllikumam pieteica pērn, jūnijā. Taču (iespējams, slikti meklēju) neatradu, ka viena vai otra būtu ratificējušas kaut vai 1989. gada 4. decembrī pieņemto Konvenciju par cīņu ar algotņu vervēšanu, izmantošanu, finansēšanu un apmācīšanu.
Arī tāpēc gribētos, lai grozījumu pieņemšanu un piemērošanu neiespaido nekādas politiskas konjunktūras noteiktas spekulācijas. Lai likums ir aptverošs, nevis radīts, domājot par kādu vienu konflikta telpu vai vienu konflikta pusi. Būtu vēlams vēl līdz 12. februārim, kad grozījumi grasās tikt pieņemti, redzēt kvalificētu to skaidrojumu. Piemēram, ko nozīmē «prettiesiska piedalīšanās»? Starptautiskajos dokumentos tā definēta samērā skaidri. Uz ko tā attiecas Latvijā? Uz algotņiem, uz spiegiem, uz brīvprātīgajiem…? Likumprojekta anotācijā uzsvērts, ka no Latvijas ārējās drošības viedokļa ir būtiski nepieļaut valstspiederīgo iesaisti konfliktā kā tādu (LETA). Taču, piemēram, ja esmu brīvprātīgais, tad manu rīcību nosaka nevis valsts «nepieļaut», bet mana gribas brīvība. Gribētos zināt, kā tā regulējama ar aizliegumu, ja algotņa un brīvprātīgā statuss atšķiras. Algotņi un spiegi nav kombatanti (noteiktiem bruņotiem spēkiem piederīgi karavīri). Brīvprātīgie ir. Viņi saņem (ja saņem) to pašu atalgojumu, ko citi šo vienību attiecīga ranga kareivji. Par viņu darbību atbild attiecīgā konfliktējošā puse. Bet viens no algotņa raksturojumiem ir tas, ka viņš saņem krietni vairāk, karo par naudu. Algotnis pakļaujams kriminālvajāšanai tās valsts teritorijā, kur pastrādājis noziegumus. Par algotņu darbību jāatbild arī valstij, kas tos izmanto.
Protams, pastāv zināma līdzība starp algotņiem un brīvprātīgajiem. Arī tiesiskā ziņā: tiem abiem nav tiesiskas saiknes ar valsti, kurā notiek konflikts; ne vienus, ne otrus noteiktu funkciju veikšanai (atšķirībā no militārajiem padomniekiem) nav deleģējusi viņu pašu valsts. Algotņi pastāv ārpus kara (tostarp karagūstekņu tiesībām). Saistībā ar brīvprātīgajiem KL grozījumu autoru nostāja man šķiet neskaidra. Ja šie brīvprātīgie ir likumīgi kombatanti vienā vai otrā konflikta pusē, vai Latvija grasās arī viņu darbību uzskatīt par prettiesisku?
Turklāt, ciktāl runāt par Ukrainu, es pagaidām neredzu (saskaņā ar tiešiem avotiem pieprasītu un saņemtu informāciju), ka starptautiskajai sabiedrībai (vai tā Krievijas vai Eiropas) īpaši rūp «Hāgas tiesību» un «Ženēvas tiesību» efektivitāte šīs valsts telpā. Katra puse redz tikai sev izdevīgo. Abas tiecas apliecināt kāda gudrinieka sacīto, ka tiesības ir spēka politika. Manā uztverē tā ir tiesiska netīrība, ļaunā vairošana. Es pieminēju vārdu «spekulācijas» tāpēc, ka mums ir zināma pieredze šajā ziņā. Vai tad mēs neiespekulējāmies Irākas okupācijā uz melīga iegansta pamata? Vai tad patlaban mēs neliekuļojam, izlikdamies, ka civiliedzīvotāja, pat bērna nāve Doņeckā ir terorista, algotņa nāve, bet civiliedzīvotāja nāve ārpus separātistu kontrolētās telpas – noziegums pret cilvēci? Līdzīgi Vitēlijam mēs priecājamies par pilsoņu karu. Pilnīgi piekrītu tam, kas sacīts feldmaršala Lista Nirnbergas spriedumā: «Militāra nepieciešamība un lietderība neattaisno starptautisko tiesību pārkāpumu.» Tāpēc gribētos, lai Latvijas tiesiskuma uzturētāji redz visu tiesību piemērojuma laukumu.
