Kultūras cilvēki grib iedvesmojošu Valsts prezidentu. Bet – kas tad liedz pašiem tādu izgatavot? Latvijas Radošo savienību padome ir pietiekami autoritatīva, svarīga organizācija, ar to saistīts liels skaits kultūras cilvēku. Kas liedz nākamo diskusiju rīkot ne vairs par to, kādam jābūt Valsts prezidentam, bet par to – kurš būs Valsts prezidents. Nolemt, kurš būs, un ar visu savu sabiedrisko, ar visu savu gara spēku uzturēt savu nominantu?
Nesen dzirdēju juristus sakām: pārdevējai jābūt tikpat lielām izredzēm ietekmēt politiku kā miljonāram. Un tie, kas spēj ietekmēt politiku, tie no politikas pat Latvijā kaut ko arī dabū. Savukārt tie, kuri ar politikas ietekmēšanu saprot politikas komentēšanu un lamāšanu, dabū tikai sociālekonomiskas pabiras un vienu optimizāciju nopakaļ otrai. Jo nav pat mēģinājuši piedāvāt politikai, kāda nu tā šobrīd ir, pietiekami konkurētspējīgus valsts projektus un organizēties tā, lai politiķi (tādi, kādi nu tie šobrīd ir) būtu spiesti šos projektus respektēt. Protams, šiem projektiem jābūt sagatavotiem tādā līmenī, lai politikai būtu grūti, pat neiespējami tos noraidīt. Tautai vēlams Valsts prezidents pat tad, ja tauta pati prezidentu nevēl, manā uztverē ir viens no visvieglāk īstenojamiem politikas ietekmēšanas projektiem.
Vēl no juristiem turpat dzirdēju: Saeimas sastāvs nav ne par kapeiku sliktāks kā viņu vēlētāji. Taču jau vairāki pētījumi gadu gaitā apliecina to, ka Latvijā vēlētāji vēlētiem (varas) institūtiem neuzticas visvairāk. Manā uztverē tas tā ir arī tāpēc, ka mēs, kā saka, joprojām neredzam valstī paši sevi un tās nebūšanās – paši savas nepilnības. Tas tā ir tāpēc, ka mums dikti patīk gribēt un sludināt, bet nepatīk atbildēt… Tagad sāksies: «Katrs atbild tikai par sevi…» u.tml. Taču, piemēram, Karls Jasperss vai Džons Mills domāja savādāk – pilsoniskā sabiedrība ir atbildīga par valsts stāvokli. Arī latviešiem šajā sakarā ir definīcija – «katrs savā darbā, visi valsts darbā».
Ja sabiedrības, kura pieņēmusi demokrātiju, funkcija nav – piespiest varu strādāt efektīvi, kā funkcija tad tā ir? Manuprāt, pat Satversmē var izlasīt, ka tā ir demosa funkcija. Tāpēc, ja, piemēram, valsts institūti, orgāni pasargā no atbildības, piesedz tos, kuri iedomājas sevi par varu, man šķiet, ka neesam bijuši pietiekami atbildīgi (nevajag jaukt atbildību ar vainu) mēs. Ja vara, politika spēj nolikt sabiedrību tā, lai tā nemaisās pa kājām, slava varai. Ja nav sabiedrisko pūļu savas (tautas) esības dēļ, tad sabiedrībai nav arī alibi saistībā ar valsts (tautas) stāvokli, saistībā ar līdzdalību tā graušanā. Ja nācijā, kas spējusi organizēties valstī, katrs atbild vien par sevi, tad vārds «patriotisms» jāizmet no vārdnīcas. Tad, pastāvot starptautiskā telpā, nav ko vaimanāt par to, ka nacionālā savdabība gaist un nacionāla valsts atrofējas. Jo ir tikai katrs viens, kuru pēc nodokļu nomaksas valsts neinteresē. Lai arī, ciktāl runāt par nācijas patību, tiktāl kopienas pašas griba to uzturēt man šķiet noteicošāka par valsts attieksmi. Kopienai jādiktē valstij, kā būt. Tātad – jābūt atbildīgai par savu valsti.
Protams, sekla vara dod priekšroku sabiedrības (tautas) apoloģijai, nevis tās vērtēšanai. Ja vara sāktu tautu vērtēt, tai taču būtu jāvelta pūles tautas pilnībai, jārūpējas, lai tās pārstāvība ir efektīva un līderu selekcija – kvalitatīva. Amorālai varai diezgan ar pūli un pūļa apoloģiju.
Ja Latvijā būtu tāda organizācija kā Igaunijas Kopdarbības kopa (IKK, dibināta 2007. gadā, aptver 74 organizācijas), es ar abām rokām būtu par tautas vēlētu prezidentu. Jo, cik esmu lasījis pats un dzirdējis no Jura Putriņa, IKK ir skaidri definēts sabiedrības atbildības institūts, kurš polemizē ar varu nozīmīgu valsts projektu līmenī (valsts pārvaldes reforma u.c.). Latvijā tādu sabiedrisku organizāciju, kura spēj savu ar valsts iekārtu un politisko kursu saistīto gribu definēt, uzturēt spēkā un novest līdz valsts politikai, es nezinu. Mēs gribētu tādu un šitādu prezidentu… Tas ir tikai pirmais solis. Izvēle. Lai dabūtu, ko gribas, pašiem jāveic arī nākamie – lēmums, rīcība, atbildība. Radošo savienību padome, veicot savu prezidenta selekciju un izvedot to līdz pat Rīgas pilij, varētu šos manus pieņēmumus apgāzt.
