Latvijā nav partijas valstij, un acīmredzot līdz Saeimas vēlēšanām neviena sevi kā tādu neapliecinās. Tiešāk vai netiešāk visi galvenie politiskie spēlētāji sākuši pārliecināt vēlētājus, ka būs kā vienmēr.
Un vēlētāju pamatmasa, kura turpina intensīvi lādēt Saeimu un valdību kopumā, jau diferencē savu attieksmi pret dažādām šo pašu valdību un Saeimu veidojošajām partijām. Tas liecina, ka sabiedrībai svarīgi nogrūst kādam pilsonisko atbildību, nevis uzņemties to.
Un, ja pati no sevis, no zila gaisa nenokritīs kāda politiska Dieva dāvana, tad sabiedrība nogrūdīs savu pilsonisko atbildību tiem, ko cītīgi lādējusi. Esošajām Saeimas partijām tādēļ nemaz nevajadzēs censties parādīt savu spēju domāt un rīkoties valsts mērogā. Būs diezgan, ja tās pārkombinēsies, pārkrāsos izkārtni vai retoriku. Vēlētāju pamatmasai ar to pietiks. Jo skaidrs, ka solījumu saraksta aizstāšana ar valstiskas rīcības plānu paredzētu ne tikai varas partiju un varas līmeņu, bet arī tiešu sabiedrības iesaistīšanu un atbildību. Pamatmasai ij vienā, ij otrā pusē tas pagaidām šķiet lieki. Abas puses lielā mērā gatavas pat deleģēt atbildību par Latviju vai nu starptautiskām organizācijām, vai ES, vai ar" kādai citai valstij. Tāpēc uz rudens pusi abpusēja liekulība samierinās ij vēlētāju, ij partiju pamatmasu. Abpusēja liekulība būs viens no kārtējo Saeimas vēlēšanu pamatresursiem.
Droši vien kā allaž tiks piesaukts godīgums, patriotisms, taisnīgums... Var gluži mierīgi pieņemt, ka esošās Saeimas partijas veido šīm īpašībām atbilstoši cilvēki. Nu un tad? Kā teikts vienā bezautora tekstā, vairumam cilvēku domas vēriens nav plašāks par to, ka vajag iestādīt koku, uzcelt māju, izaudzināt bērnu. Visnotaļ labi un godīgi nodomi. Taču kādam jādomā par to, kā stādīt ne tikai kokus, bet mežus, kā celt ne tikai lidostas, bet pilsētas, kā izaudzināt ne tikai bērnus, bet tautu. "Ja ar to neviens nenodarbojas, tad ir garantēts, ka koku, māju un cilvēku liktenis nonāks plēsoņu rokās." Ar to nodarboties – tas būtu valsts vēriens. Partijas, kuras (sevišķi krīzes laikā) nenosaka sev šādu darbības līmeni, valstij nav neko vērtas. Turklāt – šāds līmenis no tām netiek konsekventi prasīts. Jo pat ekspertu kopums, vai tas varas angažēts vai darbojas pastarpināti no tās, te ir izcils labi ja savā atsevišķajā smilšu kastē, un, kas sliktāk, tas mēģina šajā savas saprašanas smilšu kastē ievilkt arī valsti, modelēt tās gaitu šajā lokālās kompetences (ekonomika, nauda, kultūra...) aplokā. Mērogi, kas lielāki par šo viņu kopto aplociņu, šādiem ekspertiem šķiet smieklīgi vai vājprātīgi. Taču tāpēc tā sauktās valsts stratēģijas, plāni apliecina nevis varas atbildību, bet neveiksmīgus mēģinājumus ar papīra lupatdeķiem nosegt nespēju apjēgt valsts mērogu tās politikā un pārvaldē. Stipri šaubos, vai partiju priekšvēlēšanu konkurence tiks saistīta ar tiekšanos uz šo mērogu un vai vēlētāju izvēli noteiks tās vai citas partijas tuvums tam.
Pagaidām neredzu pazīmes tam, ka varas partijas tiektos kaut cik izmantot krīzi kā iespēju nomainīt attiecības ar vēlētājiem no spekulatīvām uz produktīvām. Ja ikdienas politikā te vēl gadās kāds valsts mēroga darbības recidīvs, tad jau nto priekšvēlēšanu kampaņu saturiskais resurss bijis mikroskopisks, pat nožēlojams. Balstīts drīzāk kaut kādās uķi, uķi... attiecībās ar vēlētāju, nevis tādā dialoga līmenī, ko pienāktos gaidīt no it kā pilsoniskas sabiedrības. Tādā garā kandidējošās partijas jau demonstrējušas, ka to rīcībā esošais resurss un arī valstisko ambīciju vēriens nav valsts varas cienīgs. Taču mietpilsoņiem tas patīk, un partijas tas apmierina. Bet, ja nav pilsoniskās sabiedrības, tad vēlētāji un partijas viens otru velk uz leju.
Toties partijām atkal ir cerības tikt Saeimā, uzrādot vēlētājiem vien kārtējās nabadzības apliecības. Kāds, piemēram, valstij labums no tā, vai Vienotība startēs vēlēšanās trīs vai četristabu kombinācijā? Kāda daļa valstij gar to, vai Andris Šķēle nāks klajā ar savām atklāsmēm 10. februārī vai 10. maijā? Kas produktīvs valstij tiks no tā, ka TB/LNNK kārtējo reizi tieksies dažādās variācijās atspēlēt krievu resursu? Kāds valstij labums no opozīcijas atzīšanās nevainībā un spekulēšanas ar šo nevainību krīzē kā savu kvalitātes zīmi samērā ar koalīcijas partijām? U.tml. Partijas tāpat kā cilvēki rīkojas ne jau saskaņā ar to, ko iemācījušies, ne saskaņā ar to, ka pazīst kaut kādu drēbi, bet saskaņā ar domāšanas vērienu. Tā šķiet, ka partijas atkal gatavo vēlēšanu sīkumtirgu. Un, pat ja kādas partijas ambīcijas un nolūki tiks izteikti valsts mērogā, nav garantijas, ka vēlētājs šo partiju pazīs un izvēlēsies. Jo arī vēlētāju pamatmasai mīļāks sīkumtirgus. Uķi, uķi.
