Dažu lietu kārtošanā farss liekams starp nopietnākiem žanriem. Tad, ja partijas veidojas kā interešu grupas vai politiskā biznesa projekti un ja pat ietekmīgākie no tiem biedru skaita ziņā nepārsniedz sīkpartijas apjomu, skaidrs, ka nozīmīgu šo partiju daļu veidos radinieki un paziņas.
Politisko uzskatu ģenēze šīm partijām šķitīs sekundāra, bet hormonālo simpātiju un radniecīgas piesaistes motīvi – primāri. Skaidrs, ka šīs partijas (Patronage-Partei) neko nepārstāv ārpus savām egoistiskajām interesēm. Vēlētāji, iedami balsot par to sarakstiem, nedeleģē vis savus pārstāvjus pēc būtības, bet izvēlas kādu no varas pakalpojumu firmām, kas piedalās tenderī, ko sauc par vēlēšanām. Bet – tā kā pie varas faktiski tiek politiskās firmas, nevis partijas pēc būtības, valsts būves summārās izmaksas droši var salīdzināt ar Dienvidu tilta izmaksām. Taču varas partiju korporatīvās iedabas, protekcionisma, sinekūrisma... radītās summārās ekonomiskās un politiskās, vārdu sakot – institucionālās sekas, to aprēķins te nevienu nenodarbina.
Visiem biedriem skaidrs, ka partijas biedrs ir laba lieta. Bet visiem biedriem vēl skaidrāks, ka partijas biedrs, kurš turklāt vēl bijis skolas biedrs, gultas biedrs, galda biedrs, sporta komandas biedrs... ir vēl labāka lieta. Tādu partijas biedru vieglāk piedabūt dalīties savos partijas stāvokļa apgādātos ienākumos ar partiju kasēm. Skaidrs, ka pietuvinātie cilvēki, skolasbiedri un čomi šo korporatīvo partiju dzīves pusi saprot labāk nekā partiju ierindas biedri no laukiem.
Taču atkal rodas iespaids, ka tās iestādes, kurām it kā būtu jāvērtē un jānovērš valsts izmantošana principā, saistībā ar (varas) partijām spēj kaut cik adekvāti darboties vien tām īpaši atvēlētās ganībās. Priekšvēlēšanu kampaņas, kampaņu finanses, nevis partiju varas prakse ikdienā ir to lauciņš. Tad tās līdz ar NVO šķietas ieraudzījušas problēmas institucionālo dabu, kurpretī pārējā laikā pamana labi ja atsevišķu fizisko personu pārmēra aizrautību ar valsts vai pašvaldību izgrābšanu. Publiskie atklāsmes brēcieni par to, ka partijām ir melnās kases, te padsmit gadu laikā skanējuši vismaz sešas reizes. Nu un tad? Pat tāda lieta kā nu samazinātās vai likvidētās valsts un pašvaldību uzņēmumu padomes tikušas pakļautas vien administratīvām manipulācijām, bet nav tikušas kvalificēti vērtētas kā valsts izmantošanas institūts. Nerunājot nemaz par to, ka varas administratīvā, politiskā, sociālā, tiesiskā... resursa izmantošanas korporatīvām vajadzībām novērtējums visā šīs izmantošanas izpausmju spektrā nav šķitis aktuāls ne KNAB, ne VK, ne kādam pētniekam pat vienas atsevišķas, taču vispārējā ainā ietekmīgas pašvaldības ietvaros. Tāpat – kādas atsevišķas iestādes (muitas, policijas...), resora institucionālās samaitātības novērtējums. Rezultāts? Piemēram, kāda uzņēmēja nesenais secinājums TV24, ka kontrabandas apjoma dēļ tabakas izstrādājumus Latvijā ražot nav izdevīgi, man liecina, ka kontrabandistu lobijs valsts institūcijās varētu būt uzvarējis vietējo uzņēmēju lobiju. Institucionāla samaitātība uzvarējusi normālas politikas noteikšanu.
Kas atliek? Atliek izrādīt principialitāti tur, kur var (ļauj) tikt klāt. Piemēram, deputātiem, kas ņēmuši par palīgiem radus. Farss te nav apstāklī, ka likts ievērot likumu. Kaut gan šajā gadījumā deputātiem diezgan apmainīties sievām vai meitām (kā palīdzēm), lai formāli viss būtu kārtībā. Farss te ir tajā, ka kaut kas līdzīgs notiek ne vien individuālā, bet arī partiju, izpildvaras resoru līmenī. Taču korporatīvisma, radniecības institucionālais līmenis faktiski netop ne pamanīts, ne vērtēts. Lai arī skaidrs, ka izzagt un izmantot valsti pa vienam, bez atbalsta sistēmā, ja arī iespējams, tad tikai īslaicīgi un salīdzinoši sīkos apjomos.
