Ceturtdiena, 28.marts

redeem Ginta, Gunda, Gunta

arrow_right_alt Viedokļi

Kā no pagultes skatīties acīs?

© F64

Jaunībā es dzīvoju vidē, kura uzskatīja, ka kautiņš ir daudz labāks saskarsmes veids nekā tupēšana savās kopuškās un vaimanāšana par «mērgļiem, kuri neļauj mums dzīvot». Tas mani iemācīja meklēt tiešu saskari ar tiem, kurus nesaprotu, kuriem nepiekrītu vai kurus mana ikdienas vide nevar ciest. Es to daru un darīšu gan tāpēc, ka citam viedoklim, lai cik krasas nebūtu pretrunas, ir tādas pašas tiesības būt kā manējam, gan tāpēc, ka tiešā saskare dod man iespēju padarīt savu viedokli spēcīgāku.

Es piekritu piedalīties devītajā Krievijas tautiešu organizāciju konferencē Latvija un Krievija: no konfrontācijas un neuzticības uz uzticību un sadarbību! (27. augusts) ne tikai kā klausītājs, bet arī kā aktīvs runātājs divās diskusijās (kultūra un mediji) pamatā tāpēc, ka biju iedomājies - nu man ir iespēja sarīkot kaut ko savādāku nekā latviešu un krievu mediju telpā sastopamā, nereti trulā latviešukrievu attiecību tēmas apsūkāšana, pastāvot katram savu pieņēmumu cietoksnī. Rīkotāji ļāva man veidot diskusiju, kurā «abas puses» sastopas, var samērot savus viedokļus, pārliecināt oponentus par savu taisnību tiešā dialogā.

Šajā nolūkā uzrunāju vairākus latviešus, kuri manā uztverē spēj domāt, spēj vērtēt, bet kuru domas, manuprāt, varētu nesakrist ar konferences dalībnieku vairākuma uzskatiem. Izgāzos. Neviens no manis aicinātajiem šādai tiešai, publiskai viedokļu konfrontācijai oponentu rīkotā pasākumā nepiekrita.

Netaisos saukt šos cilvēkus vārdā, un, atklāti sakot, mani viņu atteikums sevišķi nepārsteidza. Latviešu pilsoniskums, ciktāl runāt par tiešu saskarsmi, konfrontāciju ar jauniem vai citādiem uzskatiem, šajā gadsimtā bijis visai vārgulīgs. Vai būtu runa par pienācīgu pašcieņas un nacionālās patības līmeni attiecībās ar Eiropas Savienības oficiālo politiku, vai arī par nespēju (nevēlēšanos?) divdesmit un vairāk gadu laikā profesionāli (!) panākt, lai politiskā nācija Latvijā nebūtu sašķelta, lai aicinājums Vienoti Latvijai! beidzot kļūtu aptverošs. Tas ir iespējams.

Taču, piemēram, jau tā sauktās skolu reformas laikā mani pārsteidza Latvijas oficiālo aprindu bezmaz slimīgā tieksme iztikt ar politiskiem, ar varas argumentiem, ignorējot vai apejot profesionālu savu vēlmju pamatojumu. «Ar valsts ienaidniekiem (skolēniem - V.A.) nerunāju.» U tml. Esmu lasījis gandrīz visu, kas par šo tēmu rakstīts. Uzskatu, ka ar adekvātu, profesionālu politiku bija panākams pat tas, ko savulaik vēlējās TB/LNNK. Un, protams, referendums par otru valsts valodu varēja izpalikt. Uzskatu, ka tas te notika tikai tāpēc, ka politiķiem šķiet izdevīgāk būt varas patērētājiem nekā valstsvīriem. Tāpēc tie izvēlas ne tik daudz kopt savu zemi un tautu, cik uzturēt sašķeltību «pēc nacionālās pazīmes» par galveno valsts politikas, varas atražošanas dzinējspēku.

Saņemot minētos atteikumus, man vienkārši bija sāpīgi konstatēt, ka nesen visai kategoriski noraidītais, ar bēgļiem saistītais sauklis Mēs darītu tāpat riska, konfrontējošās situācijās tomēr var izrādīties aktuāls un patiess. Ja jau bail tieši konfrontēt pat savus uzskatus. Un vēl man tas liecina, ka arī Latvijā, ciktāl runa ir par valstu attiecībām vai dažādu grupu attiecībām vienā valstī, kultūra tiek pabāzta zem politikas. Pat Vladimirs Putins pērnā gada beigās Prezidenta padomē mākslas un kultūras lietās izteicās, ka tikai kultūra ārpus politikas spēj būt tilts starp tautām un valstīm. Kultūra nav un nebūs izolēta no politikas, bet, ja politiķi tā vietā, lai sakārtotu savstarpējās attiecības, sāk riet uz sabiedrību, uz konkrētām tautām, uz sportistiem, uz māksliniekiem… Kultūrai ir jāstāv tam pāri un jānorāda politikai tās vieta. Jo vairāk mūsdienu diplomātija tiecas pastāvēt bezalternatīvā režīmā, jo daudzšķautņainākām jākļūst kultūras attiecībām. Ne tuvu nav runa tikai par attiecībām ar Krieviju. Eiropa, Eiropas Savienība drīzāk dod priekšroku dzīves formu unifikācijai nekā Jāņa Pāvila II deklarētajai vienotībai daudzveidībā. Manā uztverē ES un Latvijas politiķi neizmanto, neprot izmantot kultūru ne kā sociuma konsolidētāju, ne kā sociālo stabilizatoru.

Ciktāl runa ir par mani pašu, tik es arī turpmāk centīšos tikt skaidrībā par viedokļu atšķirībām tiešā saskarē. Un, ja es uzskatīšu, ka šajā saskarē neesmu melojis pats sev, tad man būs pilnīgi vienalga, ko, kā un kur par mani teiks cienījamā latviešu (krievu) publika.