Grāmata var būt melīga pat tad, ja visi tajā izmantotie fakti ir patiesi. Tā gadās, ja autora vai viņa darba pasūtītāju nolūks nav bijis atklāt cilvēku, notikumu, vēsturi, bet tikai savas iedomas par šo cilvēku, notikumu vai vēsturi. Apliecināt vai nostiprināt noteiktus laika vai personu uztveres stereotipus. No kopuma izmeklēti patiesības fakti tad sniedz melīgu vai nepilnīgu koptēlu. Patiesība tiek iztaisīta par lupatu, ar kuru piesegt ideoloģiju, partiju, skaudības, aizvainojuma vai citu apsvērumu dēļ tapušus konkurences, ietekmes, bet ne jau patiesības produktus. Piemēram, A. Prohanovs uzskata, ka ļeņinisma "jēga ir nāves pārvarēšanā, entropijas pārvarēšanā, uzvarā pār otro termodinamikas likumu, nemirstīgu cilvēku paradīzes radīšanā". Neredzu lielu atšķirību starp Prohanova un, teiksim, Lapsas attieksmi pret patiesību. Abi izmeklē, selekcionē savu "patiesību" ne jau pašas patiesības, bet kompromitēšanas vai propagandas dēļ.
Nav brīnums, ka vislabākais tirgus laukums šādai izmeklētai "patiesībai" ir priekšvēlēšanu kampaņa. Patiesības kropļošana te ir labas kampaņas priekšnosacījums ikvienai partijai, kura tajā piedalās. Caurām dienām sabiedrība tiek mazgāta partiju "patiesībā" un reklāmas skaistajos melos. Medijiem pārmet, ka tie producē negatīvismu. Jājautā, uz kā te pamatā balstās partiju kampaņa? Labākajā gadījumā – uz patiesības negatīvās puses. Vai meliem. Lai arī kandidātu runās skan nebeidzams optimisms, dialogā ar vēlētājiem šā optimisma saturīgajai, pozitīvajai daļai (idejas, mērķtiecīga apņemšanās...) arvien mazāka loma. Caur ko tas redzams šajā kampaņā?
Caur to, ka partijas neuztur kampaņu to principu augstumos, ar kuriem tiecās uz vēlēšanām. Sevišķi tas attiecas uz Vienotības un PLL partijām. No tām īpaši varētu gaidīt, lai tiek uzrādīta jauna politiskā vai vismaz ekonomiskā paradigma, ko abas apvienības pirms kampaņas varen izcēla teātros vai lielās hallēs.
Caur to, ka neviena no pusēm (partijas – sabiedrība, mediji) līdz šim nav nopietni aiztikusi varas dabu. Partiju savstarpējā konfrontācija pārslēgusies no principiem uz personām un plankumiem to biogrāfijās. Lai arī vismaz sabiedrībai vajadzētu atcerēties, ka pēdējo pāris gadu laikā tā tikusi mudināta uz aktivitātēm (piketi, mītiņi, referendumi) tieši varas dabas dēļ. Varētu pat teikt, ka šīs kampaņas "patiesība" ir ne jau kāds veselīgs konservatīvisms, bet pārmaiņu noraidījums.
Caur to, ka no līdzvērtīgas klātbūtnes sabiedriskajā publiskajā telpā ir izslēgtas septiņas organizācijas no 13 kandidējošajām. Lai cik prognoze attieksmē pret šīm septiņām organizācijām būtu patiesa, tā ir līdzvērtīgas konkurences ierobežošana. Vismaz no sabiedrisko mediju puses. Turklāt tā ir arī liekulība. Jo, raugi, populārākās pūlim nu atkal ir tās partijas, kuras Saeimā līdz šim pamatā rūpējušās par mazākuma (zem 2% sabiedrības) interešu apkalpošanu. Bet kampaņas gadījumā tiek teikts, ka nav ko ņemt galvā tās partijas, kurām ir knapi 2% sabiedrības atbalsta vai zem tā. Divi procenti "mūsējo" ir respektējami kā galvenais politikas uzmanības objekts, bet divi procenti "no nekurienes" nav turami līdzās pat kampaņā. Sabiedriskie instrumenti, kas tiecas aprūpēt tikai varas patiesību, manuprāt, vairs nav nekādi sabiedriskie instrumenti.
Caur to, ka mediji pārlieku "pielipuši" politikai. Tie skatās uz sabiedrību ar politikas, partiju acīm. Tie eksponē partiju politiķus. Sabiedrība tiem pretī tiek eksponēta sekundāri un disproporcionāli. Tātad, publiskajā telpā partiju reklāmas intereses valda pār sabiedrisku dialogu. "Ideālā variantā demokrātijas apstākļos pienāktos izmantot satriecošo mediju varu, lai modinātu prāta spējas, nevis nomāktu tās. Taču tā nekad nebūs, jo tie, kam ir šī vara, uzskatīs par labāku neriskēt. (..) Viņi grib novest visas jūsu nemotivētās darbības līdz vienai augstākā mērā motivētai – pirkšanas aktam." (F. Begbeders, 99 francs.) Mēs līdz ar partijām gribam novest jūs līdz balss pirkšanas aktam. Mēs ierobežojam jūsu izvēles brīvību līdz sešām partijām. Mēs barojam jūs ar to patiesības daļu par šīm partijām, kas mums šķiet izdevīga. Mēs esam jau pieraduši, ka "aptaujas nosaka politiku, testi nosaka reklāmas stilu, anketēšana nosaka mūzikas izvēli". (F. Begbeders.) Mēs aprobežojamies šādi iegūtā "patiesībā" un negribam riskēt, atļaujoties ko citu. Ja nu tas samazina pie noteiktiem stereotipiem pieradināto skaitu? Tāpēc jūsu izvēle tiek pirkta par naudu, nevis ar prātu.
