Pirmkārt, Saeimu, kurai neuzticas 85% tautas, nav ko žēlot. Šajā ziņā Valsts prezidents savu pilnvaru ietvaros ir sodījis tos, kuri institucionālā līmenī un būdami tautas deleģēti nav bijuši spējīgi pievērst Latvijas valsts varu valstij un tautai. Šajā līmenī nav pat tik svarīgi, kāds un cik perfekts fakts piepildīja mēru vai salauza vadzi. Iemesls nav viens fakts, bet Saeimas darbība kā tāda.
Otrkārt, Valdis Zatlers nav Eirovīzijas dīva, kuru celt debesīs par vienu lieliski nodziedātu dziesmu. Viņš ir Valsts prezidents. Politiķis. Tātad – viņa dziesma un viņa spēle nevar būt pašmērķis. Viņam jāzina, kādus augļus tas vai cits viņa solis dos. Nevis faniem un urravotājiem, bet tautai un valstij.
Man ir divēja attieksme pret šo paziņojumu. Ja es Valdi Zatleru skatu atsevišķi no politiskās sistēmas, man viņa paziņojums šķiet atzīstams. Bet, ja es viņu skatu kā cilvēku, kas darbojas konkrētā politiskā sistēmā, tad redzu vien kārtējās politiskās spēles varas dēļ.
Pirmkārt. Reāli labais Valda Zatlera paziņojumā ir tas, ka viņš nodarbināja sabiedrību. Sabiedrībai nu ir divi uzdevumi, kuru veikšana apliecinās, vai sabiedrība pati atšķirībā no varas spēj darīt, kā runā. Pirmais uzdevums – atlaist šo Saeimu referendumā. Ja sabiedrība to neizdarīs, tad sabiedrība būs izgāzusi Valdi Zatleru un viņa cerības panākt ar savu paziņojumu lūzumu sabiedrības politiskajā apziņā. Tāpēc katram, kurš teica tīklā atzinības vārdus Zatleram, nu jāķeras pie darba un jādabū sev klāt vēl vismaz simts, kuri spers pirmo soli – aizies uz referendumu – un būs gatavi otrajam solim. Neraugoties uz tehnoloģijām, mediju viedokļiem vai neizdevušos dzīvi.
Jo otrs Valda Zatlera sabiedrībai dotais uzdevums ir – ievēlēt Saeimu, kam nepiemīt niķi, kuru dēļ cilvēki tai neuzticas. Šā otrā uzdevuma sakarā var apcerēt arī paša Valda Zatlera turpmāko politisko lomu. Jājautā – vai viņš pats ir ar mieru organizēt un vadīt politisko spēku, kurš būtu imūns vismaz pret to, ko pats nosauca par Saeimas atlaišanas iemesliem? Vai viņš spēj vadīt jaunu paaudzi politikā? Ja viņš uz to nav gatavs, tad šis darbs jāuzņemas kādam vai kādiem, kuri līdzīgi Valdim Zatleram ir pārliecināti (zina, tic tam) par šāda pozitīva iznākuma iespējamību. Tiktāl tas bija viedoklis, kas izriet no cerībām, ka Valda Zatlera paziņojums balstās harismātiskā laba iznākuma redzēšanas līmenī un nav politiskās konjunktūras produkts.
Bet – otrkārt. Pagaidām vai viss politiskais fons runā pretī labam iznākumam. Ja vārīties tikai šā fona ietvaros, tad rodas virkne taktiska rakstura pieņēmumu, kuros Valdis Zatlers izskatās vien pēc manipulatora, kurš, tostarp atkal uz tautas dusmu un cerību rēķina, vēlas sagādāt līdzšinējai varai un tās paradumiem kārtējo iespēju nomainīt kreklu. Kāpēc? Minēšu tikai divus apsvērumus, kuri, cerams, visvairāk kaitinās urravotājus, kam gaisa tricināšana atbilstoši viņu izjūtām svarīgāka par rezultātu.
Pirmais. Valda Zatlera paziņojums bija aptuvens. Protams, mums, kas visu zinām, tas likās konkrēts. Taču – prezidents savā valstī, manuprāt, nav tas cilvēks, kuram ar sabiedrību jāspēlē spēle savējie sapratīs. Pirms paziņojuma pili apmeklēja Saeimas spīkers, premjers un ģenerālprokurors. Prezidents teica – «rūpīgi pārrunājām situāciju valstī». Varēja cerēt, ka šie cilvēki dos prezidenta paziņojumam konkrētu bāzi un precīzas formulas. Tad kāpēc prezidenta paziņojums amatpersonas patiesības mirkļa vietā bija vien kura katra sabiedrības locekļa priekšstatu ekspozīcija? Prezidents teica – «pielikt punktu šauru personu grupu patvaļai». Konkrēti – kuru grupu? Manuprāt, izvēle ir daudz plašāka par trim oligarhiem. Bēdīgi, ja prezidents iztiek ar mājieniem, nevis bezpartejiski un konkrēti iztirzā sistēmas samaitātību principā. Prezidents teica – «pārāk labticīgi vērojām dažu cilvēku grupu interešu izpausmes». Ja jau pat prezidentam tās redzamas, par kurām grupām ir runa? Prezidents teica – «diemžēl valdība visvairāk skatās uz to, ko saka kāds cilvēks ārpus Saeimas». Ja jau «visvairāk», kurš tas ir? Prezidents teica – «ja patiesos faktus redzētu vidzemnieki». Kāpēc vidzemnieki nezina, ko zina prezidents? U.tml. Ja prezidents konkretizē savu paziņojumu vēlāk medijos, tad to pie vajadzības var uzdot tikai par subjektīvu viedokli.
Prezidents pieminēja konfliktu starp likumdevēju un tiesu varu. Ja viņš šajā gadījumā atbalsta tiesu varu, tad kāpēc viņa vēstījums tika definēts publikas priekšstatu līmenī, nevis tiesu varu stiprinošās kategorijās? Kārtējā vēlme ārstēt vai ietekmēt parlamentu un tiesu varu ar pūļa, pardon, sabiedrības uztveres palīdzību? Nav skaidrs, pie kā īsti apelēja prezidents, pie noteikta sabiedrības noskaņojuma, vai patiesības? Tādā garā mums te atkal sanāks vien partiju ķīviņi, nevis laba un citāda politika.
Protams, nevienu citu publikas un sevis iepriecināšanai nav tik parocīgi paņemt no plaukta kā Šleseru, Šķēli un Lembergu. Daļa sabiedrības ij bez visas tiesas tos jau notiesājusi un norakusi. Tāpēc iemiesot viņos visas varas nelaimes un regulāri izmantot tos kā politisko vai represīvo orgānu paraugdemonstrējumu galvenos personāžus ir allaž vinnēts numurs. Bet – tieši tas, ka KNAB par savas rīcības un prezidents (iespējams) par savu mājienu adresātu izvēlējušies tikai šīs trīs pārbaudītās mantas, man liek priecīgi sarosīties. Kā ne – tiek paņemti vispopulārākie sava žanra aktieri, tiek paņemti politiski saspringtā situācijā, tiek paņemti KNAB iekšējās krīzes stāvoklī... un jūs gribat, lai es te nesaskatu vēlmi uztaisīt publikai kases gabalu? Jo KNAB līdz šim nav spējis definēt sabiedrībai to, kas tam bija jāizdara pirmajā operācijas dienā. Jāpamato operācijas vēriena un izvērsuma nepieciešamība. Bez profesionālām detaļām. Ja nav šāda pamatojuma, rodas domas par biroja kaprīzi vai pasūtījumu. Šobrīd es saskatu KNAB darbībā acīmredzamu skatīšanos atpakaļ pār plecu – uz politisko konjunktūru. Pagaidām savā rezultativitātē tiekam līdz vārdam kratīt, ja politiskā konjunktūra būs labvēlīga, varbūt tiksim līdz vārdam aizturēt... Spēle. Savukārt prezidents gan pasaka – b, taču nepasaka – a. Proti, to, ka ģenerālprokurora vēršanās pie Saeimas ar lūgumu noņemt Šleseram imunitāti bija tik pamatota un izsvērta, ka neizdot viņu būtu acīmredzams parlamenta degradācijas apliecinājums. Nav grūti pieņemt, ka tā ir saspēle. Nolūks – izmantojot vairākus notikumus (prezidenta vēlēšanas, KNAB operācija, personisks rūgtums par nestabilām izredzēm tikt pārvēlētam...), rast attaisnojumu politisko spēku pārgrupēšanai.
Otrais. Prezidents teica – «Saeima vairākkārtīgi parādīja, ka vispirms tā aizstāv kādu šauru grupu vai konkrētu cilvēku personīgās intereses, nevis valsts intereses». Ja jau Saeima ilgi sirgst ar savtīguma recidīviem, ja šī slimība noved pie tā, ka gan politiski (jārunā «ne tikai par valsts nozagšanu», bet jau par «demokrātijas privatizāciju»), gan ekonomiski («visa mūsu sūri grūti kopā pelnītā bagātība nogulst ofšoru firmu kontos») valsts top aplaupīta, tad kāpēc jādomā, ka tas viss pār mums nācis pēdējā mēneša laikā? Vai arī ka prezidents to nupat atklājis. Tās taču valsts stabilitātes pamatlietas. Bet, raugi, savā 26. aprīļa runā Latvijas Universitātē prezidents par tām, par šādu valsts varas institūtu politekonomisko samaitātību nesaka neko. Kāpēc? Tātad – paziņojuma saturu nosaka tekošais moments, nevis valsts stāvoklis? Kam īsti domāta labā pamācība: pielikt punktu niķim – domāt vienu, runāt citu? Šādas pēkšņas atskārtas no augstu valsts amatpersonu puses man vēsta, ka arī te var nākties runāt nevis par politisku konsekvenci, bet par kārtējo politisko intrigu.
Interesanti, kā uzvedīsies Saeima, kurai vēl ir daži mēneši laika. Es vis tik kategoriski neteiktu, ka Valdim Zatleram nav izredžu kļūt par prezidentu uz otro termiņu. Viņa paziņojumu taktiskā līmenī var uztvert arī kā nolūku uzpumpēt Vienotības paskatu un panākt lielāku vai mazāku publikas akceptu, piemēram, savienībai ar Saskaņas centru. Ak, Saeimu atlaidīs? Nu un tad? Katrā ziņā SC (varbūt vēl VL!-TB/LNNK) elektorātu šis paziņojums nostiprinās. Vienotība piedāvā Valdim Zatleram publisku devalvāciju – kļūt par apvienības lokomotīvi. ZZS pēdējos mēnešos rīkojas kā saplaisājusi. Bet – nevienu no šīm organizācijām traģiskas sekas, manuprāt, nepiemeklēs. Kamēr neizveidosies tāda jauna organizācija, kura savā pamatā un pārliecībā nebūs veco, pēkšņi apskaidroto, no savām partijām pamukušo blēžu un noplukušu autoritāšu savākšanas vieta. Pagaidām sabiedrības vairākums šķiet pārlieku aizlējis acis ar stereotipiem, pārlieku senils, lai redzētu, pieņemtu un praktiski veicinātu politiku, kas šo senilismu un stereotipus noraidīs. Ērtāk ir kurnēt par varu un gaidīt, lai tā mainās pati.
