Manuprāt, pamatā viņu neievēlēja aiz bailēm. Pirmkārt, saskaitot konkrētu cilvēku iepriekšējos izteikumus vai mājienus medijos ar TV sacīto 2. jūnija tiešraides laikā, šķiet, ka par Valdi Zatleru nobalsoja vismaz septiņi it kā ne liekulīgi cilvēki, kuru nav ne Vienotībā, ne VL!–TB/LNNK. Tātad ne bez pamata bija Vienotības pārstāvju brašie aicinājumi atklāties, par ko kurš balsojis. Tās bija bailes par sevi.
Otrkārt, tās bija bailes no Zatlera neparedzamības. Un ja nu viņam ienāktu prātā ar paša paziņojumā uzstādīto, kā tika teikts, augsto latiņu dauzīt visu Saeimu un visu partiju ierasto dienas kārtību bez izņēmuma? Viņš taču savus turpmākos uzdevumus, var teikt, savu likteni, nolēma ar šo paziņojumu. Viņa uzdevums būtu mobilizēt sabiedrību, pie kuras viņš apelēja 28. maijā. Viņa uzdevums būtu vai katru paziņojuma teikumu pārtulkot konkrētā nostājā un piedāvāt šai nostājai atbilstošas valsts politikas aprises. Viņa uzdevums būtu objektivizēt skatu uz valsts nozagšanu, pamatot to un nejusties nevienai partijai pateicību parādā par ievēlēšanu. Viņa uzdevums būtu novest 10. Saeimu līdz atlaišanai, labi apzinoties, ka svaru kausos ir vai nu Saeima, vai viņš pats. Viņa uzdevums būtu, cik iespējams, izmantot 10. Saeimu šo principu tiesiskai pamatošanai valsts politikā. U.tml. Stipri šaubos, vai 10. Saeimas partijas būtu priecīgas par šādiem uzdevumiem, kas lielā mērā izslēgtu to iespējas iztikt ar saukļiem vai aptuvenām debatēm. Tie prasītu pēc izcila politiska saturīguma un konkrēta nākotnes redzējuma.
Protams, treškārt, Valdis Zatlers pats ar savu paziņojumu pārgrupēja savus atbalstītājus un noraidītājus.
Ceturtkārt, bija aplam tas, ka Vienotība iztaisījās par tādu kā Zatlera patronu. Tad apvienībai vajadzēja tādai arī būt un apzināties, ka mērķauditorija nav vis pūlis aiz logiem, bet tie citi deputāti, kas sēž zālē un kuru balsis jādabū. Tostarp Vienotība ne tik vien kā sāka Valdi Zatleru «patērēt» savā labā, bet vēl atzina par labu tiesāt tos, kuru balsis tā teicās gribam. Vienotība pilnu muti ņēma Zatleram nost balsis, sacīdama: «Mēs jau te tie vienīgie īstie, bet mums jau tikai 33 balsis, nu nav mums tā vairākuma, nu nav...» Īstais brīdis šādām gaudām. Faktiski Vienotība publiski nodemonstrēja savu klasisko trūkumu – neprasmi sastrādāties gan Saeimas ilgumā, gan konkrētā situācijā.
Ar tādu prezidentu vai citādu 10. Saeimas uzdevums ir gatavoties cienījamai aiziešanai pa skuju taku. Cienījamai – tas nozīmē nevis skaisti muldēt par tiesiskumu, bet apgādāt valsti ar daudz labākiem, skaidrākiem un precīzākiem tiesiskiem instrumentiem korupcijas, politizācijas, darījumu caurspīdīguma, korporatīvo darījumu, nodokļu nomaksas, pārbirokratizācijas, varas atsvešinātības no cilvēka un viņa taisnības... lietās, nekā šie instrumenti ir šobrīd. Savukārt jaunajam prezidentam jāsaprot, ka esošais varas stāvoklis nodrošina viņam unikālu, varbūt pilnīgāko prezidenta varas, pilnvaru un statusa izmantošanas iespēju Latvijas situācijā. Nav laika ieskrieties, skaldot politiskos matus un koriģējot vietas pie siles. Jāizmanto, kas dots. Ja prezidents neietekmēs Saeimu, tā skaisti aiziet nespēs. Vai katrs tajā būs aizņemts pirmām kārtām ar savu izdzīvošanu. Tas bija redzams jau 2. jūnija debatēs par prezidenta kandidātiem. Manuprāt, tās bija izcili seklas un sīkumainas. Vairākums tur aģitēja nevis par prezidentu, bet ar prezidentu par sevi. Reti kurš centās redzēt valsti kontekstā ar to vai citu kandidātu. Vairākums redzēja to vai citu kandidātu kontekstā ar savām ambīcijām vai sīkumainību. Lai saglabātos Vienotības uzdevums, manuprāt, ir izbeigt tēlot princesi uz zirņa un pārvērst pozas produktīvā darbībā. SC uzdevums ir pārliecināt daļu no sava vecākā gājuma elektorāta, ka, novietojoties aiz pagātnes, nez vai varēs nodrošināt labu nākotnes politiku reālā Latvijā. Tas pats gan lielākā vai mazākā mērā attiecas arī uz pārējām Saeimas partijām. LPP/TP uzdevums ir nomākt mitoloģiju ar savu produktīvo potenciālu. ZZS uzdevums ir pārvarēt figūras un izpausmes neproporcionalitāti, kas to pēdējos mēnešos, manuprāt, dara līdzīgu dzīvnieciņam ar vairākām galvām un nekoordinētu locekļu skaitu. Pārbēdzēju uzdevums ir gatavoties pārbēgšanai. To uzdevums, kuri līdz ar Valda Zatlera paziņojumu sajutās ieraudzījuši jaunu laikmetu politikā, ir definēt un iemiesot šo laikmetu politikas praksē.
***
VIEDOKĻI PAR ZATLERA NEPĀRVĒLĒŠANU
Zatlers nestāvēs malā
Roberts Ķīlis, Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijas vadītājs:
– Kad nebiju iesaistīts politisko lēmumu pieņemšanā, man šķita, ka tas ir sarežģītāks, smalkāks pasākums, ka cilvēki spēlē stratēģiskas spēles. Bet pieņemu, ka V. Zatleram 43 balsis pirmajā kārtā ir tādēļ, ka deputāti jūtas aizvainoti par to, ka ir atlaisti, un viņi pauž pret to savu attieksmi. Taču nedomāju, ka, nerosinot Saeimas atlaišanu, V. Zatlers tiktu ievēlēts, tad varbūt varētu runāt par 45–48 balsīm V. Zatlera atbalstam, bet tad varbūt varētu sekot kādas intensīvas sarunas, mēģinājumi vienoties. Bet ievēlēšana vai neievēlēšana prezidenta amatā nebija faktors, kas noteica prezidenta sestdienas lēmumu – mēs skatījāmies vairāku mēnešu perspektīvā. Protams, apsvērām reakcijas, zinājām, ka būs sekas, bet nedomājām, ka to uztvers kā tik nozīmīgu soli.
Nedomāju, ka turpmāk V. Zatlers uz visu noraudzīsies no malas. Pāris dienas, visdrīzāk, sekos kāda reakcija, domāju, sekos kaut kādas priekšvēlēšanu iniciatīvas, pārdomas par dalību eventuālajās Saeimas vēlēšanās, procesu redzējuma skaidrojums. Manuprāt, V. Zatleram vēlētājiem jāpiedāvā savs, skaidrs redzējums, jāformulē programma, tieši vai netieši vēlēšanās jādod savs piedāvājums.
Pārvērtēja Zatlera ietekmi
Aigars Freimanis, Latvijas faktu direktors:
– Kategoriski nepiekrītu tam, ka sabiedrība tagad metīsies nolinčot to prezidentu, kas nav V. Zatlers, tam trūkst gan racionālu, gan iracionālu argumentu. V. Zatlers, drīzāk viņa komanda, kas pamudināja pieņemt lēmumu par Saeimas atlaišanas rosināšanu, noteikti pārvērtēja viņa ietekmi un spēju mobilizēt cilvēkus politiskajā elitē un ārpus tās. Tās metodes, ar kuru palīdzību V. Zatlers piedāvāja apkarot oligarhu varu, nav iespējamas. Lai arī viņa lēmumā ir daudz labās gribas, dzīve cilvēkus tomēr iemācījusi domāt reālpolitikas kategorijās, un tas ir noturīgāk, nekā viņa komanda spēj iedomāties, dzīvojot savā labklājības salā, no kuras viegli bārstīt labās vēlmes un priekšstatus par ideālo politiku.
Jebkura modelēšana par iespējamo Saeimu nākamajās vēlēšanās liek domāt, ka par divām trešdaļām tā būs tāda pati, ne tikai, raugoties uz politisko spēku samēru, bet arī uz vārdiem. Varbūt nedaudz vairāk būs SC. ZZS varētu saņemt līdzīgu rezultātu, varbūt to nedaudz mazinātu Aivara Lemberga nozušana no politiskās skatuves gadījumā, ja tiesībsargājošie orgāni varētu pietiekami spēcīgi argumentēt sabiedrībai, ka viņš ir noziedznieks, bet arī tas nebūs vienas dienas notikums un sabiedriskā doma tik ātri nepārslēgsies. Cilvēku, kas pēc Saeimas vēlēšanām teiktu, ka ir apmierināti ar vēlēšanu rezultātu, izņemot Augstākās padomes vēlēšanas 1990. gadā, nekad nav daudz. Apmierinātie allaž ir mazākumā, jo mūsējie dabūja par maz.
Nezinu, kādi ir V. Zatlera tālākie plāni, bet man viņa iešana politikā nešķiet loģiska. Ja viņš to tomēr dara, viņš pārvērtē pats sevi, jo brīdī, kad viņam vairs nav krēsla, viņš kļūst par diletantu politikā. Viss atkarīgs, kādi cilvēki gatavi pulcēties ap viņu, bet viens viņš nav tas pats, kas Vaira VīķeFreiberga.
