Ziemeļvidzemes virsmežniecības virsmežzine Astra BOĶE, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Mežu fakultātes dekāns Dagnis DUBROVSKIS un Dienvidkurzemes virsmežniecības virsmežzinis Jānis IESALNIEKS sarunājas ar Neatkarīgo par Latvijas mežu ilgtspēju.
– Nupat lasīju tvnet.lv šausmas par Latvijas mežu stāvokli. Cik tās lielas?
Jānis Iesalnieks: – Fakti liecina pretējo. Latvijas mežu platība pēdējos septiņdesmit gados ir dubultojusies, bet mežos esošā koksnes krāja dubultojusies pēdējo trīsdesmit gadu laikā. Runāt par to, ka cērtam par daudz, nav nekāda pamata. Vienkāršs fakts. Ja ir aprēķināts, ka vidējais bruto krājas pieaugums Latvijā ir 7,5 kubikmetri uz hektāru gadā, tad no šā apjoma mēs izcērtam 51–57 procentus. Atlikusī daļa uzkrājas mežaudzēs vai veido dabīgo atmirumu, kurš ir vienīgais šajā brīdī precīzi nezināmais lielums. Pēdējo divdesmit gadu laikā Latvijas mežaudžu krāja katru gadu ir pieaugusi par septiņiem miljoniem kubikmetru. Šādā situācijā zīmēt ļoti drūmu ainu nav nekāda pamata. Nav saprotami šādas kampaņas mērķi.
Pretrunas, kuras tiek izspīlētas medijos, ir samērā viegli pārvaramas. Tiek apgalvots, ka meža apsaimniekošanas rezultātā tiek apdraudētas dažādu aizsargājamo putnu un dzīvnieku sugu vairošanās iespējas. Bet, ja skatāmies, kā meži tiek apsaimniekoti, tad redzam, ka vismaz 10% no Latvijas mežiem ir ar dažādu aizsardzības režīmu, bet valsts mežos dažāda līmeņa saimnieciskās darbības ierobežojumi uzlikti 21% mežaudžu. Vēl vairāk. Latvijas mežu politika paredz, ka tā saucamajos saimnieciskajos mežos tiek izmantoti videi draudzīgi apsaimniekošanas paņēmieni. Labs piemērs ir tas, ka visās kailcirtēs Latvijā pēdējos 15 gadus tiek atstāti ekoloģiskie koki.
– Bet, lasot, piemēram, to, ka koku eksports mums pirmrindnieks un ka šim eksportam nav lielas pievienotās vērtības, var rasties iespaids, ka te tik cērt un tik ved...
Dagnis Dubrovskis: – Zāģbaļķi no kopējā eksporta apjoma ir trīs procenti. Protams, ir jomas, kur mēs varam pielikt... Piemēram, tievās dimensijas kokmateriālu, kas šobrīd ir malkas un papīrmalkas kvalitāte, pārstrāde. Tie ir 3,5 miljoni kubikmetru gadā, kur varētu domāt par tālāku, dziļāku pārstrādi tepat uz vietas.
Šeit vēl jāakcentē tas, ka Latvijā daudzi no lielākajiem pārstrādes uzņēmumiem atrodas ostu tuvumā. Cilvēkiem šķiet, ka to apaļkoku ved pa tiešo uz ostu, lai arī to ved uz pārstrādi. Tas mulsina.
– Bet varbūt kādam jābrauc uz dzimto sētu pa ceļu, kam abās pusēs vieni izcirtumi. Viņam var likties, ka viņa Latviju cērt nost.
J.I.: – Acīmredzot sabiedrisko domu ietekmē arī tas, ka vairs nav spēkā cirtes aprobežojumi gar ceļiem, kādi bija spēkā LPSR laikā. Gar ceļiem uzkrājās vecās audzes. Tagad šis aprobežojums ir noņemts, audzes tiek cirstas tur, kur tās ir. Daudzas aug gar ceļiem. Vizuāli tas krīt acīs.
Bet – vēl daži skaitļi. Saskaņā ar pēdējās meža statiskās inventarizācijas datiem, bruto pieaugums Latvijas mežaudzēs ir 25 miljoni kubikmetru. Paņemsim nost tās platības, kur koksnes ieguve liegta. Paņemsim nost dabīgo atmirumu. Jebkurā gadījumā tas, ko mēs nocērtam, ir, kā jau teicu, 50–60 procenti no kopējā pieauguma. Tas būtu jāatceras visās diskusijās, kur runāts par to, nāk vai nenāk mūsu mežiem virsū kāda katastrofa.
D.D.: – Svarīgi uzsvērt, ka meža krājas pieaugums ir tikai viens no indikatoriem, kas raksturo meža stāvokli. Liela loma ir arī audžu vecuma klašu struktūrai un mežu vērtībai. Krājas pieaugums ir relatīvi lielāks vidēja vecuma audzēs un briestaudzēs. Bet, ja skatīties no meža vērtības viedokļa, domājot, lai tā nākotnē nesamazinās, bet palielinās, tad šodien mēs cērtam 70% no maksimāli iespējamā. Te varētu teikt arī tā: no ekonomiskā viedokļa mēs nopelnām par 30% mazāk nekā varētu pelnīt, nekaitējot ilgtspējīgai mežsaimniecībai.
Es šeit akcentēju meža ekonomisko vērtību, bet vēl ir meža ekoloģiskās un sociālās vērtības. Protams, tās ir tikpat nozīmīgas. Taču manis nosauktais cipars ir atbilstošs tam, lai mēs atrastu kompromisu starp ekonomisko, ekoloģisko un sociālo funkciju ilgtspējīgu īstenošanu.
J.I.: – Radies priekšstats, ka pastāv neizbēgama pretruna starp meža apsaimniekošanu ekonomikas vārdā un vides kvalitātes saglabāšanu. Starptautiski definēti seši ilgtspējīgas mežsaimniecības kritēriji. Tos bezkaislīgi uzlūkojot, mēs secinātu, ir vai nav Latvijas mežsaimniecība noturīga. Nopietnākās diskusijas varētu raisīties par meža bioloģisko daudzveidību. Meža apsaimniekošanas ekonomiskais mērķis ir mežaudžu produktivitātes palielināšana, mežsaimniecības intensifikācija. Intensīvāka ekonomiska apsaimniekošana prasa paātrināt audžu rotācijas ciklu. Tas varētu samazināt bioloģiski veco koku skaitu mežā. Mežkopji to ir apzinājušies, tāpēc veikti divi līdzsvarojoši pasākumi. Mēs esam samērā lielas meža platības atstājuši ārpus saimnieciskās aprites, un, kā jau teicu – ekoloģisko koku atstāšana. Taču saglabāt bioloģisko daudzveidību simtprocentīgi tādā līmenī, kāda tā bija pirms pārsimt gadiem, laikam būs neiespējami. Skaidrs, ka šajā dzīvē būs nepieciešami kompromisi.
– Vai tas būs kompromiss, ja koki augs tikai ciršanai?
A.B.: – Vai jūs domājat, ka jābūt tā – lai tas mežs aug mūžu mūžos, kamēr pats sakrīt?
– Gribu pie mājas mūžamežu. Vismaz kamēr dzīvoju.
A.B.: – Mēs katrs gribam, lai pie mājas tāds mežs paliek. Tā ir pretruna, kuru grūti atrisināt. Protams, ja pats esmu šā meža īpašnieks, tad daru, kā gribu, bet, ja mežs pieder kaimiņam... Ar šādiem kaimiņu kariem arī nākas darboties.
– Mūžīgie Indrānu oši.
J.I.: – Manuprāt, Blaumanis pateica ļoti precīzu domu: nodalīsim tos ošus, kas pilda manu maku, no tiem ošiem, kas pilda manu sirdi. Ļoti precīzi pateikts.
– Kam jābūt lielākam – makam vai sirdij?
D.D.: – Mums savā saimnieciskajā darbībā ir svarīgi saprast to telpiskumu, kas būtu optimāls, lai visi šie elementi, tostarp bioloģiskie, tostarp ainavu, mežā saglabātos. Bioloģisko daudzveidību var mērīt kvalitatīvi un var mērīt kvantitatīvi. Meža ekologi vai zaļi domājošie ne vienmēr paši īsti apzinās, par ko runā. Skaidrs, ka pēc koku nociršanas kailcirtē ekoloģiskā daudzveidība uz pāris gadiem palielinās. Pēc tam krītas. Turklāt, runājot par šīm lietām, aizmirstam, ka mežs visu laiku attīstās. Mainās. Tā ir dinamika, tā nav statika. Koks aug un sabrūk. Citi nāk vietā. Notiek sugu maiņa.
J.I.: – Mežu nevar saglabāt kā fotogrāfiju. Vairumam no mums patīk resnas priedes, kam apakšā aug mellenes. Un gailenes. Bet jāsaprot tas, ka šāda ekosistēma pastāv vien kādu laiku. Atnāk cilvēks, audze tiek nocirsta, Bet šī ainava – resni koki, apakšā mellenes un gailenes – veidojas citā vietā. Mežā nepārtraukti notiek dinamiskas izmaiņas. Bet cilvēks sāpīgi uztver, ja tur, kur viņš pērn lasīja ogas, šogad izcirtums. Tas rada spiedienu uz mūsu profesiju.
– Esmu dzirdējis apgalvojam, ka puse no tā, ko Latvijā sauc par mežu, esot krūmi.
D.D.: – Jā, dažkārt cilvēki kokus, kas zemāki par astoņiem desmit metriem, sauc par krūmiem. Nepievēršot uzmanību koku sugai un vecumam.
J.I.: – Kā mēs sauktu bērnus, kuri neiet skolā? Vai ne par cilvēkiem? Sabiedrībā runājam par sarežģīto demogrāfisko situāciju, bet ja pieminam mežu, tad liela sabiedrības daļa to mežaudzi, kura atjaunota izcirtumā, par mežu vispār neuzskata.
A.B.: – Tur, kur tagad tie krūmi, kas galvenokārt ir meža pioniersugas – apses, bērzi, baltalkšņi... vienalga izaugs mežs. Labi, atkarībā no meža īpašnieka apzinīguma, no tā, vai viņš grib saviem bērniem un mazbērniem atstāt naudas izteiksmē vērtīgāku mežu, katrs izvēlas, kā kopt savu mežu, izvēlas, kādas sugas atstāt – skuju kokus, lapu kokus... Vai vispār nepielikt roku. Bet – mežs tomēr būs!
Un mežu īpašnieki ir kļuvuši daudz apzinīgāki – pēdējo gadu dati liecina, ka ik gadus atjaunojam apmēram tikpat mežu, cik nocērtam kailcirtēs.
D.D.: – Par atjaunošanu runājot, jāņem vērā tāda nianse kā sugu izvēle. Privātos mežos atjaunošana notiek pārsvarā dabiskā veidā. Iepriekšējos gados pat ar nokavētiem termiņiem. Problēma ir tā, ka privātajos mežos skuju koku audzes no atjaunotajām veido tikai 30%. Valsts mežos – 70%. Un, ja skatāmies uz tirgus konjunktūru un to, kāda tā bijusi vismaz pēdējos 100–150 gadus, tad redzam, ka skuju koki ir pieprasītāki par lapu kokiem. Tas nozīmē, ka mums jāpievērš uzmanība tam, lai meži tiek atjaunoti ar saimnieciski vērtīgākām koku sugām. Ir pieejamas arī Eiropas struktūrfondu atbalsta naudas, kas domātas tieši meža ekonomiskās vērtības paaugstināšanai.
J.I.: – Ikdienā mēs darām mežu īpašniekiem zināmu iespējami plašu informāciju. Bet, runājot par sugām, mēs ieturam pauzi un vairs nesakām kā sociālisma laikos – vērtīga un mazvērtīga suga. Tā teikt ir visai riskanti. To, vai suga ekonomiskā izpratnē ir vērtīga, izsaka cena, ko mēs varētu dabūt par kubikmetru ciršanas brīdī. Bet, ja skatāmies vēsturē, redzam, ka cilvēki, apsverot situāciju nākotnē, bieži smagi kļūdījušies. Piemēram, mūsu kaimiņi zviedri pirms pārdesmit gadiem bērzu uzskatīja par nezāli un pilnībā dabūja no saviem mežiem ārā. Šobrīd bērzs viņiem ir vērtīgākā suga. Mūsu likumdošanā teikts, ka atļaujam cilvēkam audzēt samērā plašu sugu klāstu. Izņemot sausās un nabadzīgās augsnēs, kur aug tikai priede. Lēmuma pieņemšana par sugu izvēli ir jūsu rokās. Jo tas ir jūsu bizness un jums ir jāprognozē, kāda varētu būt situācija nākotnē. Piemēram, šinī brīdī, kad ir krīze fosilā kurināmā ieguvē, neviens nevar pateikt, kas notiks ar koksnes izmantošanu enerģētikai. Tāpēc nevaram strikti apgalvot, ka ātraudzīgās, tradicionāli it kā mazvērtīgās sugas arī turpmāk tiešām būs mazvērtīgas.
D.D.: – Ja saimniekosim pārdomātāk, tad mums ir liels meža ekonomiskās vērtības paaugstināšanas potenciāls. Esam aprēķinājuši, ka, mērķtiecīgi saimniekojot, iespējams tuvāko 80 gadu laikā palielināt meža vērtību trīs reizes.
– Jūs te zīmējat tik stabilu bildi, ka man, ja es būtu valstsvīrs, ienāktu prātā, piemēram, dzēst ar šiem meža aktīviem valsts ārējo parādu.
D.D.: – Ja skatāmies vēsturē, tad Somija pēc Otrā pasaules kara savu ekonomiku uzbūvēja tieši tādā veidā. Uz mežu pārciršanas rēķina. Tagad viņi šos mežus ataudzē.
– Vai Latvijas meži var būt resurss šādam nolūkam?
A.B.: – Tas ir politiķu jautājums.
J.I.: – Mežs var būt labs kapitāla akumulētājs. Uzkrājam to vai pastiprināti tērējam. Kā vajag. Brīžos, kad tautsaimniecībai nav tik akūta vajadzība pēc ārējiem finanšu resursiem, mēs meža izmantošanu varam piebremzēt. Kapitāls uzkrājas. Līdz laikam, kad mežaudzēs sākas destruktīvie procesi. Skatāmies pirmskara Latvijas vēsturi. Ar ko tad Latvija dzēsa savus parādus par angļu šautenēm un angļu zābakiem? Principā – ar koksnes un bekona eksportu.
– Bet kas cits, ja ne vēlme aizlāpīt pārvaldes kļūdas ar valsts resursiem, bija izciršanai labvēlīgais triju gadu režīms (no 2008. gada), kura pagarināšanu uzskata par vēlamu arī jūsu vidē?
D.D.: – Šobrīd mūsu vidē par šā perioda pagarināšanu diskusiju faktiski nav. Jo visi saprata, ka resursi tika izdalīti papildus uz iepriekšējo gadu neizmantotās tāmes rēķina. Faktiski mums joprojām ir diezgan liels pieaugušo un pāraugušo audžu īpatsvars. Saskaņā ar Silavas datiem: ja mums kopkrājums ir 630 miljoni kubikmetru, tad šobrīd to audžu, kuras ir sasniegušas galvenās cirtes vecumu, krājums ir 215 miljoni kubikmetru. Trešā daļa. Katru gadu mēs Latvijā cērtam 12–13 miljonus kubikmetru.
– Tad jau varam laist Latvijas mežus ārējā parāda dzēšanai?
J.I.: – Tas ir jautājums īpašniekam.
D.D.: – Nē, nē... Tas ir jautājums arī par to, cik Latvijas valsts grib laika gaitā saņemt dividendēs no mežu apsaimniekošanas. Tas ir politisks jautājums.
A.B.: – Tas ir jautājums par to, kādas ir valsts prioritātes. Varbūt tiešām iespējamas situācijas, kad kaut ko no šiem resursiem vajag izmantot.
– Tad jājautā, kāds ir neaizskaramais apjoms, lai varētu uzskatīt, ka Latvijā meži pastāv un netiek izpostīti? Cik tālu var iet?
D.D.: – Tāme, kas pieņemta nākamajiem pieciem gadiem, paredz, ka tiks izmantoti 74% meža resursu no faktiski pieļaujamā ilgtspējīgā meža resursu izmantošanas apjoma. Respektīvi, dažādu, arī politisku iemeslu dēļ valsts noteica šo te potenciālo resursu izmantošanas un līdz ar to ieņēmumu slieksni mazāku. Bija liels sabiedrisko organizāciju spiediens. Runājot par maksimāli iespējamo ciršanas apjomu – pēc mūsu aprēķiniem tie ir 18 miljoni kubikmetru gadā.
Taču jāpiebilst, ka šajā skaitlī ir salīdzinoši liels īpatsvars kopšanas cirtēm pret šobrīd izpildīto. Respektīvi, nākotnes mežsaimniecības efektivitātes atslēga ir – vairāk veikt kopšanas cirtes. Otra problēma ir tā, ka mums izveidojusies liela pieaugušo un pāraugušo baltalkšņu un apšu krāja. Saskaņā ar mūsu aprēķiniem – līdz 60 miljoniem kubikmetru. Šī koksne šobrīd tirgū ir maz pieprasīta. Vai nemaz. Šīs audzes atrodas uz zemes, kas tās īpašniekam rada zaudējumus.
J.I.: – Puse no apšu audzēm, kas pieaugušas un pāraugušas, šobrīd nevienam nav vajadzīgas. Turklāt apšu audzes samērā ātri pārņem trupe un līdz ar to šo audžu vērtība strauji krītas.
Mums jāseko līdzi tam, lai nevienā brīdī nekristu meža produktivitāte. Mežsaimniecība ir bizness ar mērķi gūt ilgtermiņa peļņu no mežu zemes apsaimniekošanas. Protams, tas ietver vērtības komponentu. Līdzšinējā analīze liecina, ka mežu produktivitāte Latvijā visu laiku pieaug. Ļoti viegli ir aprēķināt produktivitāti krājas izteiksmē. Precīzi aprēķināt produktivitāti vērtības izteiksmē nav tik vienkārši. Vajadzīgi pieņēmumi. Pamatpieņēmums, no kā pašlaik vadās mežkopji, ir tas, ka arī nākotnē resnās dimensijas koksne maksās dārgāk nekā tievās dimensijas lietkoksne. Tas ir pieņēmums, kurā mēs balstām mežu politiku. Ja tas tā nav, tad, protams, bilde varētu būt citāda.
– Šā vai tā paies vismaz cilvēka paaudze, kamēr tikko stādīts mežs pieaugs. Vai ir garantija, ka pēc šiem desmitiem gadu šodien iestādītie kociņi redzēs, ka pastāv harmonija starp Latvijas meža atjaunošanos un meža tērēšanas apjomu?
J.I.: – Šinī brīdī Latvijā visplašāk pārstāvētas mežaudzes vecumā no 50 līdz 75 gadiem. Tās ir priedes, kuras plašā apjomā tika atjaunotas pirmskara gados. Bērzu audzes, lapu koku audzes – tās ir dabīgas izcelsmes audzes, kuras sāka augt uz Sibīriju izsūtīto zemnieku lauku vietā. Mežaudžu struktūrā atspoguļojas arī Latvijas vēsture. Mežaudžu vecuma struktūra liecina, ka pārskatāmā nākotnē mums koksnes deficīts nedraud. Vēl tā liecina, ka nākotnē, pēc 40–50 gadiem, samazināsies cērtamo priežu, bet pieaugs bērzu un egļu īpatsvars. Apsaimniekojot mežus, mainās valdošo sugu savstarpējās attiecības. Vai tas labi vai slikti? Var būt dažādi viedokļi.
A.B.: – Bērzi pieaug galvenokārt privātajos mežos. Valsts mežos divas trešdaļas meža un vairāk tiek atjaunotas ar priedi un egli. Privātajos mežos – viena trešdaļa. Atkal izvēle ir īpašnieka rokās.
– Daži teic – mežs ir kā burkānu lauks.
J.I.: – Tas bija neveiksmīgs salīdzinājums. Tomēr – mežkopim tāpat kā zemkopim ir jānovāc raža.
A.B.: – Pēc ciršanas vecuma sasniegšanas koki dod arvien mazāku pieaugumu. Atkal katram īpašniekam jāizvēlas, kā saimniekot – efektīvāk, tā, lai katrā meža nogabalā nepārtraukti tiek intensīvi ražoti koksnes kubikmetri, vai kā citādi, sirdij tuvākā veidā.
D.D.: – Ja gribam savu mežu ar kaut ko salīdzināt, tad daudz trāpīgāks ir salīdzinājums, ko profesors Eižens Ostvalds pirms astoņdesmit gadiem mācīja studentiem. Viņš mežu salīdzināja ar ābeļdārzu. Jo spēcīgākas ābeles, jo labāks tām vainags, jo iespējama labāka raža. Bet, ja runājam par burkānu lauku, tad dažkārt mēs to pieminam. Kad stāstām studentiem, kāpēc jācērt koki kopšanas cirtēs.
– Retināšanu cilvēki, manuprāt, saprot. Un saprot arī ciršanu... Grūtāk ir saprast milzu kailcirtes.
D.D.: – Cirsmu koncentrācija, lielie laukumi satrauc. Bet – es ieteiktu apskatīt satelītattēlus Google Earth programmā. Tur var ļoti labi redzēt, kā izskatās meži mūsu kaimiņvalstīs. Lietuvā un Igaunijā stāvoklis ir līdzīgs mūsējam, bet, ja salīdzināt Latviju ar Zviedriju vai Somiju, tad Latvijā kailcirtes izskatās pēc izlases cirtēm. Latvijā kailcirtes maksimālā platība ir līdz 10 hektāriem, Zviedrijā – 50 vai pat 200 hektāru. Tā ka – Latvija nav tā vieta, kur mēs īpaši darām pāri videi.
J.I.: – Diskusija par kailcirtēm notiek visās valstīs, kur mežam ir kaut kāda vērtība. Pastāv arī teorija, ka varētu ražu novākt ar izlases cirtēm. Tā varētu samērā efektīvi darīt ar ēncietīgām koku sugām. Ēncietīgie koki attīstīsies arī zem lielo koku vainaga. Bet šī metode nederēs saulmīļu koku sugām. Priedēm un bērziem.
D.D.: – Ja veicam izlases ciršu saimniecību, tad tā prasa daudz rūpīgāku uzmanību mežam.
A.B.: – Ir piemēri, kad meža īpašnieki savā mežā saimnieko tikai ar izlases cirtēm. Bet tas tiešām prasa ļoti rūpīgu darbu un zināšanas. Man bija tā laime viesoties Anglijā pie latviešu izcelsmes mežkopja Tāļa Kalnāres. Viņš apsaimniekoja daudzu īpašnieku mežus, arī karaļnama, un galvenokārt izlases veidā. Bet viņš tiešām apčubināja katru koku, pret to izturoties kā pret dzīvu cilvēku. Tā ir pilnīga cita, individuāla pieeja katram kokam. Otra lieta – Anglijā nav tādas augsnes kā Latvijā. Uz mūsu daudzviet mitrajām kūdras augsnēm nemaz nedrīkst rīkoties ar izlases cirtēm, jo tad vējš tās egles izgāzīs viens un divi.
– Kādā stāvoklī ir tā meža daļa, kas nav koki?
J.I.: – Aptaujas ceļā ticis noskaidrots, ka iegūto sēņu vērtība ir 35 miljoni latu gadā. Tā varētu būt. Sēņu vērtība – tā ir puse no visas meža nekoksnes produkcijas vērtības. Medību produkcija, ogas, rieksti... Bet mežs, kā teicu, nav vis fotogrāfija, bet dinamiska ekosistēma. Ogu vietas un sēņu vietas pārvietojas. Taču cilvēki, kuri to zina, vienmēr atradīs mežā ogas un sēnes. Pirmajos gados pēc mežizstrādes dzīvnieku skaits attiecīgajā iecirknī, protams, samazinās. Taču pēc tam, kad audzes ir atjaunotas un medību iecirknī daudz jaunaudžu, dzīvnieku blīvums pieaug. Mednieki pat priecājas.
Latvijas mežsaimnieks, mežu īpašnieks, salīdzinot ar stāvokli, kāds bija deviņdesmito gadu sākumā, kad mežs vienam otram iekrita klēpī kā debesu dāvana, ir būtiski audzis. Apziņa, zināšanu līmenis ir radikāli uzlabojušies. Meža īpašnieks ir ievērojami audzis.
Bet galvenais būtu uzsvērt sabiedrībai mežā notiekošo procesu dinamismu. Lai cilvēki saprastu, ka šeit viss ir kustībā un kustība rit pa lielo apli, kurš nebeigsies nekad.
