Trīs Latvijas Augstākās padomes deputāti (J. Celmiņš, A. Jaunkļaviņš, V. Seleckis) aicina radīt jaunu Satversmi, "negrozītus atstājot tikai pirmos četrus pantus". Viņi teic, ka "pašreizējā Latvija nav tā valsts, par kuru cīnījāmies, kad dibinājām Tautas fronti", ka "korumpantu un izzadzēju kliķe novedusi Latviju līdz kaunpilnai atpalicībai, bet tautu – līdz nabadzībai un izmisumam".
Faktiski to pašu pirms septiņiem gadiem, piedāvādams savu Satversmes revīzijas projektu, teica Juris Bojārs: "Ja pat Pasaules banka ir pateikusi, ka "valsts ir nozagta", ja visu galveno valsts institūciju vērtējums, Saeimu, valdību, tiesu, prokuratūru un muitu ieskaitot, ir ļoti negatīvs, policistus regulāri pieķer kukuļu izspiešanā, likumi jāpilda tikai tiem, kas nav pie varas, nevienā no lielajiem valsts līdzekļu izlaupīšanas un kontrabandas skandāliem pie atbildības nav saukta neviena augsta valsts amatpersona, tad mūsu valsts un valdība ir satrunējusi pašos pamatos, būtībā pie varas ir noziedznieki un Latvijas politiskā konstitucionālā sistēma ir jālabo atbilstoši labāku pasaules demokrātiju pieredzei." (Sociāldemokrāts, 28.02.2002.)
No tā varētu secināt, ka šajos gados trunēšana turpinājusies un, ja Juris Bojārs visās tikšanās reizēs uz jautājumu – kurš domā, ka vara Latvijā pieder tautai? – savulaik dabūja pretī vien divas paceltas rokas, tad tagad varbūt paceltos pusroka. Trīs LR AP deputāti pamato jaunas Satversmes nepieciešamību ar varas kvalitāti un tautas stāvokli. Proti, vara – sliktā, tauta – cietēja. Saistībā ar politiku tam varētu piekrist, saistībā ar Satversmi tik viennozīmīgi – ne. Jo esošā Satversme, manuprāt, atvēl brīvībai pilnīgi pietiekamu rīcības telpu. Un kam gan citam demokrātijā pienāktos kopt brīvību, cīnīties par to, ja ne pašam dēmosam? Ja vajag, tad uz plačiem, bet galvenokārt ikdienā, katram savā tiešajā darba un dzīves vidē. Mani saistībā ar Latvijas Satversmi visvairāk satrauc tieši divi pirmie panti ("Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika" un "Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai"), taču neredzu, ka ar šiem pantiem saistītā īstenība kaut cik nodarbinātu sabiedrības vairākumu vai pat organizācijas, kuras sevi dēvē par nacionālām. Bet – ja pilsoniskums nav modē pašā sabiedrībā, politiķu izlaidība nav liels brīnums.
Tāpēc jauna Satversme, iespējams, nepieciešama ne tikai (vai pat – ne tik daudz) varas kvalitātes dēļ, cik tāpēc, ka sabiedrība nespēj uzturēt sevi (un caur sevi – varu) demokrātijai atbilstošā stāvoklī. Tāpēc tai nav diezgan ar konstitūciju, kura, paļāvībā uz cilvēka, pilsoņa stāju, fiksē vien ģenerālos valsts pamatprincipus, tai vajag konstitūciju kā reglamentu. Nevis tik daudz tautas gara, cik burta dokumentu. Kurš, pirmkārt, skaidri norāda varai, ka tā nav tautas priekšniece, bet kalpone. Otrkārt, nodrošina Satversmes normām nenovēršamu tiešu darbību. Treškārt, piebāž sabiedrībai pie acīm detalizēti formulētas tās tiesības un pienākumus, sakot – te ir tavas iespējas tapt pilsonim, ja negribi, tad vismaz nekauc, ka tas tev nav ļauts. Iespējams, arī Juris Bojārs, nākdams klajā ar savu projektu, neloloja pārliekas ilūzijas par šo sabiedrību, par nerakstīto likumu, tradīciju, morāles institūtu spēku tajā. Un tāpēc piedāvāja projektu, kurā reglamentācija manā uztverē prevalē pār filozofiju, garu.
Man lielisks šķistu stāvoklis, kad jaunu Satversmi nosaka principiāli jauna situācija. Proti – to nosaka jauna valsts, tautas attīstības pakāpe, nevis to regress. Manā uztverē Satversme nav dokuments tekošā momenta uzlabošanai, bet gan solidāri pausta griba stabili turēties pie noteiktiem principiem tieksmē uz tautas un valsts uzplaukumu. Trīs bijušie AP deputāti konstatē, ka valsts vara nav pildījusi esošo Satversmi un tālab vajag tādu pamatlikumu, kura fiksētās sabiedrības un varas attiecības pēdējai beidzot pielec. Es gan lāgā neredzu, kāpēc ar esošo Satversmi nav diezgan "rīkoties, lai atgūtu savu valsti", taču, ja diskusija par jaunu Satversmi top pamats jaunas situācijas radīšanai, ja tā vieno cilvēkus uz valsti un valstī, tad tā ir laba ideja. Ja šī ideja spēj iekustināt sabiedrību, tā ir laba ideja.
