2010. gada 10. decembrī intervijā Baltcom radio Ēlertes kundze pasūrojās par to, ka latviešu valodā nav vārda “latvijietis”, kas raksturotu to iedzīvotāju piederību Latvijai, kuri nav etniski latvieši.
Nacionālo minoritāšu integrācijas problēmai ir tikpat gadu, cik pastāv Latvijas Republika. 1929. gadā Latvijā bija 26,6% nelatviešu (tagad ir 41% - atšķirība būtiska, bet ne principiāla). 1929. gada 12. septembrī stundu pirms nāves Jānis Rainis pabeidza rakstu (ko varētu uzskatīt arī par politisko testamentu) avīzei Segodņa. Raksta nosaukums bija “Latvijieši”. Raksts tika publicēts 1929. gada 29. septembrī avīzes desmitgadei veltītajā numurā. Šajā rakstā Rainis ierosina lietot vārdu “latvijietis”. Krieviski tas būtu “latvijec”. Diemžēl trīsdesmito gadu vidū vārds “latvijietis” guva nievīgi ironisku pieskaņu un pazuda no aprites. Tā sauca to latvieti, kurš ielaidās ar nacionālām minoritātēm. Vai arī nelatvieti, kuram ļoti gribējās, lai šo tur par īstenu latvieti. Lai gan oficiālā propaganda daudz runāja par vienotu Latvijas tautu, parasti ar to tika domāti vienīgi latvieši. Sabiedrība izrādījās sašķelta. Bija “mēs” (proti – latvieši) un “viņi” (nelatvieši). Ierastā termina “cittautieši” vietā pakāpeniski tika viests jauns – “sveštautieši”. Lūk, no kurienes visticamāk cēlies mūsdienu Alien. Valsts līmenī tika apšaubīta Latvijas pilsoņu – nelatviešu lojalitāte Latvijai. To daba un kultūra it kā esot latviešiem svešas.
Minētajā intervijā interesanta šķita arī Ēlertes kundzes piezīme, ka “iezīmējas integrācijas pagurums, nav skaidri pamatvārdi un mērķi, kas ar to saistāmi” . Diemžēl līdz šim laikam visai integrācijas politikai piemitusi ļoti būtiska asimilācijas tendence.
Cienījamā Ēlertes kundze, varat nešaubīties – ja mainīsies integrācijas politika, gan vajadzīgie vārdi latviešu valodā atradīsies. Bet saistībā ar integrācijas mērķiem ļaujiet man nocitēt avīzes Segodņa redakcijas rakstu (1922. gada 6.augusts): “Mēs uzskatītu par visnormālāko, vēlamāko tādu kārtību, kad parlamentā vispār nebūtu nekādu speciālu mazākuma frakciju un dažādu Latvijā mītošo nacionalitāšu pārstāvji varētu ieņemt savu vietu vislatvijas partiju rindās. Taču tas būs iespējams vien tad, kad nacionāli kulturālās mazākumtautu tiesības valodas, skolu, pārvaldes jomās, kad tās tiesības, kuras veido organisku Jaunās Eiropas tiesību daļu, iemiesosies dzīvē un līdz ar citiem mūsu demokrātiskās iekārtas institūtiem taps par neviena nepastrīdētiem, stipriem publisko tiesību institūtiem. Taču – mēs vēl esam tālu no tā, vēl nākas cīnīties par mazākuma tiesībām, vēl nākas viest apziņā nepieciešamību cīnīties par mazākumtiesībām.”
Cienījamā Ēlertes kundze, jūs esat kultūras ministre, jūsu pakļautībā tiek nodots Integrācijas lietu departaments un Jūsu spēkos ir piešķirt, iespējams, novecojušajam vārdam “latvijietis” jaunu skanējumu.
