Amerikāņu žurnālists Deivids Remniks šādu jautājumu (Can Russia Change, Foreign Affairs) izvirzīja jau 1997. gadā. Tolaik Krievijas vadlīnijas noteica prezidents Jeļcins, premjerministrs Černomirdins un "privatizācijas cars" Čubaiss. Šis sakramentālais vaicājums no jauna kļuvis aktuāls, atbildi gaidot vispirms no tandēma "Putins–Medvedevs".
Jau ilgāku laiku Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva runās gluži kā atslēgas vārdi atkārtojas "modernizācija", "nē – korupcijai", "sistēmas liberalizācija" u. tml. Savulaik vajāti disidenti pa reizei aicināti paviesoties Kremlī, sava veida sutu saņēmusi milicija, kura "terorizē" biznesa aprindas. Autoritāras varas atribūtus gados jaunais valdnieks it kā nomainījis pret kaismīgu polemiku par reformu un pārkārtojumu nepieciešamību daudzās jomās. Atceroties PSRS pirms ceturdaļgadsimta sākto attālināšanos no stagnācijas, rodas vilinājums vilkt paralēles ar Gorbačova perestroiku jeb pārbūvi no augšas.
Nācies diskutēt ar cilvēkiem, kuri noticējuši arī tādai vīzijai: nākamajās prezidenta vēlēšanās (2012) Medvedevs un pašreizējais premjers Vladimirs Putins spēkojas sīvā un atklātā cīņā. Kā līdzvērtīgi sāncenši. Ar savu piemēru apliecinot, ka krievu tauta un Krievijas "suverēnā demokrātija" spēj iztikt bez jelkādas "krāsainās revolūcijas" šļakstiem.
Pagaidām gan runa ir par 2010. gadu, par pieslīpētāku retoriku, elastīgākas taktikas izvēli un uz ārpusi modernākas valsts tēlu. Vismaz salīdzinājumā ar impērisko dvingu tūlīt pēc Krievijas–Gruzijas kara, ar antiamerikānisma un līdzīga naida uzplūdiem, ar "Putina sistēmas" apogeju. Piemēram, Maskava nesteidzās atklāt savas kārtis nesenajās prezidenta vēlēšanās Ukrainā un tālāk saasināt attiecības ar tādu Krievijas "ienaidnieku" kā Igaunija. No Medvedeva mutes dzirdēti vārdi, ka "pietiek piepūst vaigus", kas gan nenozīmē atteikšanos no "privileģētām interesēm" tā dēvētajā tuvajā pierobežā.
Eksperti norāda, ka tādai politiskai metamorfozei jeb pārmaiņai ir vairāki iemesli. Klaja autoritārisma un demokrātijas spaidu pastiprinājums parasti sakrīt ar naftas un gāzes cenu kāpumu pasaules tirgū, no kā, bez šaubām, iegūst Krievija. Turklāt globālā finanšu krīze šo valsti skārusi vairāk, nekā sākumā prognozēts. Līdz ar to "slavenais Putina sociālais kontrakts – brīvība apmaiņā pret labklājību – zaudējis savu aktualitāti" (Karnegi centrs, Maskava). Neapmierinātība ar centra lēmumiem, ar "cara Vladimira" ekonomisko politiku izlaužas vairākos reģionos (divi lieli protesta mītiņi Kaļiņingradā, arī Arhangeļskā un citviet). Lai arī oficiāli dzirdēta vecā versija, ka tādas akcijas inspirē pašmāju lūzeri un ārvalstu specdienesti, par nejaušībām to visu vairs nevar nosaukt.
Jautājumā par opozīcijas lomu un rīcības limitiem jaunajā situācijā vadošais tandēms devis pietiekami skaidru atbildi. Kamēr prezidents centās stiprināt savu liberāļa reputāciju, premjers pateica vienu frāzi. Proti, Krievijā nekādas "ukrainizācijas" nebūs. Citiem vārdiem – saimnieks ir viens, viņa vārds – Vladimirs Putins. "Kamēr Medvedevs ir čempions internetā, raksta blogā un spriedelē par vārda brīvību, nelolojiet cerību, ka Putins tam atdevis par mata tiesu lielāku kontroli," raksta žurnāla Newsweek tandēms O. Metjūzs un A. Ņemcova.
Tagad, īpaši saistībā ar drīzumā parakstāmo Krievijas un ASV kodolbruņojuma samazinājuma līgumu, pavīd doma, ka "Medvedevs iznāk no Putina ēnas". Nujā, pirmais roku Barakam Obamam spiedis un spiedīs KF prezidents. Tā ir protokola valoda. Līdzās tam pastāv faktiskās hierarhijas princips, par ko dialogā ar Maskavu vispirms atgādina Amerikā. Žurnāls Foreign Policy norāda: "Mūsu galvaspilsētā valda milzu kārdinājums domāt, ka mēs, amerikāņi, no aizkulisēm varam diriģēt citu valstu iekšpolitiku, dodot kādam priekšroku." Attiecībā uz Krieviju pateikts arī ārpus Kremļa acīmredzamais: [šajā valstī] "tāpat kā agrāk pirmo vijoli spēlē premjers", un nesaprātīgi būtu viņu ignorēt. Starp citu, to viņš amerikāņu pusei licis skaidri nomanīt valsts sekretāres H. Klintones vizītes laikā Maskavā.
Krievijas varas augstākajos ešelonos gandrīz bezcerīgi novilkt robežlīniju starp liberāļiem un spēka struktūru pārstāvjiem (siloviki – vārds, kurš ir jau starptautiskā apritē). Varbūt prezidents Medvedevs un viņa komanda patiesi vēlas reformēt koruptīvo tiesu sistēmu, iekšlietu un citus dienestus. Jautājums tikai, vai viņa rokas sniedzas, teiksim, līdz čekas gara mantiniekiem Federālajā drošības dienestā (FDD). Krievijas vicepremjers Igors Šuvalovs kādā intervijā to noliedz: "Neviens nav ārpus likuma." Tiesa, atsevišķas lietas ierosinātas arī pret drošībniekiem, bet kopumā FDD bijis un paliek Putina alma mater.
Krievijas federālā birokrātija jūtas droši, vienalga, kādas kadru tīrīšanas reformas tiktu pieteiktas. Valsts korporācijas Gazprom un Rosņeft kā agrāk – neatkarīgai izmeklēšanai slēgtā zona. Un ne tikai tās. Zīmīgi, ka arī no Rietumu medijiem nenozūd krievu jurista Sergeja Magņitska vārds. Viņš bija uzsācis šķetināt ieņēmuma dienesta blēdības līdz pat 500 miljonu dolāru apmērā, nonākot uz pēdām FDD virzienā. Beigās pašu iesēdināja kādā no Maskavas drūmākajiem cietumiem. Tur Magņitskis pērn mīklainos apstākļos nomira. Kā Medvedevs, tā jau pieminētais Šuvalovs publiski solījuši, ka lieta tiks rūpīgi un vispusīgi izmeklēta.
Korupcija, pat pēc Krievijas oficiālajiem datiem, aprij trešo daļu no valsts iekšējā kopprodukta. Milzīga valsts, milzu caurumi.
Milzu līdzekļi akūti nepieciešami arī modernizācijai zinātniskās pētniecības jomā, inovācijām, attālu reģionu un dabas resursu apguvei. Krievijai ir ambiciozi plāni kodolenerģijas sektora attīstībā – vismaz ik pēc pusotriem gadiem būvēt vienu AES bloku. Tas arī nosaka Maskavas ciešo saikni ar Irānu, par spīti amerikāņu bažām un iebildēm.
Avīze Christian Science Monitor apcer Krieviju kā zinātnes un tehnikas lielvalsti. Taču – un tas jau skan krietni bēdīgāk – pagātnes formā. Šodien tā tērē 2 procentus no summas, kādu zinātniskās pētniecības atbalstam atvēl ASV valdība. Ja tas patiesi ir tā, kā raksta šī amerikāņu avīze, Krievija var sekmīgi sacensties, teiksim, ar Indiju un Brazīliju. Diemžēl ne ar Ameriku vai Ķīnu. Uz šāda fona turpinās debates ap dārga helikopteru bāzes kuģa Mistral iepirkšanu no Francijas. "Tas kalpos Krievijas militārā potenciāla modernizācijai, jo paši tādus nebūvējam," spriež politikas pētniece Tatjana Parkhalina, kura marta nogalē viesojās Rīgā.
Tikmēr premjerministrs Putins nodarbināts ar "Pikaļevas efekta" paildzināšanu, proti, kad valsts tieši un sērijveidā iejaucas konkurētnespējīgu uzņēmumu un tā saukto monopilsētu glābšanā. Tā, protams, ir atsevišķa tēma. Tāpat kā valdības izmisīgie centieni panākt demogrāfisku līdzsvaru aiz Urāliem, kur neatstājas "ķīnizācijas drauds".
Varam neskaitīt naudu kaimiņvalsts kasē, ja pašiem tajā pamatīga sūce. Tomēr interesēties par tādas lielvaras prioritātēm (vispirms Eiropas un eiroatlantiskās telpas virzienā), kā arī tās elites refleksiem mainīgajā pasaulē ir pašsaprotami. Sākot ar vietu, kādu tā savās skolās un sabiedrības apziņā ierāda sarkanā terora virssargam Staļinam, un beidzot ar veidu un vilinājumiem, kā tā uzrunā savus tautiešus ārvalstīs. Dažas nianses te nomanāmas. Kaut vai pēc asām iekšpolitiskām diskusijām apstiprinātais, ka Hitlera dvīņubrāļa portreti 9. maijā neparādīsies Maskavas ielās.
Vienlaikus politikas pētnieki atzīst, ka Rietumiem ir gaužām maz sviru un brīnumlīdzekļu, lai ietekmētu Krievijas ārpolitiku pat tad, ja tā nesaskan ar starptautiski akceptētiem kritērijiem. Piemēram, krievu militārā klātbūtne kvazi neatkarīgajā Abhāzijā nebūs šķērslis, lai "NATO ar Krieviju diskutētu par jaunu drošības arhitektūru Eiropā" (T. Parkhalina)? Ko atbildēt Remnikam par viņa inicēto pamattēmu? Ar to pašu, tikai mazliet modificētu, pretjautājumu: "Ciktāl Krievija var mainīties?"
Kamēr modernizācija neskar vienu no pašiem stingrākajiem autoritāras varas balstiem un bastioniem, proti, iesīkstējušo politisko sistēmu, noteicošais būs vecās inerces spēks. Tieši tālab Kremļa ideologi par Gorbačova reformu periodu spicējas arī no tās puses, kad un kur PSRS līderis pieļāvis, viņuprāt, nepiedodamu piekāpību demokrātu un liberāļu priekšā.
