Jo tuvāk 18. februāris – referenduma diena par jaunu statusu krievu valodai Latvijā –, jo vairāk vainas meklējumu, kāpēc tiktāl nonākts. Visbiežāk minēta neveiksmīgā integrācijas politika neatkarības gadu garumā. Taču paliek jautājums: vai visi vēlas nonākt arī pie kādas kopīgas valodas? Un galvenais: caur dialogu vai ultimātiem?
«Referendums par krievu valodas statusu notiks tāpēc, ka krievu kopiena Latvijas neatkarības gados guvusi «traumu» ,kāda latviešiem bija padomju gados,» raksta Rīgā iznākošā avīze Čas. Viedoklis pausts kādā diskusijā un acīmredzot plaši jo plaši tiražēts. Referendums kā konstitucionāli garantēta protesta forma. Balsošana kā neapturama pretreakcija uz visādiem pāridarījumiem. Vieni tie nesaklausītie, otri – asimilācijas politikas īstenotāji, kam prātā atspēlēšanās kāre un rokās varas monopols.
Vairāki no šajā sakarā klāstītajiem argumentiem ne reizi dzirdēti Saskaņas centra vadītāju politiskajā leksikā. Piedevām atgādinājums par «milzīgo stresu», kādu krieviski runājošajiem sagādājuši valodas inspektori 90. gados. Seko maldinošs mājiens, ka cilvēkiem nav dots nekāds pārejas periods. «Vēsturiskā trauma» gūta pēc tam, kad iedzīvotāji sadalīti pilsoņos un nepilsoņos. «Nepareizo pilsoņu» aizstāvji Saeimā (PCTLV, SC) vienmēr atstāti opozīcijā, un no tā vēl «psiholoģiskā trauma».
Patiesi, asā polemika nav tikai par krievu valodas lingvistiskajām pozīcijām. Pašreizējo līdzsvaru – vismaz konstitucionālā līme-
nī – grūtāk izjaukt nekā satracināt vai mulsināt noteiktu sava elektorāta daļu. Pie viena aizraujot brīvā kritienā tos latviešus, kas joprojām svārstās par līdzdalību referendumā, jo uztver to vienīgi kā politisku spēli. Ir tādi optimisti, kuruprāt viss tāpat nostāsies savā vietā, sak, labāk tajā dienā palasīšu Endzelīnu vai Aleksandru Čaku. Tā teikt, lai latviešu emocionālā trauma paliek pašmāju četrās sienās bez eksponēšanās balsošanas iecirkņos.
Taču šajā «sabiedrības stresa testā» svarīga kā mūsu pilsoniskā stāja, tā valsts vadošo amatpersonu nesvārstīga nostāja.
Ir vērtības, kas nevienai varai nav dotas, lai uz savu pilnvaru laiku ar tām parotaļātos. Tā ir valsts suverenitāte (teiksit, šobrīd strīdīga lieta ES rāmjos), valstsnācijas valoda, pastāvīgo iedzīvotāju tiesības, robežu un gaisa telpas drošība. Kā ierakstīts mūsu ziemeļu kaimiņvalsts konstitūcijā, tas nozīmē rūpēties par «[igauņu] valodas un [igauņu] kultūras pastāvēšanu cauri gadsimtiem». Valdošai koalīcijai var dīrāt septiņas ādas, bet neprasīsim, lai tā «izmanto gadījumu paklusēt» šajā atbildīgajā tautas nobalsojuma reizē. Latvijai ir rinda citu izaicinājumu un nacionālo prioritāšu, diemžēl šobrīd priekšplānā tieši uzdevums mobilizēties referendumam. Nevis lai sanaidotu latviešus ar krieviem, bet skaidri pateiktu savu nē iecerētajiem Satversmes grozījumiem. Nevis lai sašķirotu pilsoņus pareizajos un nepareizajos, bet skaidri novilktu Latvijas valstisko pamatu demarkācijas līniju.
Prezidents Andris Bērziņš palaboja pats sevi un pareizi vien darīja. Politiķa veiksmi nereti vairāk nosaka ne jau viņa paštaisnības spoguļattēls, bet paša spēja laikus un godīgi atzīt savas kļūdas, pārrēķinus, vēlmju domāšanas čaumalas.
Te neiztikt bez pāris vēsturiskām paralēlēm. 1991. gada janvārī ne latviešiem, ne cittautiešiem šajā planētas stūrī vēl nebija starptautiski atzītas valsts. Kad 14. janvārī Tautas fronte aicināja mūs uz atklātu pretestību grūstošajai impērijai, atskanēja skepses pilnas balsis arī tā dēvēto īsteno letiņu nometnē. Pilsoņu komitejas dēvēja barikādes par butaforiju, jo «Godmaņa režīms», lūk, neesot pelnījis visas tautas atbalstu. Tā paša gada augustā politiskās pretstāves epicentrs uz trim dienām bija Maskava – Jeļcins uz tanka, Baltais nams, sirmais Rostropovičs gluži kā Susaņins. Gorbačovs atgriezās no Forosas pavisam citā valstī. Laikam pats saprata, ka šoreiz jāiztiek bez aplausiem. Precīzi to dažas dienas vēlāk pateica Jeļena Bonnere: «Ne jūs mēs aizstāvējām, Mihail Sergejevič, bet gan konstitūciju.»
Diemžēl arī mīts par atriebīgajiem latviešiem tikpat dzīvs kā leģendas par laupītāju Kaupēnu teju pēc deviņdesmit gadiem. Valsts iestādē demonstratīvi neapkalpo krievu tantiņu viņas valodā (Ērika Stendzenieka versija). Jau pieminētais stāsts par valodas inspektoriem, kas likuši drebēt labiem un neaizstājamiem darbiniekiem. Tad kāpēc cilvēkiem, kuriem tolaik bija 40–50 gadu, vajadzēja justies kā «pilnīgiem idiotiem» (Andreja Berdņikova tēze)? Vai kāds paskaitījis valodas apliecības, kas tajos gados nevis likumīgi iegūtas, bet vienkārši nopirktas? (Tā nu patiesi ir latviešu vaina, jo eksāmenus nepieņēma Valērija Kravcova radinieki.) Vai latviski vāji runājošo diskomforts nebija saistīts ar padomisko privilēģiju zaudēšanu kopumā? Vai līdzvaina par savu tautiešu nespēju/nevēlēšanos iekļauties latviešu valodas vidē nav jāuzņemas arī ždanokām, kabanoviem, krievu preses karojošajam avangardam?
Nepārtrauktas apelācijas Rīgā un Strasbūrā pie Eiropas Padomes minoritāšu lietu komisāriem uzturēja premisi par krievu valodas izredzētību visā postpadomju telpā, arī Baltijas valstīs. Tā vēl pusbēda. Valoda, protams, nav jātiesā: nokļuvis, teiksim, Kišiņevā, es labprāt klausīšos gida stāstījumu Puškina mēlē. Cita lieta, ja cilvēkiem gadiem ilgi potē ilūziju, ka Eiropa nodiktēs Latvijai kaut kādu īpašu cilvēktiesību un valodu lietošanas standartu. Un kā var integrēt to, kas jūtas vairāk piederīgs kādai pavisam citai valstij, turklāt šī svešās informācijas telpa pēdējos gados nav sašaurinājusies. Drīzāk otrādi.
Kas mūs gaida? Cilvēks ar tēraudcietu balsi un nacionālboļševika faktūru aicina (nota bene! – latviski) 18. februārī «nedoties karagājienā pret krievu valodu». Taču karagājiens valsts valodai de facto jau pieteikts pērn novembrī, politiski forsējot oficiālo parakstu vākšanas kampaņu. Tā bija nodevīga atkāpšanās no «labvēlīgas neitralitātes» (Gļeba Panteļejeva formula), ko valdošās latviskās partijas un latviešu lielumlielais vairākums respektēja iepriekšējā parakstu vākšanas tūrē.
Pieļausim, ka daļa krievu un pārējo cittautiešu, nevēloties saasināt savstarpējas neuzticības gaisotni, šoreiz paši nedosies karagājienā pret latviešu valodu. Tas ir, ja nenobalso pret, vismaz atturas iet šovinisma kurinātāju pavadā.
Citiem vārdiem, arī mājās palikšana šajā februāra dienā būs vērtējama kā ar mīnusa, tā plusa zīmi.
Galīgos secinājumus izdarīsim tikai pēc paša referenduma. Dārgais šoka terapijas seanss, kam nav precedenta visā Austrumeiropā, latviešiem un visiem šai valstij ar sirdi un saknēm piederīgiem jāpārdzīvo ar pašcieņu un pašapziņu, bez histērijas.
