Liepājas teātris Leonarda Bernsteina mūziklu Vestsaidas stāsts Valda Lūriņa režijā pozicionējuši kā galveno šās sezonas notikumu. Par dārgāko iestudējumu Liepājas teātra vēsturē kļuvušais darbs vērtējams pozitīvi – kā lieliska mūziklu skola gan jaunajiem Liepājas aktieriem, gan papildspēkiem no Rīgas – kā Latvijas Kultūras akadēmijas aktieru kursa studentiem Jurim Jopem un Emīlam Kivleniekam otrajā sastāvā, tā Mūzikas akadēmijas vokālās nodaļas studentēm Jolantai Strikaitei (ko redzēju pārī ar Jopi) un Annijai Putniņai.
Lai vokālās kvalitātes vērtē speciālisti, es tikai piebildīšu, ka aktieri pārbaudījumu ar Liepājas Simfonisko orķestri un dziedāšanu angļu valodā kopumā iztur. Taču brīnišķīgās mūzikas spēks tā pa īstam spēj atraisīties Jolantas Strikaites Marijas un Jura Jopes Tonija dziedājumos, īpaši jau hitā Tonight. Daloties iespaidos uzjautrinu klausītājus ar salīdzinājumu, ka sajūta bija kā sēžot skudru pūznī – skrēja, skudriņas, skrēja. Jolanta Strikaite ļoti gaumīgi tika galā ar spānisko temperamentu, ko nevar sacīt par Anitas lomas atveidotājas Everitas Pjatas stereotipisko pieeju ar spējo žestikulēšanu. Jolantai Strikaitei un Jurim Jopem izdodas tā liegi, kā ar otu akvarelī, ievilkt amerikāņu Romeo un Džuljetas liktenīgās mīlas nojausmu. Lai arī džetus (amerikāņi) un šārkus (puertorikāņi) atšķirt var vien, pateicoties kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas paredzētajiem atšķirīgo krāsu tērpiem, ielu bandu cīņās uz Aigara Ozoliņa minimālistiskās, vidi raksturojošās un gaisotni veidojošās scenogrāfijas fona jaunie aktieri spēj radīt to baiso, neprognozējamo, uz dzīvību un nāvi vaļā palaisto spēku nokaitēto atmosfēru. Tomēr līdz perfekcijai dejā vēl patālu. Šķiet, ka horeogrāfs Alberts Kivlenieks kļuvis par Liepājas teātra skatuves ķīlnieku, jo, izmantojot lauvas tiesu no skaitliski bagātīgā aktieru resursa, sanāk tāda mīcīšanās bez nepieciešamās brīvā gaisa telpas. Dinamikai tas par labu nenāk.
Aktieru ansambli ar stabilu un nesatricināmu savu tēlu stāju papildina pieredzējušie skatuves kolēģi – Egons Dombrovskis (Doks), Edgars Pujāts (Šrenks), Marģers Eglinskis (Krapke) un Inese Jurjāne (Labdabis).
Mūzikla žanrs Latvijā kopts tiek tik neregulāri, ka tamdēļ arī būtu muļķīgi no šā mēģinājuma gaidīt augstākā Brodvejas līmeņa kvalitāti. Taču Liepājas teātrim ar tajā laika gaitā koptajām muzikālajām tradīcijām šis darbs ir nopietns, korekti un godprātīgi veikts solis uz priekšu. Un ieguvēji ir visi iesaistītie, nebaidoties ķerties klāt Bernsteina 1957. gadā tapušajam meistardarbam. Liepājas teātris par vairāk nekā pieciem tūkstošiem dolāru autortiesības iegādājies divdesmit izrādēm, skatītāju interese ir liela un tas jau ir apliecinājums tam, ka izvēle ir bijusi pareiza.
