Ar leģendāru slavu apvītais kabarē teātris «Mulenrūža», kas atrodas Parīzes izpriecu rajonā «Pigalle», Monmartras kalna pakājē, var atskatīties jau uz 125 gadu ilgām tradīcijām. No visai apšaubāma iestādījuma ar uzspēlēti lielu erotikas devu līdz koncerta teātrim, operetei un visbeidzot augstas klases deju teātrim – «Mulenrūža» mainījusies līdzi vēstures notikumiem un sabiedrības prasībām pēc izklaides, atpūtas un kultūras. Savulaik «Mulenrūžas» valdzinājumam padevušies tādas franču un starptautiskas slavenības kā Edīte Piafa, Laiza Minelli, Frenks Sinatra, Eltons Džons u.c.
Smalkākā izklaides vieta
«Mulenrūža», kuras nosaukums atspoguļo uz ēkas jumta veidoto sarkano dzirnavu imitāciju, tika atklāta Parīzei tik ļoti svarīgā un nozīmīgā laikā – 1889. gadā, kad pilsētā notika pasaules izstāde, kurai par godu tika iesvētīts arī Eifeļa tornis. «Mulenrūžas» dibinātāji Žozefs Olers un Šarls Zidlers ļoti labi izjuta sava laika, tā sauktā Zelta laikmeta, gaumi un kredo – «Tiesības būt slinkam», un viņu radītais izpriecu templis ātri kļuva populārs. Kādā 1889. gada 7. oktobrī iznākušā avīzē varēja lasīt iespaidus par «Mulenūžas» atklāšanu: «Nekad man nebija nācies redzēt tādu publiku, kura tik ļoti uzjautrinājās. Kad zālē ievirpuļoja dejotājas, cilājot savas kājas velnišķīgā taktī, pār publiku pārskrēja laimes tirpas.»
Interesanta skatuves uzbūve, humoristiski uzvedumi, erotiska rakstura izrādes, šampanieša upes un kankāns ar akrobātikas elementiem, ko izpildīja koši ģērbtas sievietes, – tā bija «recepte», kura patika visiem sabiedrības slāņiem – māksliniekiem rakstniekiem (Pablo Pikaso, Oskars Vailds) , brīvdomātājiem, aristokrātiem (Velsas princis, nākamais Lielbritānijas karalis Edvards VII) un arī vidusšķiras pārstāvjiem. «Mulenrūžā» viss bija iespējams – smieties un raudāt, dejot visu augu nakti vai snauduļot kādā no ērtajiem dīvāniņiem, spēlēt kārtis vai kalt nākotnes plānus.
Kankāna un striptīza šūpulis
Sākotnēji «Mulenrūža» bija vistiešākajā nozīmē izpriecu vieta un deju lokāls, kur citastarp uzstājās tā laika Parīzes populārākās kankāna primadonnas Džeina Avrīla un La Gulē jeb Rīma. Daudzi dejotāju vārdi saistīti arī ar Anrī Tulūzu-Lotreku, franču gleznotāju un ilustratoru, kurš zīmēja teātrim afišas. Tulūzs-Lotreks bija mākslinieks bohēmists un vienkārši dzīves baudītājs, kurš savas dienas aizvadīja «Mulenrūžā», zīmēdams ugunīgās dejotājas. Tie nebija vienkārši zīmējumi. Ar lakoniskiem zīmuļa, ogles vai izdeguša sērkociņa vilcieniem viņš iemūžināja uz papīra katru dejotājas kustību un sejas mīmiku. Pateicoties Tulūza-Lotreka darbiem, nākamās paaudzes var iztēloties «Mulenrūžas» gaisotni, sajust tā neparasto šarmu un, protams, kaut arī tikai vizuāli, iejusties kankāna pavedinošajā burvībā. Kankāns ir ugunīga erotiska deja, kas uz «Mulenrūžas» skatuves izvērtās par trakulīgu muzikālu uzvedumu, kas bija pamats kabarē attīstībai visā Eiropā. Dejotājas bija ģērbtas smalkā ekstravagantā apakšveļā, melnās zeķēs un īsos bruncīšos, kuriem plandoties tika atsegta kairinoša pēcpuse. Interesanti, ka kankānu dejotājām bija amizantas iesaukas: «Grille-d'égout» (Notekūdeņu režģis) vai «Mome Fromage» (Siera bērns). Populārākā bija «La Goulue» (Rijīgā). Par viņu savos memuāros rakstīja Ivete Žilberte: «Goulue melnās zīda zeķēs paņēma rokās savu melno atlasa kāju un šurpu turpu vēcināja vairāk nekā sešus metrus plato apakšsvārku mežģīnes, atsedzot apakšbiksītes, uz kurām bija uzšūta sarkana sirsniņa. Tad viņa veikli iesēdās špagatā, nekustinot ķermeņa augšdaļu, un ap viņu pletās sešus metrus platie melnie atlasa svārki. Tas bija vienreizēji.»
Starp citu, «Mulenrūžā» dejotājas drīkstējušas dejot tikai tādās apakšbiksītēs, kuru gali bija cieši savilkti. Tādēļ par īstu apvērsumu šajā ziņā var uzskatīt 1893. gadu, kad kāda dejotāja, vārdā Mona, sava numura laikā pilnībā izģērbās uz «Mulenrūžas» skatuves, un tādējādi to uzskata par striptīza aizsākumu. Tā pretinieki un atbalstītāji izvērsa karstas diskusijas ap šo tēmu, līdz 1895. gadā ķircinošā izģērbšanās jau kļuva par franču varietē šova sastāvdaļu. 1907. gadā teātra direktoram Žozefam Oleram radās jauna ideja, kas kļuva par noteicošo franču izklaides industrijas elementu turpmākos sešdesmit gadus. Olers izdomāja savai galvenajai dejotājai Žermēnai Aimo «apģērba gabalu», kas sastāvēja tikai no trīs metāla gliemežvākiem. Vēlāk to pārņēma arī dejotāja Mata Hari un citas striptīza zvaigznes.
Gastronomiskās baudas un šampanietis
«Sarkanās dzirnavas» turpināja griezties, vien apstājoties tikai uz neilgu brīdi Pirmā pasaules kara laikā. Kankānu «Mulenrūžā» nomainīja operetes un rēviju šovi, dažkārt pat kino izrādes. Šovos piedalījās daudzas Parīzes slavenības kā dziedātāja Ivete Žilberte un aktrise Mistangē, kura pagājušā gadsimta 20. un 30. gados bija visaugstāk apmaksātā aktrise. Par lielu godu uzstāties «Mulenrūžā» uzskatīja arī dziedātāja Edīte Piafa, dziedātājs Frenks Sinatra, dejotāja Žozefīne Bekere, dziedātāji un aktieri Īvs Montāns un Moriss Ševaljē. 1937. gadā «Mulenrūža» tika pārveidota par modernu naktsklubu ar izklaides programmu, kuras viens no centrālajiem numuriem atkal bija kankāns.
Jauna vēsma «Mulenrūžā» uzvēdīja pagājušā gadsimta 50. gados, kad «Sarkanajās dzirnavās» sāka piedāvāt baudīt ēdienus. Tas bija kauts kas jauns un līdz tam nebijis. «Dinner-spectacles» deva iespēju vienlaikus baudīt vakariņas un vērot kabarē izrādi. Tā kā vietu skaits bija ierobežots, tad tā kļuva par absolūti ekskluzīvu izklaidi, kas pa kabatai bija tikai sabiedrības krējumam un slavenībām. Viens no regulārajiem apmeklētājiem bijis Elviss Preslijs. 60. gados «Dinner-spectacles» tika papildināts ar jaunu atrakciju – varenu akvāriju, kurā peldējās un uzstājās kailas dejotājas. Atkal aizsvilās diskusijas par «nepiedienīgiem» priekšnesumiem, kas it kā skādējot «Mulenrūžas» labajai slavai, taču šī šūmēšanās bija īslaicīga, jo nevar taču noliegt faktu, ka «Sarkanās dzirnavas» atrodas nekur citur kā ievērojamākajā Parīzes izklaides kvartālā! «Mulenrūža» turpina piedāvāt «Dinner-spectacles» ar trim ēdieniem un, protams, šampanieti. Katru vakaru tiekot iztukšotas 800 šampanieša pudeles – fakts, par kuru tiek atgādināts pat teātra mājaslapā, brīdinot par pārmērīgu alkohola lietošanu.
«Burvju pasaule»
Kabarē «Mulenrūža» ir viens no Parīzes simboliem, elitārs nakts iestādījums, uz kura skatuves katru nakti nolīst krāsu, mūzikas un jautrības lietus. Kabarē «odziņa» ir tā neatkārtojamā, tikai Parīzei raksturīgā atmosfēra. Nav brīnums, ka visas 850 sēdvietas vienmēr ir pilnībā izpārdotas, tiesa, apmeklētāju vidū ir ļoti daudz tūristu.
Jau precīzi piecpadsmit gadu «Mulenrūžas» programmā ir krāšņais rēvija šovs «Féerie» (pirmizrāde bija 1999. gada 23. decembrī). Tā ir šā teātra pēc kārtas 26. produkcija un turpina sešdesmitajos gados aizsākto māņticību izrāžu nosaukumus sākt ar burtu «F». «Féerie» tulkojumā nozīmē «burvju pasaule», kura ierauj savā mutulī ikvienu skatītāju. Muzikāli elementi mijas ar draiskām dejām, tostarp kankānu. Šovā piedalās 110 mākslinieku, tostarp leģendārā kankāna dejotāju grupa «Doriss-Girls», kura pirmo reizi tika izveidota 1957. gadā. Toreiz deju ansamblī bija četras meitenes, bet šobrīd jau 60. Tās ir dejotājas no visas pasaules ar garām kājām, nevainojamu figūru, augumu parametriem virs 1,75 m, kuras ir ieguvušas speciālu baleta izglītību. Šovu veido četras krāšņi iestudētas ainas, kas kopumā ilgst 90 minūšu «nonstopā». Krāšņi ar spalvām un mirguļojošiem akmentiņiem rotāti kostīmi, kas ir darināti slavenākajās Parīzes darbnīcās, itāļu mākslinieku veidotas skatuves dekorācijas zaigojošās krāsās ar nepārspējamiem itāļu scenogrāfa Gaetāno Kastelli veidotiem motīviem, leģendārais akvārijs, 80 mūziķu un 60 koristu – tā ir tā burvju pasaule, kurā iegrimt un aizmirsties. Tā ir pasaule ar nelielu nostalģijas smeķi.
