Piedzīvojusi baisu traģēdiju, kurā tika saplēsti muskuļi un salauzti 19 kauli, pazīstamā zobārste Alēna Butkēviča vēl pērnā gada augustā bija uz dzīvības un nāves robežas. Mūsu saruna par brīnumaino izglābšanos no paralīzes, par vērtībām, kas mainījušās vienā dienā, par dzīvesprieku un spēku nepadoties, kas mantota no omītes un, protams, par tēti, kura slavas ēnā Alēna piedzīvojusi gan priecīgākos bērnības mirkļus, gan atstumtības sajūtu. Bet par sāpēm, kādas viņa ik dienu izcieš ceļā uz pilnīgu atveseļošanos, daktere daudz nerunā. Vairāk smaida un teic, ka ir laimīga.
Uzkopjot savu zirgu stalli Bauskas novada Bruknā, pašas 400 kilogramu smagais zirgs pēkšņi satrūkās un uzgāzās virsū. Desmit dienas pavadījusi reanimācijā, klīnikā Grieķijā operēta un salikta pa daļām kopā, viņa neticami strauji atveseļojusies un jau pēc diviem mēnešiem atgriezusies darbā savā zobārstniecības privātpraksē Rīgā.
– Tas, ka esat veiksmīgi izķepurojusies no tik smaga negadījuma, nozīmē, ka esat ļoti stipra. Dzīves smagumu norūdīta vai vienkārši Dieva izredzēta?
– Dzīve man nav bijusi viegla, bet tai pašā laikā tā ir bijusi skaista. Vai es esmu izredzēta? To jau tikai Dievs zina. Kad zirgs uzsēdās virsū, man vajadzēja būt absolūti beigtai, bet – es esmu vesela! Relatīvi vesela. Mēs neviens nezinām, ko dzīve pasniegs rīt, bet es esmu vēl viens piemērs tam, ka mums jebkurā mirklī ir jābūt gataviem mainīties reizē ar situāciju, kurā dzīve mūs noliek.
– Jūs tak nebijāt tam gatava...
– Nē. Man bija pavisam citi plāni. Mani gaidīja apseglotais zirgs un draugi, ar kuriem gribējām doties izjādē. Man tikai bija jāpaņem saite, lai jaunzirgu ievestu boksā. Zirgam, kuru pirms tam pusstundu tīrīju, vienkārši gāju garām. Atsaite plīsa, viņš zaudēja līdzsvaru... No kā viņš sabijās? Nezinu. Bet viņš man uzsēdās virsū, un man salūza viss, kas varēja salūzt. Bet sirds un plaušas tika pasargātas. Un es neesmu paralizēta! Visi brīnījās, kā tā var būt, ka viss, ko var pārlauzt, ir pārlauzts, bet neviena riba plaušās nav iedūrusies, neviens lielais nervs nav pārrauts, neviens lielais asinsvads nav pārrauts. Dievs mani atstāja dzīvu. Šķību, greizu, sāpošu, bet dzīvu... Tās sāpes es nenovēlu nevienam, arī ceļš uz izārstēšanos ir baisi smags, bet, no otras puses – tā ir laime nelaimē, jo mana dzīve ir reāli mainījusies.
– Kas ir mainījies?
– Viss, izņemot zobārstniecību. Attieksme pret dzīvi, cilvēkiem, vērtībām. Attieksme pret to, kas man dzīvē ir vajadzīgs. Attieksme pret pārējo attieksmi. Viss ir savādāk! Tie, kuri mani pazīst, teic, ka tas man nācis par labu. Es vairs nestrādāju tik daudz kā agrāk, bet strādāju ar milzīgu baudu. Manai privātpraksei šogad ir 20 gadi, bet zobārstniecībai manā dzīvē – 30 gadi. Tie ir milzīgi skaitļi, bet man ir sajūta, ka viss sākas jauna. Kā studiju gados – ar gaišu prieku par nākotni. Sajūta, it kā vienu grāmatu aizvērusi un atvērusi jaunu.
– Kāds bija galvenais stimuls, kas pēc notikušās traģēdijas neļāva padodies, nolaist rokas?
– Tas, ka neesmu paralizēta. Nomirt būtu štrunts – kad esi beigts, vairs nav jāmokās. No domas vien, ka esmu palikusi dzīva un varu kustēties, ka nebūšu piekalta pie gultas, es aizbraucu uz traumām un smaidīju. Es nerunāju par sāpēm – tās bija baisas. Bet tā laime, ka neesmu paralizēta! Nekas cits mani tai brīdī neinteresēja, tikai brīvība... Protams, es nerunāju par brīvību, kāda ir, esot zirga mugurā, kad mati plīvo vējā... Es runāju par brīvību, kas tev ļauj pašam paņemt rokās šķīvi, pašam traukus nomazgāt. Pirms tam nekad neiedomājos, ka traukus mazgāt ir liela lieta... Bet – tas mainās sekundes laikā, un tu tam pilnīgi neesi gatavs. Un arī apkārtējie nav tam gatavi. Tas ir tik liels trieciens, ka momentā sadala cilvēkus.
– Esat vīlusies šai sadalījumā?
– Desmit dienas biju morfija iespaidā, no tām neko neatceros, bet pēc tam redzēju, kuri ir man līdzās. Daudzi pacienti sūtīja ziedus un vēlējumus ātrāk atveseļoties, bet bija cilvēki, par kuriem likās, ka viņi būs blakus, bet... viņu nebija. Par daudz ko bija jāpiedomā. Piedzīvotais negadījums bija kā brīdinājums, lai izvērtētu savu dzīvi. Un tomēr, lai cik traģisks bija šis pasākums, ceļš uz atveseļošanos bija fantastisks. Nekad nedomāju, ka man ir tādi draugi! Es nevienam neko nevarēju paprasīt, neko palūgt. Es bezpalīdzīgi gulēju slimnīcā un ikreiz, kad pamodos, jutu: kāds tur manu roku... kāda silta roka mani velk ārā no bedres...
– Vai esat sapratusi, kāpēc nāca tik smags brīdinājums dzīves izvērtēšanai? Kur bijāt kļūdījusies, ka tādā veidā tikāt apstādināta?
– Attiecībā pret Dieva baušļiem es esmu dzīvojusi pareizi. Bet – vai es nebiju pārstrādājusies, pārņēmusies un pārtrakojusies? Droši vien biju. Redziet, kā ir: ja cilvēks nāk pie manis pēc palīdzības, ir atbraucis no laukiem, ir gaidījis rindā divus mēnešus, kā es viņu nepieņemšu? Tas ir mans ārsta pienākums. Es strādāju, strādāju, strādāju, līdz nereti darbadienas beigās nebija spēka pat ar mašīnu pabraukt. Divas reizes pie stūres aizmigu. Tie jau bija brīdinājumi. Tagad, kad esmu palikusi dzīva, var jau filozofēt par karmu un tamlīdzīgām lietām, bet mēs tik maz par to visu zinām! Kāpēc ar mani tā notika? Tāpēc, ka zirgs man uzsēdās virsū. Bet es esmu dzīva un kustinu kājas un rokas, un smaidu!
– No kurienes jums tāds spēks smaidīt, par visu notikušo stāstot?
– Kad ārsts skatījās manus rentgenus, viņš teica, ka tie ir beigta cilvēka kauli, bet es sēdēju blakus un smaidīju. Nezinu, tas varbūt mantots ģenētiski. Atceros, kā bērnībā, kad skrēju, nokritu uz asfalta, un abi ceļi bija asinīs, tēvs teica: «Kuš, tikai neraudi!» Varbūt tā rūdījās tērauds... Varbūt tāpēc, ka mūsu ģimenē nekāda čīkstēšana netika pieļauta. Es runāju par ģimeni, lai gan mamma jau mirusi, tēvs tālu Latvijas otrā malā, dēls ar ģimeni Amerikā. Visi izklīduši. Mēs esam maziņa ģimene, ļoti maziņa, bet visi ar raksturu. Ar izdzīvošanas raksturu. Jā, man daudzi teic, ka tagad labi izskatos, ka daudz smaidu. Bet tā laimes sajūta, ka atkal varu pacelt roku un pati sev galvu izmazgāt, ir neaprakstāma! Kad izbaudīju, ko nozīmē, ka nespēju aiziet līdz labierīcībām un ieiet dušā, jo roka ļengana karājās gar sānu, es tagad esmu laimīga, ka atkal pati varu traukus nomazgāt!
– Pirms notika nelaime, iespējams, pat prātā neienāca, ka laimi arī šādi var definēt.
– Nē, nu nemaz! Gluži otrādi. Esmu pat domājusi: un man tagad vēl trauki jāmazgā?!
– Esat mammas vai tēva meita?
– Domāju, ka vairāk tēva. Mamma bija ļoti eksplozīva, viņa varēja uzlidot kosmosā un tad atkal atgriezties uz zemes. Tēvs jau nu arī nav nekāds mierīgais zēns, un tomēr viņš vienmēr lido mākslinieciski mierīgāk. Mūsu ģimenē vienīgā, kura bija noenkurojusies uz zemes, bija mammas mamma, poliete pēc tautības. Ļoti reliģiska. Svētdiena vienmēr bija svēta, viņa pat pogu nepacēla no grīdas, jo bija jāiet uz baznīcu. Un viņa nekad nebija nelaimīga! Viņa ar dziesmu gāja pa dzīvi vārda tiešā nozīmē. Un, lai arī mamma viņai aizrādīja, ka viņa dzied šķībi, viņa vienalga dziedāja. Jebkādos apstākļos.
– Tas, ka tētis ir slavens aktieris, jums dzīvē ir vairāk palīdzējis vai kādreiz arī traucējis?
– Slavenu vecāku bērniem dzīve ir kā nāves ēnā. Tas ir baigi. Tā personība ir tik liela, ka vienalga, lai ko tu darītu, visi redz tikai viņu. Tu vari uztaisīt mājās ballīti draugiem, bet, tiklīdz istabā ienāk tēvs, es redzu tikai savu viesu pakaušus. Un, ja viņš vēl paņem rokā akordeonu, es varu būt brīva. Tas nav viegli. Tā ir psihotrauma. Ir vajadzīgs raksturs, lai to izturētu, citādi tu vari palikt nekas. Protams, kad biju maziņa, sajūsminājos, ka manu tēti rāda televīzijā, bet viņš man sēž blakus. Taču, kad sāku pieaugt un gribēju ko savu, pateikt kādu savu vārdu, tas nebija iespējams. Neviens neklausījās, ja tēvs bija līdzās. Bet man viss ir labi. Man ir paveicies, ka man ar tēvu ir labas attiecības. Viņš man ir draugs.
– Tā bijis vienmēr?
– Ir bijuši mākslinieciski pārpilni gadi, kad viņš dzīvoja Maskavā, bet mēs ar mammu Latvijā. Bet tas ir atsevišķas grāmatas vērts stāsts. Tad divus gadus dzīvoju pie viņa Maskavā. Vēlāk viņš man palīdzēja audzināt dēlu, un tad jau pati nostājos uz savām kājām.
– Esat teikusi, ka nekad dzīvē nedomājāt, ka būsiet zobārste.
– Neviens nezina, kur dzīve var aiznest. Es nekad nebiju iedomājusies, ka nodzīvošu Amerikā desmit gadus, ka sešus gadus dzīvošu laukos. Es nekad arī nebiju domājusi, ka rakstīšu grāmatu. Dieva dēļ! [Gada nogalē klajā nākusi grāmata Ceļā uz smaidu, kas ir praktiska ābece zobārstniecībā, apskatot pacientu biežāk uzdotos jautājumus par zobu kopšanu un mutes veselības saglabāšanu]. Sākumā savā mājaslapā rakstīju atbildes uz pacientu jautājumiem, līdz tas izvērtās grāmatā. Vai es to plānoju? Nē! Kas to visu vada?! Nezinu. Man bijis arī pretēji: ņemot vērā manu raksturu – esmu Ugunīgā zirga gadā dzimis Auns –, varu sisties ar pieri pret sienu, un nekas nesanāk, bet citas durvis burtiski pašas atveras. Tikai jāpieiet un jāatver.
– Vai pēc negadījuma esat bijusi savos laukos un atvērusi durvis uz zirgu stalli?
– Jā, biju. Dakteris lika aiziet pie zirga, atvainoties viņam un piedot. Jo ne zirgs, ne es – mēs neesam vainīgi, ka tā notika. Stāvēju tur un domāju: lai tikai zirgs man nenāk klāt – nedod, Dievs, pieglaudīsies vai pastums! Bet atkal iesēsties seglos – nu, protams, ka nenormāli gribas. Šo sajūtu, kad esi viens ar zirgu, neviena aerobika un joga nevar aizstāt. Un, ar ko to tagad aizvietošu, nezinu. Pagaidām vēl mācos staigāt. Garās distances. Atveseļošanās ir kā maratons: sākumā ir vēlme dzīvot, tāpēc ir enerģija. Taču vienā brīdī liekas: nu, johaidī, cik ilgi tas vilksies?! Sāpes nepāriet, bet maratona distance nav pat pusē. Tas nogurdina, un tālāk jau ir cīņa uz izturību. Katru dienu ir fizkultūra, katru dienu ir sāpes. Asaras tek no sāpēm. Nav viegli.
– Ir iespējama atveseļošanās pilnībā?
– Sākumā dakteri teica: ja viss tik ātri dzīst, pēc četriem mēnešiem viss būs kārtībā. Ir pagājuši pieci. Tagad dakteri saka, ka citi pēc tik smagām traumām tikai pēc četriem mēnešiem sāk kustēties. Interesanti ir tas, ka man ir mainījusies smaržu un garšu sajūta. Arī atmiņa ir iztīrījusies – man vairs nav sliktu un sāpīgu atmiņu, viss smagais ir atkritis. Man bija sliktas atmiņas par bijušo vīru, bet vairs nav. Viss, tukša galva! Es, protams, atceros, ka esmu bijusi precējusies, bet nekādu sliktu atmiņu. Pilnīgi pa tīro! Un ir tik viegli. Tagad ir sajūta, ka ļoti koncentrēti jāveltī uzmanība sev – lai varētu izdzīvot un visu sevi atdot tiem cilvēkiem, kuri ir man līdzās, kuri ir man dārgi.
– Izdzīvot, lai sevi atdotu?
– Es vienmēr esmu bijusi devēja. Varbūt tāpēc esmu ārste. Ja spēju cilvēkam ko dot un redzu, ka viņš ir laimīgs, arī es esmu laimīga. Par sevi runājot... Tikai tagad esmu sevi ieraudzījusi, jo esmu spiesta vairāk sēdēt, nekur nevaru aiziet. Bet pirms tam tikai skrēju.
– Ko ārsts sola: izdosies vēl kādreiz uzkāpt zirga mugurā?
– Viņš grib, lai es to daru. Saka, es vēl jāšu, man viss būs labi! Es jau būtu pārlaimīga, bet tas būtu neprāts. Ar divām reizēm pietiks: vienreiz nokritu no zirga, salauzu mugurkaulu; tagad zirgs man uzsēdās virsū. Nākamās reizes nebūs. To es vairs nepārdzīvošu! Tāpēc pati sev šo lēmumu jau esmu pieņēmusi. Bet vai es par to esmu laimīga? Nē.
