Drīz sāksies XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, kuru atspoguļošanai Latvijas Televīzija (LTV) veidos speciālas programmas un dienasgrāmatas. Viens no to vadītājiem būs Kaspars Ozoliņš, līdz šim pazīstams kā erudīcijas spēles bērniem Gudrs, vēl gudrāks vadītājs.
Jo grūtāk, jo aizraujošāk
Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem tuvojoties, Kaspars Ozoliņš jau precīzi apzinās savus pienākumus: «Es būšu tā sauktais dziesmu un deju svētku moderators. Pieteikšu koncertus, veidošu vizītkartes – iešu pie dalībniekiem un runāšos ar pasniedzējiem, lai uzzinātu, kā viņiem ir gājis gatavojoties, kā klājas pašos svētkos, kādi ir iespaidi. Mēģināšu skatītājiem nodot šā pasākuma emocionālo garu. Lai zina arī aizkulises, ne tikai koncertos redzēto, lai rastos klātbūšanas sajūta.»
Pašam Kasparam šie svētki ir labi pazīstami – viņš tajos piedalījies vairākas reizes, dejojot ansambļa Zelta sietiņš rindās. «Dejoju tur no trīs līdz 18 gadu vecumam. Ja es nedzīvotu Rīgā, bet kaut kur ārpus tās, tad šos svētkus droši vien atcerētos vēl īpašāk, jo es varu iedomāties, cik interesanti ir tālākās vietās dzīvojošajiem. Pie manas mājas ir skola, kurā uz svētku laiku mitinās to dalībnieki, un es varu novērot, kā viņiem tur ņiguņegu iet. Man liekas, ka tieši tas dod to interesantāko momentu: esi prom no mājām, norāvies no saites. Protams, ir būtiska vecuma grupa, pavisam sīkie varbūt arī skumst pēc vecākiem un mājām, bet īpašajā vecumā esošie strādā baigās ēverģēlības,» prāto Kaspars un piekrīt, ka rīdziniekiem būtībā zūd kādas divas trešdaļas no svētku šarma. Protams, dalība šajos svētkos ir arī sūrs darbs. «Es zinu, ar ko saskaras dalībnieki mēģinājumos karstajās vasaras dienās, zinu, ko nozīmē laika apstākļos, kad ir tuvu pie +40 grādiem, doties svētku gājienā vilnas tērpos. Ja vēl karogs jānes, kā es to esmu darījis, tad ir, ko norauties.»
Interesanti, ka par pašiem interesantākajiem Kaspars sauc tieši mēģinājumus. «Koncerts ir koncerts, ir dejots tik daudz, ka tā būtību īsti pat nevar just, taču mēģinājumi – tie gan ir atmiņā paliekoši. Jo tie bija fiziski ļoti aizraujoši. Jā, grūti, bet viss, kas ir smags, man ir aizraujošs, tāpēc es arī piedalījos raidījumā Lai top! – kopā ar horeogrāfu Snikeru un Edmunda Veizāna deju skolas meitenēm dejoju dažādu stilu sajaukumu, pusotru mēnesi kopā ar viņiem mēģināju – ja tas nebūtu smagi, tas nebūtu interesanti. Es negribētu piedalīties tādā šovā kā Dejo ar zvaigzni, kur katru nedēļu ir jāsagatavo jauns priekšnesums, līdz ar to ir skaidrs, ka būs haltūra. Ja es kaut kur piedalos, tad par visiem simts.»
Iepazinis arī dziedāšanu
Kaspars ir dejotājs ar stāžu, un Zelta sietiņš bijis labs rūdījums visās iespējamās izpausmēs. «Ja šeit Rīgā svētkos neizdevās izbaudīt šo noraušanās no saites sajūtu, tad, braucot kopā ar Zelta sietiņu apkārt pa pasauli un piedaloties dažādos festivālos, gan tas izdevās. Piemēram, dzīvojot ģimenēs Amerikā, sanāca izbaudīt arī to absolūti dažādo kultūru: +35 grādi, sīkie izslāpuši, bet vienīgais, kas tiek piedāvāts, ir bunduļi ar kokakolu, fantu un spraitu, amerikāņiem ūdens nav! Mēs braucām uz Soltleiksitiju un Jūtu, tur toreiz bija šausmīgi karsta vasara, bet mēs bijām kārtīgi sapakoti vilnas tērpos. Blakus gāja indieši savos plīvuros, bet mēs sutām vai nost,» atminas Kaspars.
Šobrīd dejošanai pielikts punkts – Kaspars ir fitnesa treneris, fiziskajām aktivitātēm ar to ir gana. «Zelta sietiņam pērn bija 55 gadu jubilejas koncerts, tad iejutos arī vidējās paaudzes dejotāja ādā. Taču tas bija tikai vienreizīgs pasākums – nodejot trīs dejas kopā ar saviem vienaudžiem un arī mazliet vecākiem [dejotājiem], tiesa, pirms tam bija ļoti intensīvi mēģinājumi, jo [ansambļa vadītāja] Baiba Šteina jau neļaus vienkārši tāpat iziet uz skatuves, visam ir jābūt līmenī – iztrenkāja mūs kārtīgi!» smaida Kaspars. «Atgriezāmies uz operas skatuves, un varbūt pat forši, ka pēdējoreiz dejoju tautas dejas tieši tur. Kad biju pavisam maziņš, tad uz operas skatuves notika tā sauktie nakts mēģinājumi, kas sākās pulksten 23, beidzās ap trijiem – nākamajā dienā uz skolu nebija jāiet. Tas bija forši. Taču tagad, es domāju, ka savu jau esmu atdejojis. Turklāt dēļ mana darba, kas ir vakaros, man atkrīt iespēja piedalīties mēģinājumos. Lietas vienkārši nostājušās tā, kā tās ir.»
Nevajadzētu domāt, ka Kaspars kā bijušais dejotājs TV raidījumos vilks deķīti tikai uz dejošanas pusi, par dziedātājiem piemirstot. «Veidojot vizītkartes, mēs apbraukājām dažādas skolas, un tur es saskāros gan ar dziedāšanām, gan dejošanām. Manā gadījumā nav nemaz tajā visā jābūt tik ļoti iekšā, es varu būt arī kā novērotājs. Man patīk izzināt šīs dažādās pieredzes, sajūtas, viedokļus, kas ir šiem svētku dalībniekiem. No rudens jau esmu parunājies gandrīz ar katru klašu grupu – vai piedalīsies, kāda ir bijusi šī gatavošanās, ko sagaida no svētkiem utt. Tagad ļoti gribas satikt tos, ar kuriem esmu runājis pirms svētkiem. Un es viņus satikšu, jo šie sīči vienmēr kaut kur uzpeld – nupat ZZ čempionātā pludmalē man likās, ka visi tur ir no [erudīcijas spēles] Gudrs, vēl gudrāks...»
No fitnesa kluba ekrānos
Kaspara Ozoliņa nokļūšana TV aprindās ir diezgan savdabīga. «Es kā fitnesa eksperts piedalījos raidījumā Dzīvīte. Režisore mani pēc tam nogrāba aiz rokas un teica, ka man piemītot īpašības, kuras vajadzētu izmantot televīzijā – man esot spējas sarunas laikā ilgi skatīties acīs un klausīties, kas esot būtiski. Esmu novērojis, ka tiešām ieslīgstu sarunā, un sanāk, ka nevis intervēju, bet sarunājos. Pēc kāda laika mani uzaicināja uz atlasi raidījumam, konkurence bija milzīga, taču brīnumainā kārtā es to izturēju, lai gan man pašam nelikās, ka tā notiks. Pirmā erudīcijas spēles Gudrs, vēl gudrāks sezona startēja 2014. gada sākumā, bet raidījuma trešā sezona sāksies rudenī.»
Darbs ar bērniem ir interesants. «Viņi pārsteidz visu laiku, sākot jau no savās anketās dažkārt uzrādītās vidējās atzīmes 9,9 un beidzot ar savām zināšanām un spridzināšanu, atbildot uz jautājumiem. Dažreiz arī ar savu pilnīgo pieaugušumu – pēc atbildes šķiet, ka runājies ar dzīvesgudru un pieredzējušu cilvēku. Tāpat pārsteidz arī ar savu vieglumu un atraisītību – pārsvarā gan tas vērojams tā sauktajā fanu zonā, jo paši spēles dalībnieki tomēr lielākoties nedaudz ir iespringuši. Pārsteidz ar savu milzīgo dažādību hobiju savienošanā. Piemēram, baigi sportiskais čalis brīvajā laikā bez sporta treniņiem piedalās tamborēšanā vai tamlīdzīgi. Es dažas atziņas esmu ieguvis, piemēram, par to, ka vecākiem nevajadzētu jauniešus iegrožot tikai kādās konkrētās aktivitātēs, vajadzētu viņiem ļaut pašiem izvēlēties dažādus pulciņus un hobijus, lai visu varētu izmēģināt un tad atrast to īsto lietu, kas ir savējā.
Pašam Kasparam hobijs, kas vienlaikus ir arī darbs, vairs nav jāmeklē – tas ir fitness. «Kad pabeidzu dejot Zelta sietiņā, pievērsos fitnesa trenera darbam – nu jau būs 15 gadu. Esmu pabeidzis Latvijas Sporta Pedagoģijas akadēmiju tieši šajā specialitātē. Dejošana tomēr ir vienveidīga fiziskā aktivitāte, gribējās dažādību – to es atradu sporta klubā. Man ir savs klubs – DCH studija. Kopumā esam astoņi treneri, pie mums notiek grupu nodarbības un personāltreniņi – nav tādai brīvai staigāšanai atvērta zāle. Vairāki no mums ir arī apmācošie treneri, piemēram, es esmu nedaudz pamācījis Rīgas Stradiņa universitātē, bet mans kolēģis Ralfs Upmanis joprojām māca LSPA, dažādas treniņu sistēmas un to veidus mēs arī mācām Baltijā un pat Somijā. Esam arī daudzas lietas aizsākuši pirmie, piemēram, TRX piekares sistēmu – virs galvas tiek piestiprinātas siksnas ar rokturiem, tajās var dažādos veidos iekārties vai atspiesties.»
Bet ko bez sporta un TV? «Pārējais, kas mani baro brīvajā laikā un uz ko es cenšos maksimāli izrauties, ir teātri un simfoniskās mūzikas koncerti,» negaidīti atzīst Kaspars. «Lai gan šīs lietas ir pilnīgi nesaistītas, taču tas mani iedvesmo arī sportā: sēžot, skatoties vienā punktā un klausoties mūziku, rodas idejas, tas manī rada kreativitāti. Esmu arī studijas vadītājs, tā ir radoša lieta. Kādreiz dēļ padzirdētām frāzēm vai skaņdarbiem rodas idejas, kas noder turpmākajā darbā.»
Kaspars Ozoliņš
