«Reizēm jau vajag skatu pavērst citā virzienā. Domāju, ka šis koncerts nebūs pārāk kluss, tomēr, ceru, ikvienu vedinās uz sevis identificēšanu,» saka tenors Jānis Kurševs.
Lielajā piektdienā, 18. aprīlī, kamerkoris Ave sol, solists Jānis Kurševs, diriģents Andris Veismanis un ērģelnieks Aigars Reinis aicina uz koncertu Sv. Vecās Ģertrūdes baznīcā, kur tiks atskaņota Jāņa Kalniņa kantāte Asins tīrums un kordziesma Pamestā baznīca. Komponists Jānis Kalniņš (1904–2000), kurš ir atstājis iespaidīgāko Lieldienu tematikas kompozīciju latviešu mūzikā, kantātē Asins tīrums stāsta par asins naudu un par to, kā nodevēju soda paša sirdsapziņa, bet Kristus universālais upuris paver cerību ikvienam. Tenors Jānis Kurševs, kurš uzvedumā izdziedās Jēzus tēlu, atzīst, ka, strādājot pie šī darba, sanāk aizdomāties par lietām un izpausmēm, kas «ikdienā pašu aizēno». «Reizēm arī es domāju, sak, nekas jau slikts nebūs, ja pievēršu acis un izlikšos neredzam notiekošo, nu vienkārši būs lielāka jautrība, un gan jau kādu brīnumu tas varenais džeks nostrādās, gan jau visus izglābs no lielās ķezas, bet beigu beigās skaties un brīnies, ka Dievs reizēm tomēr pakļaujas...» Jānis Kurševs uzskata, ka Jāņa Kalniņa kantātei Asins tīrums, lai arī tā veltīta skaudrai tēmai, ir «jestra un dzīvelīga gaisotne, muzikāli tajā bagātums mijas un savienojas ar vienkāršību. Klausoties šo darbu, mani pārņem paradoksa sajūta». Solists atzīst, ka, izpildot šādu lomu, viņš aizdomājas ne tikai par Jēzu kā reālu vēsturisku personību, tomēr gribi negribi nākas domāt arī par «pārdabisko flangu, jo nevar taču saprast, kāpēc viņš uzvedās tieši tā – atdeva savu dzīvību par saviem draugiem, kāpēc viņš ļāvās un neiznīcināja to ļaunumu, kāpēc nekaroja ar pasaulīgiem līdzekļiem, kāpēc neņēma zobenu un šķēpu, nedūra un nesita. Mūslaiku varonis taču ņem granātas un pistoles un visu izšķaida, bet viņš... Mana atbilde ir – neprātīga mīlestība. Kurš mākslinieks grib savu darbu iznīcināt, jo cilvēks ir izcils Dieva darbs».
Klusajā nedēļā solistam esot ļoti daudz darba, tāpēc klusums esot vairāk iekšējs. «Atsakos no tā, kas man patīk. Teiksim, no rītiem netaisu lielu krūzi kafijas, bet dzeru ūdeni, vieglu tējiņu, jo man gribas sagatavoties svētkiem. Miesa arī grib attīrīšanos. Gavēnis jau nav tikai atteikšanās, bet galvenokārt kaut kā cita saņemšana.» Tenors atzīst, ka pirms Lieldienām saspringts laiks esot gan priesteriem, gan mūziķiem – šonedēļ vai ik dienu viņš dziedās kādā baznīcā Rīgā. «Esmu liels ekumenists – kā dziedātājs eju vienā solī ar luterāņiem, pareizticīgajiem, baptistiem,» saka katolis Jānis Kurševs, Marijas Magdalēnas draudzes loceklis.
Katru gadu viņš cerot uz Lieldienām piedzīvot ko īpašu, un nākas atzīt, ka pašam vien jātaisa revolūcija, tad arī varēšot piedzīvot dievišķo spēku sevī. Kāds viņa draugs mēdzot teikt, ka cerību vairs nav ne debesīs, ne ellē, bet cerība vēl esot uz zemes un šķīstītavā. «Es šobrīd esmu savā šķīstītavā – ar savām domām, darbiem, iekšējām cīņām un ceru, ka kāds iepriecinājums man būs Lieldienu laikā,» saka Jānis Kurševs. Gan Lieldienas, gan Ziemassvētki viņam saistoties ar dāvanu gaidīšanas sajūtu, «ar dāvanu gaidīšanu no Dieva, kurš mani bieži ir apdāvinājis ar dažādām iespējām. Manuprāt, Lieldienas ir ne tik daudz personiski svētki, bet kopienas un valsts svētki, cilvēces svētki».
Lielās dienas svinēšana nepaies arī bez olu krāsošanas, jo «labais, kas ir katras tautas kultūrā, nekādā gadījumā nav nopeļams un atmetams. Latviešu kultūra ir jauka un mīļa». Iespējams, ka Jānis Kurševs Lieldienu olas krāsos kopā ar savu meitu Elīzu (11). «Man prieks, ka viņa ļaujas manām reliģiskajām vēlmēm, mēs arī regulāri satiekamies, mēs daudz kur esam kopā, daudz ko darām kopā,» atzīst Jānis Kurševs. Šajās Lieldienās viņš pats sev, tuvākajiem un visiem tiem, kas ir «mīlestības rādiusā», grib novēlēt sevis pieņemšanu, sevis ieraudzīšanu. «Ieraudzīt to, ko cilvēks patiesībā grib. Bieži vien mēs vārdos sakām labu, tomēr iekšēji apzināmies, ka tas neko labu nedara. Es novēlu katram sevī veikt iekšēju revolūciju. Tik daudzi grib revolūcijas valstī un sabiedrībā, bet patiesībā visnepieciešamākā ir revolūcija cilvēku sirdīs, dvēselēs un garā.
