Jaunais dziedātājs Markus Riva (28), īstajā vārdā Miķelis Ļaksa, vienubrīd latvju zemē popularitātē pārspēja pat Čaku Norisu – par viņu internetā klejoja teju tikpat daudz un tikpat specifiski jociņi kā par slaveno Teksasas reindžeru. Taču nu jau pasen Markusu latvju popmūzikas pasaulē uztver nopietni – šādu attieksmi viņš panācis ar saviem darbiem.
Markus Riva tepat vien visu laiku darbojās, taču īsta izrāviena Sabilē dzimušajam rīdziniekam kaut kā nebija. Taču pērn viņš tika prestižajā Krievzemes šovā Gribu pie Meladzes, Annas Sedokovas komandas sastāvā apstājoties tikai soli no fināla. Savukārt šeit pat ar hitu Take Me Down mazliet pietrūka, lai uzvarētu pašmāju izpildītāju konkursā Supernova jeb Eirovīzijas dziesmu konkursa nacionālajā atlasē – atkal otrais. Nesen viņš izdevis savu otro singlu krievu valodā Krasivo siļno, ar kuru cer turpināt ekspansiju krievvalodīgajos mūzikas kanālos un radio – Markusam jau ir milzīgs skaits pielūdzēju Krievijā, Ukrainā, Baltkrievijā, Kazahstānā un citur. Jaunā dziesma radīta sadarbībā ar producentiem no Kijevas, turpat pirms nedēļas nofilmēts arī videoklips. Savukārt rīt mēs Markusu redzēsim Latvijas TV ekrānos – paziņojot mūsu vērtējumu par Eirovīzijas konkursu.
– Strādā latvju šovindustrijā vairāk nekā desmit gadu, bet tikai tagad esi nokļuvis sabiedrības uzmanības epicentrā kā vērā ņemams vārds popmūzikā. Vai šī ir tikai mirkļa spozme vai beidzot tā ceļa aizsākums, uz kuru tik ilgi esi tiecies?
– Jā, tagad izskatās, ka viss šis periods, kopš es 2005. vai 2006. gadā sāku strādāt kopā ar Yana Kay, ir bijis tikai kā ieskrējiens, un tagad viss tikai sākas. Es tiešām ceru, ka tās slūžas ir atvērušās un tagad cilvēki man tiešām notic, notic manai mūzikai, tam, ko es daru, un tas dod vēl lielāku pārliecību.
– Vai tam par iemeslu bija starts Krievijas TV šovā? Arī pirms tam taču biji šeit zināms!
– Iespējams, ka vairāku apstākļu sakritība. Bet vismaz man pašam dalība šajā šovā bija baigi labā skola, ko, manuprāt, Latvijā no profesionālā viedokļa diez vai vispār ir iespējams iegūt. Pastrādājot šovbiznesā tur – tā ir pavisam cita pieredze. Jā, rezonanse, kas valdīja ap to [pasākumu], bija nedaudz dīvaina, bet tas bija tā vērts: izproti savas spējas, iztaisnojas mugurkauls, jo arī Latvijā vari kaut ko pierādīt. It kā jau arī līdz tam pie mums kaut kas notika, nebija iemesla sūdzēties, tomēr visu laiku kaut kā pietrūka. Jo mūsu tirgus ir tik liels (jeb mazs), cik ir, lielāks tas nekļūs. Savukārt, ieejot Krievijas tirgū un saprotot, ka tevi tik daudzi cilvēki grib dzirdēt un daudzi tevi gaida, – tas ir kaut kas. Šobrīd mans menedžments pat vairs nav Rīgā, bet Kijevā – tas palīdz virzīt manas krievu dziesmas. Šis menedžments man palīdzēja strādāt arī pie konkursa Supernova šova.
Atceros, 2009. gadā man iznāca pirmais albums ar nosaukumu Tici – vai tiešām es tajā laikā sev ticēju?! Diez vai. Jā, tolaik bija tāds muzikālais rasols albuma veidā. Bet visas šīs tā sauktās neveiksmes, kļūdas un soļi uz vienu vai otru pusi dod iespēju tālākam darbam. Kļūdīties ir cilvēcīgi, bet mācīties no kļūdām – tas ir vislabākais!
– Pieminēji konkursa rezonansi – vai tas bija domāts politiskajā ziņā? Kad parādījās pirmās ziņas par tavu piedalīšanos krievu šovā, tad, protams, izskanēja runas, ka Markus Riva pārdevies...
– Es tam absolūti nepievēršu uzmanību. Šova filmēšana notika Maskavā, producenti bija no Ukrainas – kāda tur politika?! Galvenais režisors Alans Badoevs ir no Krievijas, Valērijs Meladze ir gruzīns, kas dzīvo Ukrainā, kuram birojs ir Maskavā. Arī dalībnieki šajā šovā bija no visdažādākajām valstīm, dažādākajām nācijām, tā ka uz vietas neko tādu nejuta. Protams, visi tur diskutēja, kas un kā notiek, ko rāda Krievijas TV kanālos, ko rāda Ukrainā, ko pie mums, Latvijā, bet... Mūziķiem politikā nav jālien. Ja vien neesi Bono vai Madonna (smejas)!
– Vai šova Gribu pie Meladzes filmēšanas laikā juti, ka būtu kādas domstarpības starp dažādām tautām?
– Es jutu, ka šāda veida iespējamo situāciju mēģina provocēt un ietekmēt, bet no tā jau cieš visi. Arī šovbiznesā iesaistītie. Kaut kad decembrī biju uz Ani Lorakas koncertu un tur redzēju, ka bija nolīgti kaut kādi 15–16 gadu veci jaunieši, kuriem bija samaksāts, lai viņi piketē pret Ani Loraku, taču tajā pašā laikā – lielākā Kijevas koncertzāle pārpildīta, atnākuši bērni, pieaugušie, ģimenes. Viņa uz skatuves asarām acīs uzstājās un priecājās, ka viņa var uzstāties savā dzimtenē. Lai gan – protams, ka lielāko naudas daļu viņa pelna Krievijā. Es absolūti nenodalu – Latvija un Krievija, arī šeit dzīvo daudz krievvalodīgo, kuri turklāt ir lieliski cilvēki. Manuprāt, mūzikai vispār nav robežu.
– Jā, bet mūzikai ir mentalitāte – ko tu vari piedāvāt Krievijā, tas Štatos nevienam nebūs vajadzīgs, un otrādi...
– Jā, tas ir fakts. Es jau arī savulaik ilgi domāju par Eiropu un Ameriku, taču, izvērtējot situāciju, sapratu – te jau nemaz nav sliktāk, arī Krievijā visa mūzikas industrija tiek veidota nopietni. Piemēram, valda stereotips, ka krievu zvaigznes dzied tikai uz fonogrammām – tā nav! Kā Poļina Gagarina ar mums strādāja – prātam neaptverami, kādas vokālās nianses viņa spēja atklāt no rīta, pat balsi neiesildot!
– Supernovā gan mūsu pašu žūrija vismaz pusfinālā tevi ieskaitīja to vidū, kuriem vajadzētu mācīties un mācīties vokālajā jomā. No malas tā īsti nelikās...
– Protams, ka man vēl ir ļoti daudz pie kā strādāt, bet kuram mūziķim tad tā nav?! Pat Selīna Diona joprojām strādā kopā ar savu vokālo pedagogu, jo uzskata, ka ir lauciņš attīstībai! Savukārt manā gadījumā, domāju, ka tur vienkārši bija individuāls cepiens dažiem cilvēkiem, ar kuriem mums mūzikas biznesa ceļi nav krustojušies un diez vai arī kādreiz krustosies. Taču finālā visi atzina, ka bijis vēl labāk, tātad – bija arī vēl labāk! Man vairs nav 18, lai tikai aizietu uz konkursiņu un sevi parādītu, lūk, kāds es esmu! Protams, gribējām uzvaru. Bet mēs, mūsu komanda, saprotam, ka Markus Riva nav tikai viena gada projekts. Latvijas Eirovīzijā mēdz piedalīties pat supermūziķi, lai tikai aizbrauktu uz šo konkursu, bet jau pēc gada viss beigtos un šādas apvienības vairs nebūtu. To redzam arī pēc pagājušā gada uzvarētājiem nacionālajā atlasē. Eirovīzija nebija un nebūs mūsu pēdējais projekts.
– Vai skatīsies Eirovīziju?
– Skatos katru gadu, mani interesē, kas notiek šajā industrijā, bez tam es sestdien paziņošu Eirovīzijas konkursa rezultātus no Latvijas. Par Aminatu man ir liels prieks, viss sagatavots ļoti labā līmenī. Galvenais bija sevi parādīt un pierādīt, un viņa to jau izdarījusi.
– Ko tu saki par viedokli, ka Eirovīzija ir konkurss, kuru lielākoties skatās geji un mājsaimnieces?
– Tas ir stereotips. Uz kino taču arī iet geji un mājsaimnieces, tāpat viņi skatās ziņas vai sporta pārraides. Jā, iespējams, ka šī auditorijas daļa izrāda lielāku aktivitāti fanošanas ziņā, lai gan šo Eirovīzijas konkursu skatās ne tikai šīs divas kategorijas.
– Kā tu vispār skaties uz to, ka mūždien iekļūsti geju topos? Droši vien apnīkoši?
– Protams, ka man tas ir jau līdz vienai vietai (izteiksmīgi novelk ar roku gar kaklu), bet... Es nekad neesmu atklāti runājis un arī tagad nerunāšu par to, ar ko es guļu, vai kas notiek manā guļamistabā, bet tas, ko cilvēki nezina, viņiem interesē vēl vairāk. Neko darīt, popkultūrā tas ir neizbēgami. Mans mērķis nekad nav bijis kļūt populāram, es tikai gribēju, lai manu mūziku sadzird pēc iespējas vairāk cilvēku un pēc iespējas plašākā pasaules daļā, un te nu es nešķiroju, vai cilvēks ir tumšādainais vai ķīnietis, krievs vai latvietis, gejs vai citāds.
– Bet ir taču dīvaini, ka tādi populāri čaļi kā, piemēram, tu vai Lauris Reiniks gadu gadiem ir bez stabilām meitenēm!
– Jā, bet cilvēki arī nesaprot citas lietas, piemēram, ka mūzika nav mans hobijs, tas nenozīmē, ka piecos vakarā beidzu darbu un eju mājās. Mūzika jau ļoti ilgu laiku ir mana pamatnodarbe, kurā es ieguldu visu savu laiku un enerģiju, un man tas šobrīd tiešām ir svarīgākais dzīvē. Iespējams, ka no malas tā nav šķitis, taču atpazīstamība nekad nav bijis mans mērķis.
– No malas tiešām vismaz pirms kāda laika šķita citādi...
– Labi, vienubrīd tiešām vairāk biju manāms pasākumos un fotokameru priekšā, taču arī tam ir jāiziet cauri, jo atpazīstamība un popkultūra tomēr bieži vien ir neatņemamas sastāvdaļas: kamēr cilvēki tevi nezina, viņi arī neklausīsies, kad iepazīs, tad šādai mākslīgai atpazīstamībai vairs nebūs arī nozīmes – sāks vairāk interesēties tieši par tavu mūziku. Bet šobrīd nudien ir tā, ka vairs nesanāk laika pat aiziet uz tādiem pasākumiem, uz kuriem varbūt pat gribētos. Taču jau kādus pēdējos divus vai trīs gadus es ieturu tādu pozīciju: ja konkrētajā pasākumā nestrādāju, tas ir, nedziedu vai nespēlēju kā dīdžejs, vai varbūt man ir kādas labas un ieinteresētas attiecības ar zīmolu vai rīkotājiem kā tādiem, labāk izmantoju šo laiku pats sev un savam darbam.
– Man vienubrīd likās, ka tu savu pamatnodarbi jau esi nomainījis uz dīdžeja profesiju, ka mūzikā spārni jau nolaidušies.
– Tā gluži nebija. Man bieži prasa, kas man labāk patīk – dīdžejošana vai dziedāšana? Mūzikas radīšana un tās izpildīšana uz skatuves man vienmēr būs svarīgāka. Dīdžeja darbs ir labs un regulārs peļņas avots, man gandrīz katru nedēļu ir klubs, kur spēlēt. Turklāt es varu aizbraukt ar savu dīdžeja setu un vokālo mūziku arī ārpus Latvijas, tas viens otru papildina, arī pasaulē ir tāda prakse. Piemēram, Deivids Geta vai Kelvins Heriss taču arī ir popzvaigznes, kas pelna naudu ar saviem dīdžejsetiem. Es domāju, ka tas viens otru papildina un nesašaurina manu darbību vienā konkrētā nišā.
– Tava kolēģe Ella aizbrauca un palika Amerikā, vai tev arī nebija doma rīkoties līdzīgi? Tev arī bija albums ar Ņujorkas piesitienu, proti, Songs From NYC?
– Šis albums bija balstīts uz manām emocijām un piedzīvojumiem, kas tika gūti, divas vasaras pavadot Amerikā. Dziesmas tika sakomponētas tur, ierakstītas šeit pat. Jā, bija tāds amerikāņu sapnis – kā jau visiem, kas no šejienes aizbrauc uz Ameriku un ierauga turienes industrijas iespējas. Nevarētu teikt, ka man nekas neizdevās – kāda izdevniecība pat izdeva manu singlu, virzīja tālāk arī manu digitālo albumu, bet... Kaut kā viss apstājās. Un varbūt arī, paldies Dievam, ka neizdevās tur palikt. Es zinu, ka viss vienmēr notiek tā, kā tam jānotiek. Ja būtu palicis Amerikā, nebūtu visa tā, kas ar mani notiek šobrīd un ko vērtēju kā daudz lielāku izrāvienu.
– Labi orientējies pasaules popmūzikā, no Amerikas līdz Austrālijai, kura pašam ir tuvāka? Rietumu vai Austrumu?
– Man vairāk tomēr patīk tā, kas ir sastopama Grammy nominantu aprindās. Pateicoties Krievijas šovam, sāku vairāk klausīties arī krievu mūziku un sapratu, ka tur taču arī ir lieliski mākslinieki. Šajā krievu mentalitātē ir tik daudz dvēseles! Tiesa, iepriekš bija arī valodas jautājums – mācījos Sabilē, un tikai sestajā klasē uz vienu gadu sanāca pamācīties krieviski runāt un rakstīt, tāpēc vēl ilgi, kad krievu cilvēki dzirdēja manu izrunu, viņi smaidīja. Nu es daudz labāk runāju krieviski un līdz ar to labāk saprotu, par ko viņi dzied. Kad Krievijā un Ukrainā dažu dienu laikā ir kādas desmit intervijas, tad dienas beigās galva ir kubikā, bet izteikties varu krietni raitāk. Dziedāt krievu valodā man vēl arvien ir ļoti grūti, bet tajā pašā laikā aizraujoši, jo daru kaut ko, kas ir ārpus manas komforta zonas.
– Bail nav? Ukrainā?
– Nē, pašā Kijevā ir mierīgi, tiesa, līdz tai vēl jānokļūst. Jā, mani vecāki uztraucas, [ka es uz turieni braucu], arī es pats sākotnēji satraucos, kas nu būs, bet – tfu, tfu, tfu! – viss ir bijis kārtībā. Cilvēki Kijevā ir ļoti pozitīvi noskaņoti. Protams, viņi ir ļoti satraukušies par to, kas notiek pie viņiem austrumu reģionā. Man ļoti patīk viņu patriotisms, ārkārtīgi saliedēta nācija, to var just burtiski ik uz soļa. Pat žogs nokrāsots Ukrainas karoga krāsā!
– Pēc daudziem gadiem Markus Riva – tā būs popmūzika vai deju mūzika, Krievija vai Amerika?
– Viss kopā! Ir jāiet uz maksimumu! Ja jau ir iesākts, tad atpakaļceļa vairs nav. Un es arī negribu, lai šāds atpakaļceļš būtu. Es gribētu, lai šis vārdu salikums ir kaut kas tāds, kas cilvēkiem asociētos ar kaut ko pozitīvu un nestu prieku visai pasaulei. Jā, tieši tā – visai pasaulei.
