Pasaulslavenā latviešu izcelsmes dejotāja Vija Vētra kopš 1990. gada katru vasaru apmeklē savu Dzimteni. Viņa sniedz izrādes un vada meistarklases dažādās pilsētās. Vijai ir 91 gads, un viņa teic, ka tik ilgu mūžu piedzīvojusi ar pareizu dzīves režīmu, kustēšanos un pārdomātu ēdienkarti. «Nevaru pateikt savu jaunības noslēpumu,» teic dejotāja un atklāj, ka stimuls noteikti ir visu mūžu mācīties un izpaust sevi.
«Es dejoju jau no tā laika, kad sāku staigāt. Es ļoti reaģēju uz mūziku. Man teica, kad es jau stāvēju gultiņā, kustējos mūzikai līdzi. Tas bija ļoti agrā bērnībā,» no vecākiem dzirdēto atzinumu atstāsta Vija. Laikam jau dejošanas talants bijis šūpulī ielikts. Nav varējusi sākumā mācīties – Vija gribējusi apgūt baletu, bet ģimenei nebija tādas rocības – tēvs daudz slimoja un mamma bija vienīgā ģimenes apgādātāja.
«Esmu dzimusi Rīgā. No lielpilsētas es vienmēr atceros Laimas pulksteni, jo tur visas satikšanās tika norunātas. Man gan tur nebija randiņi, jo biju vēl pārāk maza. Oto Švarca kafejnīca man vienmēr atmiņā. Ne jau bieži tur gāju, bet tas bija kaut kas speciāls. Pēterbaznīcu labi atceros, jo Lieldienu laikā tur bija Baha uzvedums. Visi gāja klausīties šo koncertu. Atceros vēl Nacionālo teātri un operu. Piecu gadu vecumā mani aizveda noskatīties baletu «Gulbju ezers». Pirmoreiz redzēju deju uz skatuves. Tad arī nolēmu kļūt par dejotāju. Kad redzēju, kas notiek baletā uz skatuves, nodomāju, ka būšu vismaz gulbis,» savu bērnības sapni izstāsta izcilā dejotāja.
Viņa ir savā ģimenē vienīgā, kura nodarbojas ar deju. Vijas vecāki bija apdāvināti citās mākslās: tēvs bija gleznotājs, mamma – dziedāja Jāzepa Vītola korī. Arī Vijas māsa kļuva par dziedātāju. «Mans tēvs bija ļoti kustīgs, un viņam bija skaista baritona balss. Viņš dziesmas pavadīja ar ģitāru. Domāju, ka viņš varēja kļūt par skatuvnieku. Būtu labs aktieris, kuram arī labi jādzied un jākustas reizē,» par talantiem dzimtā pastāsta meita.
Latvijā Vija jūtas kā savās mājās, lai gan fiziski nekādu māju te nav un arī radinieki vairs nav dzīvi. Vija palikusi viena. «Bet es izjūtu, ka Latvija ir manas mājas. Kad te atbraucu, ļoti labi jūtos. Visi manu darbu un mani kā cilvēku novērtē. Tas ir brīnišķīgi! Amerikā tā nav. Kad esmu Amerikā, jūtos vientuļa. Amerikāņi ir ieinteresēti sevī, savos panākumos. Par otru viņiem ir daudz mazāka interese. Protams, ir arī izņēmumi.»
No simtiem izvēlas vienu
Sākumā Vija mācījusies klasisko baletu Vīnes akadēmijā. Ar to sākušies rīti. Pēc tam bijusi modernā deja. Tā bija svarīga, jo Vijas skolotāja bija izcila modernās dejas izpildītāja. Viņa uzstājusies ar ārkārtīgi skaistām dejām. «Deja ir stingrs, fizisks darbs, kurā zaudēju daudz kalorijas. Tajā laikā arī nebija, ko ēst, tas bija kara laiks,» studijas atceras Vija un turpina, «studēju arī raksturdejas – spāņu, krievu, poļu, ungāru. Tās bija pārveidotas skatuvei. Mums mācīja arī stepu, akrobātiku, ritmiku utt. Pēcpusdienās bija teorija. Reizi nedēļā pie mums nāca ārsts un mūs apmācīja kā jaunus mediķus. Vajadzēja zināt visus muskuļus, visus kaulus – arī to latīņu nosaukumus. Otrā ārste apmācīja psiholoģijā, jo mūs izglītoja arī kā pedagogus. Tā bija laba skola. Tad vēl klāt nāca dejas un mūzikas vēsture. Bija jākomponē mūzika un jāspēlē viens mūzikas instruments. Man tās bija klavieres. Viena no manām tantēm bija koncertmeistare Rīgā un deva brīvstundas jau bērnībā. Mums mācīja arī kostīmu vēsturi un horeogrāfiju. To visu es tagad izmantoju savā darbā. Es komponēju mūziku, spēlēju pati un tad veidoju horeogrāfiju. Zīmēju arī pati savus kostīmus.»
Viju uz deju skolu neviens neveda, jo tas maksāja dārgi. Pati aizbraukusi uz Vīni. Pēc iestāšanas eksāmeniem no vairākiem simtiem dejotgribētāju izvēlējās arī izcilo latvieti. Augstskolā dejotāja visus gadus saņēma pilnu stipendiju. «Diemžēl bija jābēg prom no Vīnes, jo arī tur krievi ienāca. Man Vīnē smagi gāja, jo mani apraka zem vienas mājas, kad bombardēja. Bet es tomēr tiku ārā. Badu piedzīvoju, jo kara laikā nebija, ko ēst. Karš – tas ir briesmīgākais, ko cilvēks var izdarīt otram. Man nebija bail no nāves, bet bija bail no tā, ka es varētu kļūt kropla. Nāve paliek nāve – tu būsi atpakaļ, jo es ticu reinkarnācijai,» bilst Vija. Viņa ir pārliecināta, ka jau daudzas dzīves izdzīvojusi. «Es arī zinu, kur esmu bijusi iepriekš – vecās, senās kultūrās. Sākot ar Ēģipti faraona laikā. Tas, ko es tiešām atceros, ir Senā Grieķija – tur atradu savu templi, kurā es dejoju kā tempļa dejotāja, deju priesteriene. Arī Indijā templi atradu un zinu, ka es tur biju un darbojos. Tāpēc es daru tagad to, ko es darīju iepriekšējās dzīvēs,» par savu izvēli vēsta dejotāja.
Dieviņš piesit bungas
Vija piedzīvojusi bēgļu laiku. Apmēram trīs gadus pavadījusi bēgļu nometnēs. Dzenāta no citas uz citu. «1940. gadā aizbraucu uz Austrāliju. 40 dienas bija jāpavada uz kuģa, bet man patīk braukt ar kuģi. Pēdējā laikā es katru gadu braucu uz Grieķiju. Tagad atpūsties, bet ilgus gadus mani aicināja pasniegt stundas mākslas centros, kas tur bija dažādās salās,» par savu sapņu zemi stāsta Vija, kas ar deju izbraukājusi piecus kontinentus. Praktiski visu Eiropu – Ungārijā un Čehijā neesot dejojusi, bet visur citur bijusi. «Zviedrijā, Stokholmā, es satiku arī Andreju Eglīti. Viņš vadīja latviešu informācijas centru. Norvēģijā Oslo es biju vairākas reizes, pasniedzu deju meistarklasēs. Arī vienā studijā Vācijā. Vīnē uzstājos televīzijā. Romā mācīju Operas un baleta skolā. Tur es apmācīju dejotgribētājus un sniedzu izrādi. Tā es esmu izbraukājusi visu pasauli, vadīdama meistarklases un sniedzot izrādes.»
Austrālijā Vija esot nodzīvojusi 16 gadus: astoņus Sidnejā, astoņus Melburnā. Tur viņai bijusi pašai sava deju studija un grupa, un rādījusi izrādes visās pilsētās. «Man patika Londonā, Edinburgā, Glāzgovā. Sevišķi man iepatikās Skotijā. Spānijā esmu studējusi flamenko. Vienīgi Āfrikā nedejoju. Bet biju Ēģiptē caurbraucot, aizjāju ar kamieli uz piramīdām. Indonēzijā pabiju ceļā uz Indiju. Indijā esmu bijusi trīs reizes. Tur uzstājos gan uz skatuves, gan televīzijā. Pirmoreiz, kad braucu, mani vizītē uzņēma Neru. Esmu satikusi arī Indiru Gandiju un viņas dēlu, kas bija premjerministrs.»
Vitālā dejotāja ieviesusi sakrālo deju baznīcās dievkalpojumos. To viņa dejojusi vairākās valstīs. «Polijā man lūdza, lai es uzrakstu eseju, kāpēc uzskatu, ka sakrālā deja iekļaujas dievkalpojumos. Bija jāpārliecina tie, kuri neticēja tās spēkam. Es tad arī angļu valodā uzrakstīju publikāciju. Pārtulkoja arī latviešu valodā, un raksts tika publicēts latviešu valodā Anglijā. Es to bieži lieku priekšā mācītājiem, kuri tam netic. Tā es cīnījos arī ar arhibīskapu Vanagu Latvijā. Latvijā esmu dejojusi Kuldīgas baznīcā un Usmas baznīcā,» par sevi stāsta Vija. Cilvēki nākot, ziņkārības dzīti – kas tagad būs? Amerikā esot viena baznīca, kuru var apmeklēt visu konfesiju baznīcēni. Tur Vijai patīkot, jo «viņi ir plaši domājoši un svin visu reliģiju svētkus». «Es viņiem organizēju indiešu svētkus un dejoju arī indiešu dejas baznīcas dievkalpojumā. Tā ir labā uzvara pār ļauno, ar gaismiņām manās rokās,» priecājas dejotāja un atklāj kādu interesantu novērojumu. «Gandrīz vienmēr, kad dejoju, ārā valda negaiss. Domāju, Dieviņš piesit bungas. Tad, kad es beidzu, izstiepju roku pret logu, un uzspīd saule,» par interesanto dabas parādību stāsta Vija.
Tuvs viss indiskais
Vija ir ne tikai dejotāja, bet arī horeogrāfe un pedagoģe. Dejotājai ir maģistra grāds horeogrāfijā. Varētu dabūt arī doktora grādu, bet tas neesot svarīgi. «Man patīk indiešu deja. Jau no mazām dienām man patika viss indiskais. Gribējās kaut ko vairāk zināt par Indiju, bet nebija materiālu. Lasīju, cik varēju atrast, un likās, ak, Dieviņ, es to visu zinu, tas ir kaut kas tuvs. Kad kļuvu profesionāla dejotāja, gribējās dejot indiešu dejas, bet nebija, kur. Kad aizbraucu uz Austrāliju kā bēgle, tur arī viss sākās. Sākumā manā izrādē nebija nevienas indiešu dejas, bet tad manu izrādi redzēja kāds teātra direktors, kurš bija sācis veidot lugu par Budas dzīvi. Un viņam vajadzēja indiešu tempļa dejotāju. Skatoties manas kustības, viņš domājis, ka es to varēšu. Teicu, ka neesmu dejojusi indiešu dejas. Tas bija Dieva pirksts,» domā Vija un teic, «tagad indiešu mūzika diskos ir pieejama.» Lai gūtu iespaidus par indiešu deju, gājusi uz muzeju un skatījusies, vai tur nav kādas skulptūras no tempļiem. Dažas atradusi, un no tām viņā radies iespaids. «Starp visām grāmatām es atradu vienu, kurā pārsvarā bija bildes, kurās attēlots slavens indiešu dejotājs. Viņš tai laikā dzīvoja Anglijā, bet bija slavens visā pasaulē. Grāmatu es noliku sev priekšā, lapu pēc lapas savirknēju, un tā radās mana indiešu deja. Izrādē uz skatuves nāca indieši un sāka runāt ar mani savā valodā. Man bija jāsaka: nē, es to valodu nesaprotu. Viņi atbild: jūs nākat no cita apgabala Indijā? Jo šai tautai ir 15 galvenās valodas, un viņi var saprasties tikai angliski.
Man bērnu dienās patika lasīt par citām zemēm. Lasīju arī par Japānu un haikas. Iemācījos un vienmēr to izmēģinu pie japāņiem. Tas nozīmē: ko tu bēdājies, es kā koks pavadu savas dienas, veldzējoties tekošā ūdenī. Vai nav skaisti?» vaicā radošā sieviete.
Viņa nav tikai dejotāja, bet arī gleznotāja. «Amerikā es mācījos ķīniešu stilu glezniecībā, kas ir interesants un stilizēts. Diezgan daudzas gleznas man sakrājušās, un tagad tās izlieku izstādēs. Manā mākslinieku namā, kur es Amerikā dzīvoju, lielākā grupa ir gleznotāju. Mums ir pašiem sava galerija. Ap Ziemassvētkiem un vasarā ir izstādes, kur es piedalos. Rīgā bijušas četras manas soloizstādes. Es gleznoju sejas, dabu, abstraktas gleznas. Abstraktais ir man tuvākais, jo tas visvairāk piederas dejai. Kustība abstraktajā mākslā ir kā deja.»
Tilts starp rietumiem un austrumiem
«Manas izrādes ir austrumi un rietumi. Kad satikos ar Neru, viņš mani nosauca par tiltu starp austrumiem un rietumiem. Vēstnieks bija ieinteresēts un kļuva par manu patronu. Sarīkoja izrādi Kanberā, kas ir Austrālijas galvaspilsēta, un uzaicināja uz izrādi visu vēstniecību pārstāvjus, kā arī vēlāk uz pieņemšanu. Kā indiešu princese vienā teātrī nodejoju pusotru gadu. Bija divas izrādes dienā, un tas bija liels darbs. Pati iestudēju savu deju, un tā ļoti iepatikās. Tad es kļuvu par Austrālijas pavalstnieci – tas bija tieši tai laikā, kad dejoju indiešu princeses lomu. Avīzē bija virsraksts «Indiešu princese no Latvijas tagad ir austrāliete». Tas man patika,» priecājas Vija. Palikusi Melburnā, atvērusi savu studiju, kur mācījusi arī indiešu deju. «Tad par mani dzirdēja indiešu valdība un aicināja mācīties indiešu dejas. Man piešķīra stipendiju. Nelielu, bet varēja iztikt. Indiešu dejas man ir tuvas, bet es nosaucu tās par indiešu deju iespaidiem. Saņēmu pašu labāko kritiku par savām iestudētajām dejām. Man sacīja tā: mēs esam redzējuši vienu otru ārzemnieku, kas mācās un tīri labi uzstājas. Bet par mani saka, ka es esmu uztvērusi dziļāko indiešu garu. Solīšus katrs var iemācīties, bet, ja tas gars tur nav centrālais, tad tā nav indiešu deja,» ar savu dejošanas mākslu palielās izcilā dejotāja.
Jākustas un pareizi jāēd
Uz Latviju Viju 1990. gadā uzaicināja Imants Ziedonis. Viņš nokārtoja izrādi uz lielās skatuves Nacionālajā teātrī. Kopš tā laika Vija katru gadu brauc uz Latviju. «Pašu pirmo reizi es te tomēr biju komunistu laikā ar savu pirmo indiešu deju izrādi. Tas bija slēgts vakars. Mani tolaik uzskatīja par Matu Hari, spiedzi, un tāpēc tikai mākslas cilvēki tika uz šo izrādi. Pagājušajā gadā savu 90. jubileju un 20 gadus uz skatuves nosvinēju Rīgā, Latviešu biedrības namā.» Vija neslēpj savus gadus, bet palielās, ka laikam tik veca dejotāja nav nekur plašajā pasaulē.
Vija dejo visu savu mūžu un ieteic to darīt visiem, jo tas ir veselīgi ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski. Tas nākot par labu psihei, garam un ķermenim. «Jāskatās arī, ko ķermenim dod uzturā, jo briesmīgi ir noskatīties, kā cilvēki kļūst arvien resnāki. Visbriesmīgākais ir, ka bērni kļūst resni. Ēd nepareizi, nekustas. Agrāk mēs vairāk kustējāmies. Tagad cilvēki brauc ar mašīnām uz tādām vietām, kur būtu viegli nokļūt ar kājām. Sēž pie televizora, pie datora un nekustas. Es nekad savā mūžā neesmu smēķējusi, pārmērīgi lietojusi alkoholu. Ēdu veselīgi – sakņu sautējumus un zivis. Kosmētiku lietoju tikai tik daudz, cik nepieciešams acu tušas noņemšanai. Vienīgi – lietoju gurķa mizas, ar tām iesmērēju sejas ādu. Taču ne vienmēr gurķis ir mājās,» atklāj dejotāja.
Galvenais esot sev nekaitēt. «Es vienmēr iesaku visiem nepieaugt, būt kā bērnam, un tas nozīmē nezaudēt prieku par mazām lietām. Bērnu viss iepriecina. Jāprot priecāties par kaimiņa dārzā izaugušo skaisto puķi. Nemaz nav teikts, ka tai jābūt manai. Jābūt kā bērnam arī ziņkārīgam un jāmācās vienmēr kaut kas jauns. Jāinteresējas par citām pasaulēm, par citiem cilvēkiem, par dzīvi.»
«Gars ir jātnieks»
Par Viju un viņas dejām ir uzņemtas trīs dokumentālās filmas. Pirmo izveidoja indiešu valdība. Otro uzņēma režisore Ināra Kolmane. Trešo Ņujorkā.
Ir arī divas grāmatas. Pirmo Vija rakstījusi kopā ar Noru Ikstenu. «Faktiski es rakstīju, bet Nora salika pa nodaļām, pielika klāt dažas esejas. Taču varēja iztikt arī bez tām. Otrajai grāmatai tekstus rakstīja Lija Brīdaka, un es pieprasīju, lai to tulko angļu valodā. Galvenokārt tur ir manas bildes no dejām.»
«Nezinu, pie cik laimīgas zvaigznes esmu dzimusi, bet es daudz strādāju. Tas jau nenāk par neko. Vienmēr jāstrādā, par kaut ko jāsajūsminās. Vajag entuziasmu par to, ko dara. Vajag būt iekšā Dievam. Ja tu kaut ko dari, tu dedzi par to. Tad kaut kas arī notiek. Bet, ja tu vienkārši sēdi un neko nedari, tad ko tu vari sagaidīt? Es daudz strādāju, un tas nav viegli, ko es daru. Tas prasa garīgo un fizisko spēku. Garīgais ir tas galvenais. Studentiem saku: mūsu gars ir tas jātnieks, bet mūsu ķermenis ir tas mežonīgais zirgs, kas ir jāsavalda. Gars to vada,» ar saviem dzīves vērojumiem sarunu noslēdz Vija.
***
Vijas vētras atziņas
• Esmu dzimusi 6. februārī un esmu piecus gadus jaunāka par Latviju – dzimusi 1923. gadā.
• Deju studēju kara laikā Vīnes akadēmijā.
• Deju mācot meistarklasēs un izrādes sniedzot, esmu izbraukusi vai puspasaules.
