Pāris dienu pirms Ziemassvētkiem iznāca muzikoloģes Olgas Pētersones grāmata Casta Diva par septiņām Latvijas operdziedātājām – Inesi Galanti, Sonoru Vaici, Ingu Kalnu, Elīnu Garanču, Marinu Rebeku, Kristīni Opolais un Lieni Kinču.
Grāmatas apakšvirsraksts raksturo arī tās formātu. Tās ir sarunas, kas veidojas no divos cēlienos savdabīgi strukturētiem intervijas jautājumiem, uz kuriem katra māksliniece sniedz savu atbildi. Tas ir koncentrēts stāsts par personību mākslā, par dzīves mākslu un vērtībām, un sadzīvošanu ar profesijas īpatnībām. Autore atklāj ar šķietamo glamūru apvītās operas pasaules daudzās garoziņas un ļauj iepazīt septiņas ļoti dažādas, brīnišķīgas Latvijas sievietes, kuru balsis turpina priecēt uz Latvijas un pasaules skatuvēm, arī cilvēciski, cik nu tas vispār iespējams ar drukātā vārda pastarpinājumu.
Grāmatas nosaukums aizgūts no itāļu belkanto meistara Vinčenco Bellīni operas Norma slavenākās ārijas, kas operas ziedu laikos 19. gadsimtā bija nepārspēts hits. Savukārt no 20. gadsimta dīvām šī ārija, šķiet, visvairāk saistās ar leģendāro Mariju Kallasu. Iespējams, tieši šīs asociācijas, nevis jebkāda iespējama vai neiespējama šīs ārijas saistība ar grāmatas varoņu repertuāru, likušas grāmatas autorei pārfrāzēt sākotnēji iecerēto grāmatas nosaukumu Primadonna. Patiesībā labi vien ir, jo vārdam primadonna plašā nozīmē ir vairāk negatīvas nokrāsas nozīme, ko veidojis šī vārda sadzīviskais lietojums, apzīmējot zvaigznēm piemītošas vai piedēvētas kaprīzes, untumus, dīvainības un tamlīdzīgi.
Izskatās, ka tieši šis vārds ir pie vainas, ka Latvijas operzvaigžņu kompānijā nav Maijas Kovaļevskas, kura arīdzan tapa uzrunāta kā potenciālā grāmatas varone, bet atbildējusi šādi: «Gribu teikt, ka neuzskatu sevi par primadonnu, bet par soprānu ar internacionālu karjeru. Tāpat arī Jūs jau būsiet ievērojusi, ka negribu publiskot personīgo dzīvi un ģimeni [..].» Šajā dialogā atklājas, cik jūtīga un trausla ir šķietami visai publiskās profesijas pārstāvju privātuma robeža. Jāteic gan, ka šajā grāmatā privātuma robežas nosaka intervējamās pašas, turklāt atšķirīgi, par privātām tēmām izsakoties gan vaļsirdīgi, gan diplomātiski neitrāli. Teiksim tā, Casta Diva ir interviju kompilācija, kurā atklājas mūsdienu operdziedātāju grupas portrets, kas sastāv no nenoliedzami spilgtām, uzņēmīgām individualitātēm.
Diemžēl tādu jēdzienu kā dīva mūsdienās pārlieku ekspluatē popkultūra, līdz ar to tas ieguvis līdzīgu lamuvārda reputāciju kā primadonna un tāpēc šķiet iederīgāks tabloīdu leksikā. Iespējams, daļai lasītāju grāmata gaisinās maldinošo, tomēr saldo ilūziju, ka operdziedātājas to vien dara kā tērpjas skaistās, kuplās kleitās, peldas ziedos un komplimentos un dzer šampanieti, un tas var sadusmot kā jau daždien ilūziju zudums. Taču citi, iespējams, nokļūs pussolīti tuvāk izpratnei par to, kādi upuri tiek nesti uz mākslas altāra, pieradinot savu ķermeni ceļot starp dažādām īslaicīgas uzturēšanās vietām, pielāgojoties dažādām laika joslām, klimata maiņai un skatuves partneriem, lai pārtaptu efemeros muzikālos tēlos, kuru dzīvotspēja publikas atmiņā ir atkarīga lielā mērā no veiksmes. Protams, šī nav vienīgā profesija ar sarežģītu ikdienu un darba specifiku. Un tomēr – citās ar biežu un tālu pārvietošanos un fragmentāru komunikāciju saistītās jomās cilvēka balss fizioloģiskās reakcijas vai pat ārējais izskats retāk ietekmē balss īpašnieku profesionālo reputāciju.
Kam tas viss – tā operdziedāšana – vajadzīgs? No utilitāri pragmatiskā skatpunkta droši vien ļoti marginālai sabiedrības daļai. Gluži tāpat ir ar grāmatu Casta Diva. Tā, pirmkārt, ir grāmata cilvēkiem, kuri mīl opermākslu ar visu tās ārišķīgumu, stereotipiem un ēnas pusēm. Otrkārt, tā ir grāmata tiem, kuru vērtību skalas augšgalā ir vispārcilvēciskais. Treškārt, tas ir stāsts par to, ka karjera un ģimene sievietei nav neiespējamā misija. Un visbeidzot – tā ir vēl viena Sapņu komanda, kuras dēļ mazās Latvijas vārds pasaulē izskan biežāk, un šis process neapstājas. Piemēram, 2011. gadā, kad grāmata tapa, soprāns Liene Kinča vēl tikai piemērīja savas pirmās lielās lomas, bet grāmatas iznākšanas brīdī jau ir iekarojusi Eiropas operteātru skatuves un kļuvusi par vēl vienu pamanāmu Latvijas operdziedātāju.
Grāmatas pirmajā cēlienā operdziedātājas dalās ar īsiem domu uzplaiksnījumiem par lietām, ko katra mīl vai nemīl, kas patīk, dalās savos priekšstatos par skaistuma simboliem un pašvērtējumu šajās ļoti plūstošajās kategorijās. Otrais cēliens savukārt sastāv no gandrīz diviem simtiem dažādu jautājumu par dziedāšanu un mākslu vispār, par skatuvi, sabiedrību, operu, vīriešiem, Dievu, sievišķīgiem niekiem un laikmetu. Visu šo pārdomu virknējumu var uztvert kā draudzeņu sarunu pie kafijas tases, kad vienlīdz nopietni vai nenopietni var apspriest eksistenciālus jautājumus un sadzīves niekus, jo tieši no mazajām lietām jau veidojas lielās, ko kārtojam savā prioritāšu un vērtību sistēmā. Lai arī sarunas veidotas mehāniski, nemēģinot imitēt klātbūtnes efektu, proti, dziedātājas savā starpā nediskutē, nestrīdas un viena otru tieši nepapildina, autores rindojumā viņu atbildes lasās viegli un ļauj sadzirdēt pašu dziedātāju balsis un smieklus bez stilistiski pareiziem, bet bezpersoniskiem rediģējumiem. Delikātums Olgas Pētersones spējā paslēpties starp rindām un ļaut runāt grāmatas varonēm ir tas, ko no viņas varētu pamācīties gan vairums žurnālistu, gan liela daļa biogrāfisku darbu autoru. Casta Diva varbūt nekļūs par reprezentatīvu materiālu latviešu opermūzikas vēsturē, tomēr tas lieliski papildina salīdzinoši skopo monogrāfiju klāstu par grāmatas vērtām Latvijas personībām šajā mākslas žanrā.
