Iebraucot Liepājas centrā pēc ilgāka laika, uzreiz pamanāms topošās koncertzāles modernais stāvs. Tas taustāmi iemieso to, par ko galvaspilsētā arvien vēl tikai runā kā par vāju cerību – pilnvērtīgu, modernu akustisko koncertzāli. Liepājas koncertzāli Lielais dzintars plānots pabeigt rudenī, un, protams, ar to saistās vesels lērums gaidu un cerību, kas, skatoties uz Rēzeknes Gora piemēru, ir pamatotas. Liepāja ir pilsēta ar senām mūzikas tradīcijām, turklāt tai ir orķestris, kurš angļu valodā lepojas ar savu dzintara skaņu (Amber Sound orchestra).
Vēju pilsētā nonācu dienā, kad ar temperamentā dzirkstījošu koncertu Liepājas latviešu biedrības namā tika atklāts 23. Liepājas Pianisma zvaigžņu festivāls. Viena no Liepājas muzikālajām tradīcijām, kas no nākamā gada pārcelsies uz jaunuzceltā Lielā dzintara telpām. Iespējams, tieši tāpēc Pianisma zvaigžņu festivāls šogad nav tik vērienīgs kā citkārt. Tomēr atklāšanas koncerts Manai Liepājai viena no pasaules pianisma spīdekļiem, Svjatoslava Rihtera 100. jubilejas priekšvakarā uzdeva lielisku toni un tonusu gan Liepājas simfoniskā orķestra, gan kolorīto solistu – igauņu diriģenta Andresa Mustonena, krievu pianistes Lizas Smirnovas un somu pianistes Lauras Mikolas – sniegumā. Repertuārā savijās klasika ar laikmetīgo mūziku. Koncerta dramaturģija virzījās no mazliet bezrūpīga Mocarta (21. Do mažora klavierkoncerts) caur rotaļīgi virtuozu Haidna koncertu vijolei, klavierēm un orķestrim (Fa mažorā Hob.XVIII:6) uz grandiozu laikmetīguma apliecinājuma Erki Svena Tīra koncertā klavierēm ar orķestri. Mocarta un Haidna koncertos melnbaltos taustiņus virtuozi zibināja Liza Smirnova. Viņas skatuves tēls un ekspresivitāte lauž priekšstatu par akadēmisku, klasisku klavierspēli, kas ir tikpat perfekta, cik bieži vien bezkaislīga. Tā kā neviens no iesaistītajiem mūziķiem – ne diriģents Andress Mustonens, ne LSO, ne pati pianiste nav spējīgi uz aprēķinā balstītu bezkaislīgumu, par spīti ne vienmēr grodajai sadarbībai šajā Mocarta skaņdarbā, tā emocionālā temperatūra bija tieši tāda, kādai jābūt festivāla atklāšanas uvertīrai. Pilnīgumu klasiskā repertuāra interpretācija sasniedza Haidna koncertā. Andress Mustonens atgriezās pie vijoles un Haidna laika kapelmeistara ampluā, apvienojot gan diriģenta, gan solista funkcijas ar tādu aizrautību, līdz pelnītiem bravo saucieniem tiekot jau pirms koncerta izskaņas. Koncerta otrā daļa savukārt atklāja ar Vāgnera Izoldes spēku un daili apveltītās somietes Lauras Mikolas spožo talantu Erki Svena Tīra dramatiski piesātinātajā koncertā klavierēm ar orķestri (Laura Mikola ir arī šī koncerta pirmatskaņotāja kopā ar Hesenes orķestri), bet Mustonenu – kā izcilu hameleonu, īsā laikā pārslēdzoties uz krasi atšķirīgu repertuāru un meistarīgi iedvesmojot uz to arī orķestri. Rezultātā neizpalika arī klausītāja līdzpārdzīvojums un dīvainā sajūta, ka šī koncerta stundas Liepājā aizlidojušas neticami ātri.
23. Pianisma festivāls šogad bija mirklis pirms Lielā dzintara, kad apjaust, ka pavisam drīz sāksies jauns laikmets pilsētas muzikālajā dzīvē. Domājams, tas būs saistīts ne tikai ar jaunām telpām mūziķiem, jaunu skatuvi ar labu akustiku, ar spoži oranžu stikla fasādi un koncertzāles uzturēšanas izdevumiem. Cerams, ka Lielais dzintars atnesīs jaunu kopainas redzējumu Liepājas dzīvē un mainīs centra un perifērijas attiecības, izdaiļojot Latvijas karti ar vēl vienu kultūras tūrisma galamērķi gan pašmāju ceļotājiem, gan ārvalstu tūristiem, lai liepājnieki vairs nevarētu teikt, ka Rīga no Liepājas nav tālu, bet Liepāja no Rīgas gan nez kāpēc ir.
