Šonedēļas grāmatnīcu jaunums ir Haruki Murakami pārdomu grāmata ar garum garu nosaukumu Par ko es runāju, runādams par skriešanu. Tas, ko es nodomāju, kad pirmoreiz izlasīju tās nosaukumu, – cik labi, ka rakstnieks sasniedzis to laimīgo stadiju, kad var izvēlēties savu darbu nosaukumus, lai arī cik briesmīgi tie šķistu apkārtējiem.
Lai lieki nekavētu laiku, centīšos atbildēt, ko vēl es domāju, kad lasīju Haruki Murakami grāmatu Par ko es runāju, runādams par skriešanu. Vispirms jau to, ka dienu pirms grāmatas lasīšanas Ventspilī satiku dzejnieku Leonu Briedi, kurš pateica kādu skaistu patiesību par rakstnieka profesiju – lai rakstītu, ir vajadzīgs pareizais ritms. Tieši to pašu dienu vēlāk izlasīju Murakami tekstā. No šejienes izrietēja vēl divas domas. Pirmā – vajadzētu arī Leonam Briedim uzrakstīt kaut ko tādu. Otrā – šī, manuprāt, ir viena no labākajām grāmatām par rakstnieka profesiju. Haruki Murakami tajā vēsta par prozas rakstīšanu kā par smagu fizisku darbu, kuram vajadzīga laba sportiskā forma un fiziskā sagatavotība. Un viņam ir absolūta taisnība. Nesagatavots rakstītājs to drīz vien dabū izbaudīt uz savas ādas. Haruki Murakami runā arī par nepieciešamību absolūti koncentrēties un trenēties rakstīšanā, par talantu, kas var tiklab ātri izplēnēt, cik ilgi gailēt, par darba spējām, kas reizēm ļauj attīstīties talantam. Tas, ko viņš atklāj par radošo laboratoriju, ir ļoti patiesi un ļoti nozīmīgi, tikai tā latviešu sabiedrības daļa, kas grāmatu rakstītājus sauc par plānā galdiņa urbējiem, to diezin vai sapratīs.
Liela grāmatas daļa ir veltīta Haruki Murakami skrējēja pieredzei. Tas, ko es domāju, lasot šīs rakstnieka piezīmes, ka arī te nepieciešams ritms un regulārs darbs, un veselais saprāts. Svētdien notikušajā maratonā, kas norisinājās Latvijas galvaspilsētā, jau atkal nomira kāds skrējējs. Nezinu, protams, kāpēc, jo mediji par to neziņo, bet man ir sajūta, ka Latvijā skriešanas kustības ideoloģija ir nedaudz greiza. Tā daudz runā par to, cik skriet ir forši, veselīgi un pareizi, bet neko nerunā nedz par muskuļu krampjiem, nedz to, ka skriešana ir tikai daļa no veselīga dzīvesveida, kas nav savienojams ar cigareti un vīna glāzi.
Trešais āķis, kas, manuprāt, būs interesants visiem īstenajiem Haruki Murakami faniem, ir tas, ka rakstnieks, kurš allaž klusējis par savu personisko dzīvi, šajā grāmatā ik pa brīdim pastāsta par sevi dažādus interesantus faktus. Piemēram, par to, ka jaunībā viņš atvēris Piano bāru. Tas, ko es domāju, lasot šo grāmatas daļu, – cik labi, ka Haruki Murakami savu bāru pārdeva un pievērsās literatūrai. Es nekad mūžā viņa bārā neiemalkotu kokteili, bet viņa grāmatas es lasu ar lielu interesi.
