Mēģinājums risināt nu jau gadu desmitos ieilgušo strīdu par militāristu regulāri nodarīto kaitējumu Baltijas jūras florai un faunai atkal beidzies ne ar ko.
Iniciatīva sēsties pie sarunu galda šoreiz nāca tieši no Aizsardzības ministrijas, savukārt atsaucības trūkums vērojams zivju draugu pusē.
Notikusi zināma lomu maiņa, taču katra puse paliek pie savas iepriekšējās pārliecības. Vides cilvēki uzskata, ka NATO valstu Jūras spēki pavasaros un rudeņos līdz ar vecām mīnām un torpēdām uzspridzina simtiem un tūkstošiem tonnas zivju. Militāristi savukārt oponē, ka zvejnieku drošība ir svarīgāka par dažām beigtām reņģēm.
Cīņa ar skaitļiem
Vienīgās pieejamās zinātniskās aplēses savulaik veica Latvijas Zivsaimniecības pētniecības institūts. Tā atzinumos atmīnēšanas operācijās zivīm nodarītais kaitējums vērtēts kā ļoti nozīmīgs: vienas mīnas iedarbības laukums ir aptuveni 0,3–0,5 kvadrātkilometri, un sprādzienā bojā iet 6–10 tonnas zivju. Šajā pavasarī Baltijas jūrā risinājās ikgadējās mācības Open Spirit, un tajās tika atrasti un iznīcināti 97 sprādzienbīstami priekšmeti. Tādējādi uzspridzināto zivju daudzums lēšams līdz pat 1000 tonnu apmērā, protams, pieņemot, ka institūta aprēķini ir korekti. Un, ja tā – tad jautājums, kāpēc videi nodarīto kaitējumu jākompensē hidroelektrostacijām, bet ne NATO armijām. Darbs sabiedrības labā taču ir arguments gan vienām, gan otrām.
Taču aizsardzības ļaudis vairs neeksistējošā institūta ciparus uzskata par krietni dramatizētiem, un, viņuprāt, būtu nepieciešami svaigāki pētījumi. Tieši par to pēc kārtējām mīnu mācībām Open Spirit pirms Jāņiem centās vienoties Aizsardzības ministrijas, vides zinātniskā institūta BIOR un Latvijas Hidroekoloģijas institūta pārstāvji.
Jāsagrabina viena alga
NATO finansējuma programmās esot pieejami līdzekļi zinātniski pētnieciskajai darbībai. Ministrijas Civilmilitārās sadarbības nodaļas vadītāja vietniece Ilona Ekmane stāsta, ka nauda iegūstama iekārtu un materiālu iegādei. Pārvietošanos jūrā sadarbības ietvaros zinātniekiem nodrošinātu ar militārajiem kuģiem. Taču te arī sarunas nonāca strupceļā, jo darba algas zinātniekiem no šiem fondiem nav iespējams apmaksāt. «BIOR pateica tādā gadījumā – nē. Ļoti žēl, ka tā,» atzīst Ilona Ekmane. No institūta puses traktējums gan nedaudz atšķiras. Informācijas un datu nodaļas vadītājs Aleksandrs Kozlovskis skaidro, ka ministrija iedomājusies līdztekus spridzināšanas ietekmes pētījumiem organizēt seminārus un publicitātes kampaņas, kas nepavisam neesot zivju pētnieku profils. Turklāt kuģi pētniecībai tāpat nāktos īrēt no zvejniekiem, jo militārie kuģi nav piemēroti traļa vilkšanai, bet ar spainīti uzspridzinātās zivis nesasmelt. Arī brīva laika institūta pētniekiem neesot, visi apkrāvušies ar dažnedažādiem projektiem. Cita lieta, ja institūtam zivju militārās bojāejas uzskaiti Zemkopības ministrija uzliks par pienākumu. Tad vismaz vienu cilvēku institūtam būs pienākums deleģēt uz mīnu spridzināšanas operācijām un kaut kā arī viņam algu sagrabināt. Bet jebkurā gadījumā runa varētu būt tikai par nākamo gadu, jo šajā – mīnu un zivju spridzināšanas svētki jau aiz muguras un, kā vēsta Aizsardzības ministrijas preses dienests, vismaz pagaidām rudenī nekas ar aktīvu spridzināšanu jūrā saistīts nav ieplānots.
Jāaizkrāso baltais plankums
Ilona Ekmane no Aizsardzības ministrijas stāsta, ka šobrīd sekmīgāka sadarbība ar zinātniekiem varētu izvērsties citā – iespējams, pat būtiskā – jautājumā. Pēc Otrā pasaules kara Vācijai konfiscētos ķīmiskos ieročus sabiedrotie sagāza dažādās vietās Baltijas jūrā. Līdz šim pieņemts, ka labāk lai tie paliek zem milzīgās ūdens masas. Taču konteineri lēnām zaudē savu hermētiskumu, un teorētiski ir jābūt gataviem situācijai, ka bīstamās vielas nokļūst vidē. Šobrīd savos ūdeņos izgāzto ķīmiju turpina apzināt Polija un Zviedrija. Latvija pieņem, ka tās ūdeņi ir tīri no šāda veida piesārņojuma, bet pēc būtības tas nav pētīts. Nogremdēto ķīmisko ieroču kartē esam baltais plankums, un iekrāsot to kā drošu vai attiecīgi bīstamu varētu Aizsardzības ministrijas sadarbība ar Latvijas Hidroekoloģijas institūtu. Tas gan būtu iespējams vienīgi, piesaistot NATO vai ES fondu finansējumu, jo zemūdens darbi ir ārkārtīgi dārgi.
