Ņemot vērā Latvijas ekonomikas izaugsmes apstāšanos, pedagogi netic, ka valdība atradīs līdzekļus pedagogu algu reformai tādā apjomā, lai tā nebūtu vienkārši naudas pārdale no pilsētām uz laukiem un vidusskolas uz pamatskolu. Ja tā – ģimnāziju direktori aicina reformu atlikt. Par esošās un jaunmodelētās vispārējās vidējās izglītības finansēšanas sistēmas plusiem un mīnusiem, iespējamo ietekmi uz izglītības kvalitāti Neatkarīgās diskusija ar Rīgas 3. Valsts ģimnāzijas direktoru Andri Priekuli un Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas direktori Sandru Sīli.
– Valsts ģimnāziju direktori kopīgā sanāksmē un atklātā vēstulē Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM) pauduši bažas par plānoto jauno pedagogu atalgojuma modeli. Jūs vairāk apmierināja vecais modelis, kurā ģimnāzijas bija nosacīti privileģētas finansējuma ziņā?
Sandra Sīle: – Esam īsti latviska skola, un mūs nekad nekas neapmierina, tostarp jaunais modelis.
Andris Priekulis: – Vecajā modelī man patīk tas, ka skolu vadībai ir atstātas modelēšanas, būtībā – vadības iespējas un tajā nodokļu savāktā nauda tiek sadalīta vienlīdzīgi uz bērnu, kaut gan tas ir koriģēts, ļaujot daudzām lauku skolām saņemt par 30% vairāk naudas uz vienu bērnu nekā pilsētu skolām.
– Bet arī ar šiem papildu maksājumiem mazajām skolām pedagogu algas par līdzīgas slodzes darbu varēja atšķirties līdz pat 60%, ko tagad plānojot samazināt līdz 20%. Vai tas ir vienlīdzīgi?
A.P.: – Savulaik Pasaules Bankas ekspertu komanda, kas saņēma lielu honorāru, toreizējai izglītības ministrei Tatjanai Koķei iedeva šo «nauda seko skolēnam» sistēmu, kas tika atzīta par pareizu un nodokļu maksātāju vienlīdzību ievērojošu.
S.S.: – Mēs gan parasti sakām, ka nauda seko skolēnam un viņu nekad nenoķer, jo nauda skolēnam sekoja līdz pašvaldībai, tādējādi mēs nekad nesaņēmām to summu, ko ministrija aprēķināja skolēnam. Bet Rīga ir Latvijas mikromodelis, kurā arī ir skolas, kuras jāpiefinansē.
A.P.: – Vecajā sistēmā man patika tas, ka skolu direktoriem bija iespēja veidot savu plānu, menedžementu un ar to atšķirties, nevis būt tikai par regulējumu izpilddirektoriem. Jo tu sagatavoji labākas programmas, labāk mācīji, jo vairāk skolēnu un līdz ar to arī finansējuma varēji piesaistīt. To direktoru vadības komandas, kas strādāja nopietni, piesaistīja daudz skolēnu.
S.S.: – Un dabūja pa kaklu par pārapdzīvotību.
Vēl viens sāpīgs temats ir par izglītības programmām. Mūsu specializētā valodu programma ir dārgāka nekā citas. Mācot svešvalodu, klase jādala mazākās grupās, līdz ar to nepieciešams speciāls koeficients. Ja to aizmirst – viss! Bet par to, vai šo koeficientu saglabās, ik gadu drebam.
– Jaunajā modelī tas pazūd?
S.S.: – To vēl neredzam, tāpēc ir bažas. Tāpēc arī ģimnāziju vēstulē ministrijai aicinām saglabāt šo koeficientu un arī līdz šim ģimnāzijām vidusskolas posmā piemēroto koeficientu 1,25 augstas kvalitātes nodrošināšanai.
A.P.: – Mums nebija nekādu koeficientu, iedeva tikpat, cik visiem, lai gan mums ir dabaszinības, matemātikas, svešvalodu programmas. Izlīdzinot finansējumu pa Rīgas skolām, mums vienu gadu bija par 20%, citu gadu – par 24% mazāk, nekā valstī rēķināja uz skolēnu. Bet par to nežēlojos, jo skolu tīkls teritoriāli ir jāuztur, pie mums arī nāk bērni uz 7. klasi no citām Rīgas skolām, bet es jau nevaru pieņemt sešas klases klāt! Neiebilstu pret reģionālo izlīdzināšanu, bet nav pieņemami, ka laikā, kad tā runā par eksakto un dabaszinību izglītības pacelšanu valstī, Rīgas pilsētā deva papildu finansējumu valodu, mākslas un mūzikas programmām, bet mūsu matemātikas un dabaszinības programmām nedeva vairāk ne centa. Mums nācās tās finansēt uz iekšējās optimizācijas pamata, ko varējām, pateicoties līdzšinējās sistēmas elastībai.
– Jūsuprāt, izglītības kvalitātes atšķirības ir atkarīgas no skolas vadības spējas iekšēji menedžēt esošo finansējumu, vai ir kādi sistēmas vai kopējā finansējuma trūkumi, kādēļ kvalitāti praktiski visās skolās nevar noturēt vienlīdz augstu?
S.S.: – Man nepatīk vārdu salikums «izglītības kvalitāte», jo nav skaidrs, kas tas īsti ir. Man svarīgi ir piedāvāt labu izglītību, kas nodrošina attīstītu matemātiski loģisko domāšanu un lingvistisko inteliģenci.
A.P.: – Es lingvistisko inteliģenci aizstātu ar nedaudz plašāku jēdzienu – emocionālo inteliģenci. Latvijā kvalitāti mēra pēc centralizēto eksāmenu rezultātiem, lai gan izglītības kvalitāte ietver daudz vairāk komponenšu, citastarp vides, sadarbības kvalitāti.
S.S.: – Centralizētajos eksāmenos ir nepieciešami labi rezultāti, jo atestāts ir svarīgs, stājoties augstākajās izglītības iestādēs gan Latvijā, gan ārvalstīs. Tas ir svarīgs mūsu izglītības konkurētspējas rādītājs. Tas atkarīgs no vairākiem faktoriem, tostarp skolas tradīcijām, menedžmenta. Esam piedzīvojuši dažādus laikus – kad 1994. gadā nonācu vadības krēslā, saņēmu skolu ar 13 vakancēm, 1999. – krīzes gadā vasarā bija 17 vakances – cilvēki izvēlējās labāk apmaksātu darbu.
– Pašlaik arī lielajās skolās, tostarp jūsu, ir problēmas ar pedagogu piesaisti?
S.S.: – Pašreiz nevaram sūdzēties, bet jaunās reformas gaisotnē varētu būt lielas nepatikšanas. Neiešu šovasar atvaļinājumā, jo negribu to pavadīt ar telefonu rokās, meklējot pedagogus.
– Tāpēc, ka ir ierobežota viena pedagoga slodze?
S.S.: – Visur izskan, ka skolotāji strādā vairākas slodzes, bet tā tas nav. Lielākoties pedagogi, līdzīgi kā vairums strādājošo, strādā 40 stundas nedēļā. Viena likme ir 21 kontaktstunda – nesanāk pat divas slodzes. Nav neviena, kas strādātu divas slodzes! Bet skolotājam darba laiks ir nenormēts, nevar to ielikt rāmītī, diktēt, cik minūtes jāatvēl darbu labošanai. Vienam audzēknim veltu daudz laika, citam – viss pareizi, un atliek tikai ielikt vērtējumu.
– Tātad uzskatāt, ka pilnas slodzes modeli praksē būs problemātiski īstenot?
S.S.: – Tas nav reāli! Nevajag runāt par lietām, ko nevar izdarīt! Papildus atalgojumam mūs īpaši satrauc iespējamās nejēdzības, kas ietekmēs mācību procesa organizāciju. Līdz šim amata vienība bija 21 kontaktstunda, tagad tiek plānotas 36 – tas skolotājus dzīs vēl lielākā ārprātā. Jau tagad viņi ir pārstrādājušies, izdeg, bet jaunajā modelī grib kontaktstundu skaitu palielināt, turklāt lielāku algu nesola.
– Bet sākotnēji izskanēja, ka tieši pretēji – slodze samazināsies!
S.S.: – Mums, modelējot jauno sistēmu, sanāca skaitļi, ko nedrīkst skaļi teikt, lai nesabiedētu skolotājus!
Vēl, piemēram, man uz sešām kontaktstundām nedēļā konsultācijām atvēlētas 14 minūtes – tajās pat nevaru uzklausīt, kāda kuram vajadzība, šajā pašā laikā vēl ar vecākiem jākomunicē!
A.P.: – Es tam 36 stundu modelim piekristu, jautājums, ko plāno ietvert skolotāja amata algā.
– Bet 40 stundu modelim?
A.P.: – Arī piekristu, bet problēma, cik maksājam skolotājam par gala rezultātu. Šobrīd izskatās, ka lielo skolu skolotājiem, ja ir tie 1000 eiro par 36 stundām vai 1100 eiro pirms nodokļiem par 40 stundām, tad tie būs vismaz par 200–250 eiro mazāk nekā pašlaik. Par to pašu darbu skolotāji saņems mazāku algu. Ja jums tagad paziņo, ka jums no nākamā gada būs par 200 eiro mazāk – kāda būs jūsu reakcija?
S.S.: – Skolotāji aizies.
– Tātad pamatā reforma izskatās tā, ka nauda no lielajām skolām tiks pārdalīta uz mazajām?
S.S.: – Jā, nauda tiek vienkārši pārdalīta!
A.P.: – Taisnība! Ir divi virzieni, kuros tā tiek pārdalīta: no pilsētām uz laukiem un, diemžēl, no vidusskolas uz pamatskolu. Ilgtermiņā tas iespaidos kvalitāti un absolventu gatavību studēt.
– Ir skolas, kur kvalitātes latiņa ir pietiekami augsta, bet daudzviet mērķtiecīgākie skolēni spiesti ņemt privātstundas, lai iekļūtu kārotajās augstskolās vai vidusskolās, lai gan mums it kā ir bezmaksas vispārējā izglītība. Tas arī neraksturo tās kvalitāti?
A.P.: – Jā, šī ir problēma, par ko daudz esam runājuši. Arī darām, veidojot savu atbalsta sistēmu, tāpēc mūsu skolēni privātstundas apmeklē salīdzinoši maz. Mums ir labi apmaksātas konsultācijas, prasām skolotājiem 9.–12. klasē pēdējo semestri nopietni strādāt ar individuālām konsultācijām, fizikā, matemātikā, ķīmijā dodam papildus divas dubultstundas, lai sagatavotos eksāmeniem, un neviens vairs neskrien uz Stradiņa universitātes kursiem. Bet skolām te ir atšķirīga politika.
– Kādas pārmaiņas var ieviest ar šobrīd rezervētajiem trīs miljoniem eiro? Izglītības un zinātnes ministre Mārīte Seile Neatkarīgajā paudusi, ka «atkarībā no pieejamā papildu finansējuma daudzuma būs atkarīgs atalgojuma modeļa ieviešanas apjoms», bet šis papildu finansējums nav zināms. Savukārt premjere Laimdota Straujuma iepriekš teica, ka vispirms jābūt skaidram modelim un tikai tad būs nauda. No kura gala sākt?
A.P.: – Latvijas ekonomika lēnām sarūk, budžeta prognoze ekspertu vērtējumā ir pārāk optimistiska, ir runas par steidzīgāku budžeta palielinājumu aizsardzībai – baidos, ka liekas naudas izglītībai nebūs. Domāju, ka būs ziepes, un IZM minētie 800–1000 eiro atkarībā no skolēnu skaita klasē par 36 stundu darba nedēļu ir optimistisks modelis, kas šogad prasītu papildu 10 miljonus, nākamgad – 30 miljonus eiro.
Ja nevar šo naudu atrast un izdomāt, kā samaksāt vairāk par kvalitāti, tad to reformu nevajag ieviest vispār. To var apspriest, pieņemt, bet ieviešanu atlikt uz laiku, kad būs nepieciešamais finansējums.
S.S.: – Mēs, ģimnāziju direktori, jau nācām klajā ar priekšlikumu atlikt šo reformu par gadu. Mēs būtu pateicīgi, ja samaksātu vismaz par iepriekšējo periodu, nebūvējot nākotnes gaisa pilis. Ģimnāzijām piecus gadus nav samaksāts par pozīciju direktora vietnieks metodiskajā darbā, kas ģimnāzijās ieviests, bet kam nav iedots finansējums.
– No kā tad jūs viņam maksājat?
S.S.: – Noņemam pārējiem vietniekiem. Gadiem ilgi lūdzam ministrijai šo finansējumu! Aizvadītajā nedēļas nogalē mums bija valsts atklātā svešvalodu olimpiāde ar 900 dalībniekiem, mūsu skolotāji laboja darbus, lai astoņu dienu laikā varētu paziņot rezultātus – bez samaksas. Ģimnāzijām ir papildu prasības, par ko nepiemaksā.
– Tātad kvalitātes uzturēšana balstās uz entuziasma?
S.S.: – Tikai uz entuziasma!
A.P.: – Cits jautājums vēl ir, kā maksā par kvalitāti. 4.–5. kategorijas skolotājam jāveic papildu darbi reģionālā vai valsts līmenī par velti! Turklāt, ja esi vienreiz pieteicies kvalifikācijas paaugstināšanas projektā, pēc tam piecus gadus vairs nevari pieteikties! Kās tās par administratīvām normām? Vai tās veicina kvalitāti?
S.S.: – Man kā direktoram šī 4., 5. kvalifikācijas pakāpe nav interesanta, jo tas nozīmē, ka skolotājam jābraukā apkārt, bet man kārtīgs skolotājs ir tas, kurš ar sirdi un dvēseli ir iekšā savā skolā, klasē, uz vietas, nevis skraida apkārt.
– Piedāvājat atstāt visu, kā ir?
A.P.: – Nē. Tie papildu trīs miljoni, kas rezervēti, jāiedod mazajām skolām.
S.S.: – Manuprāt, urbanizācijas process ir neapturams un diez vai IZM spēkos ir to apturēt. Vispirms vajag iedzīvotājus un bērnus laukos un tad skolas.
A.P.: – No vadības viedokļa skolu tīkls reģionos ir vadīts ļoti slikti – ja laikus tiktu reaģēts uz skolēnu skaita kritumu, šodien nebūtu šīs problēmas ar lauku skolotājiem. Lai tagad palīdzētu lauku skolotājiem, jāīsteno lauku skolu programma.
– Par to jau sen runā.
S.S.: – Bet to var izdarīt, ir ļoti gaiši cilvēki, kas to var saplānot, bet skolotājiem pašiem jāveido darba grupas, jo, ierēdņi, kuru palicis ārkārtīgi maz, nevar to izdarīt.
A.P.: – Tur jādomā arī par lauku skolu skolotāju kvalifikāciju. Piemēram, Latvijas konservatorija dod tikai vienu kvalifikāciju, ar kuru nelielā skolā salasīt slodzi ir sarežģīti. Ja viņam būtu divas vai pat trīs kvalifikācijas, nebūtu jāskraida apkārt pa vairākām skolām. Piekrītu noteikumiem, kuri nosaka minimālo skolēnu skaitu klasē, jo tas optimizē tīklu. Tagad tiek piedāvāta vienkārši naudas pārdale.
S.S.: – Tas nav risinājums! No tā cietīs gan skolotāji, gan – vēl vairāk – skolēni, par ko visvairāk žēl.
A.P.: – Pērn vairāk nekā 50 skolās 12. klases diplomus saņēma mazāk par 10 bērniem. Tas ir privātskolu modelis ar individuālu apmācību – ja to varam atļauties, tad Latvija ir superbagāta valsts!
– Aptuveni simt izglītības iestāžu rosina sākt streiku. Atbalstāt vai nedomājat, ka ar to var panākt uzlabojumus?
S.S.: – Neesam par to runājuši, nav tam laika.
A.P.: – Man kā darba devējam, kam jāvada process, nebūtu ētiski runāt par streiku. Bet mums ir arodkomiteja, un, ja tā pieņems šādu lēmumu, streikosim likumā noteiktā veidā. Es personiski droši vien streikotu nevis pret potenciāli mazākām algām, bet par pārmaiņu procesu vadību un apspriešanu, kas ir novēlota un nav veiksmīga.
S.S.: – Skolās nepārtraukti kaut kas tiek reformēts, un visbiežāk – tieši vasarā un īsi pirms mācību gada sākuma viss jāpārskata, jāpārplāno.
A.P.: – Tas nav normāli. Vajadzētu par izmaiņām zināt vismaz gadu vai divus iepriekš.
