Okulārists Valdis Valters ir SIA “Valtera protēžu laboratorija” īpašnieks un šī gada janvārī brīvprātīgi devās uz Ukrainas galvaspilsētu Kijevu, lai palīdzētu ukraiņu karavīriem, kuri kaujās zaudējuši acis. Protēžu izgatavošanu okulārists finansēja pats un palīdzēja apmēram 70 ukraiņu karavīriem. V.Valters ir ārsts ar 26 gadu darba pieredzi.
Jūs esat palīdzējis apmēram 70 Ukrainas karavīriem, ievietojot viņiem acu protēzes. Kāpēc nolēmāt to darīt?
Tas noteikti nebija saistīts ar biznesu. Pagājušā gada pavasarī protezēju pirmos Kijevas Maidanā cietušos, viņi bija nosūtīti pēc Lietuvas valdības lūguma, jo mana klīnika atrodas arī Lietuvā. Toreiz, saskaroties ar saviem pacientiem, es sapratu, kas īsti ir Maidans, cik tas ir nopietni un bīstami.
Tas nebija straujš un impulsīvs lēmums. Mans kolēģis un studiju biedrs Māris Rēvalds iepazīstināja mani ar Ukrainā cietušo atbalsta fonda darbību un es sapratu, ka arī es varu iesaistīsities un palīdzēt cietušajiem. Novembra beigās es ieplānoju, ka janvārī kopā ar palīdzi došos uz Ukrainu.
Lūdzu, pastāstiet par piedzīvoto Ukrainā!
Kad ieradāmies, sajūtas bija spēcīgas - pilns gaitenis ar jauniem puišiem padilušos, nonēsātos formas tērpos. Viņi bija smagi cietuši, savainoti un sakropļoti. Daudziem no viņiem līdzi bija mammas vai draudzenes, vairāki no viņiem bija tikai par mata tiesu izglābušies no nāves, palikuši dzīvi brīnumainā kārtā. Daudzi no viņiem bija sašauti, cietuši sprādzienos, liela daļa no viņiem bija nonākuši gūstā, un tieši tur arī guvuši savus ievainojumus. Palīdzību vajadzēja sniegt vairāk cilvēkiem, nekā mēs spējām.
Kā tas ir, kad cilvēks saņem šo protēzi, ko tas viņam nozīmē?
Viņš ir laimīgs. Cilvēks, kuram ir sakropļotas, piemēram, ausis, spēj to noslēpt, bet, ja traumēta acis vai seja, apkārtējie to uzreiz pamana un šo cilvēku izstumj no sabiedrības. Turklāt, acs ābola bojājums vai pilnīgs tā zudums var ilgtermiņā radīt sarežģītas medicīniskas komplikācijas un cilvēks var zaudēt arī otru aci. Ar acs protēzi nav iespējams atgriez redzi, taču ir iespēja cilvēku atkal atgriezt sabiedrībā.
Kā Jūs tiek galā ar emocijām, kas ir Jūsu darbā?
Es cenšos tam pieiet racionāli, es, protams, jūtu līdz jebkuram cilvēkam, vienalga - vai tā ir jauna meitene, mazs bērns vai pieaudzis cilvēks. Protams, ir īpaši smagi gadījumi, piemēram, Ukrainā, šādas situācijas ir īpaši emocionāli grūtas.
Kā Jums radās vēlme kļūt par okulāristu? Un ko tas īsti nozīmē - okulārists?
Okulārists rūpējas par cilvēka labsajūtu un veselību. Kad cilvēks vēršas pie okulārista, viņš ir atbildīgs par konkrēto cilvēku visos ārstēšanas posmos - gan pirms protezēšanas, gan pēc tās. Es nevarētu teikt, ka man bija apzināta vēlme kļūt par okulāristu. Man jau ir 26 gadu pieredze un varu teikt, ka šādas profesijas neizvēlas, cilvēks dzīves laikā nonāk līdz tām. Nebija tā, ka es apzināti virzītos uz mērķi kļūt par okulāristu. Es strādāju par feldšeri un sava darba ietvaros tiku nosūtīts arī uz Sibīrijas taigu, kur darīju to, ko citi ārsti nespēja izdarīt, tostarp veicu dažādas injekcijas un palīdzēju tur esošajiem latviešiem. Manu darbu novērtēja atzinīgi un ministrija piedāvāja iespēju doties uz Maskavu, lai mācītos par okulāristu. Es izmantoju šo iespēju, studēju un pēc tam atgriezos Latvijā, lai strādātu.
Ar Valdi Valteru sarunājās Rūta Kārkle
