Piektdiena, 26.aprīlis

redeem Alīna, Rūsiņš, Sandris

arrow_right_alt Latvijā

Noslepkavotās Elīnas Pupiņas vecāki cīnās par taisnību

Elīnu vairs neatgūt, taču Mihailam Pupiņam, viņa kundzei Aijai un otrai meitai Agnesei ir svarīgi, lai tiktu atmaskota tiesībsargājošo iestāžu darbinieku nekompetence, korupcija, slinkums. Pārāk bieži cilvēki mēdz Latvijā bez pēdām pazust. Un arī Gaigalam jāsaņem taisnīgs sods © F64

Tūlīt apritēs trīs gadi kopš Elīnas Pupiņas nāves. Jaunā sieviete mira no sava šķietamā drauga Jāņa Gaigala rokas – Neatkarīgā par to daudz rakstījusi, runājusi ar un par viņas vecākiem Aiju un Mihailu, māsu Agnesi. Vakar viņi rīkoja plašāku preses konferenci, jo arī otrajā tiesu instancē lieta, šķiet, virzās aplamā gultnē un slepkavam spīd salīdzinoši maigs sods par neaprēķinātu spēku.

Viņš par stipru iesita, viņa par daudz nomira. Nu kaut kā tā sanāca... Pirmā instance iedeva 10 gadus par slepkavību un vienu mēnesi par desmit nozagtiem latiem. Elīnas tuvinieki joprojām cer, ka lietā iesaistītie izmeklētāji, eksperti, prokurori un tiesneši tomēr ieraudzīs acīmredzamus pierādījumus. Viņu versiju par notikušo. Kaila noslepkavota meitene guļ gultā, asinīs, viņas drēbes pirms tam saplēstas dzimumorgānu apvidū. Spermai līdzīgas vielas pēdas uz drēbēm un matos. Līdzās filmēšanai izmantojama datortehnika, sajūgta ar milzīgu televizora ekrānu. Šis nav stāsts par nejaušu slepkavību greizsirdības uzplūdos, bet gan slepkavība ar aukstasinīgu iepriekšēju nodomu, lai slēptu citu vēl daudz briesmīgu noziegumu – sadistisku izvarošanu, iespējams, grupā. Nāve bija šīs perfomances noslēdzošā epizode. Nosmacēšana spilvenā. Ja ļaunu nebūtu nojautusi Elīnas māsa Agnese un viss plāns neizgāztos, nākamā filmas sērija būtu līķa slēpšana. Tādas filmas J. Gaigals ar saviem draugaļām jau tika taisījis un licis jutūbē. Tikai tajās viss notika pa jokam, kamēr ar Elīnu viss bija pa īstam. Kaut kādu iemeslu dēļ vecāku savāktos un izskaitļotos pavedienus, kas varētu kļūt par daudz ticamākiem pierādījumiem lietā nekā paša J. Gaigala atzīšanās, tiesībsargājošā sistēma nevēlas redzēt. Kopumā esot 16 fakti, kas liecina par citu un citādu noziegumu. Taču visi 37 lūgumi, ko tiesai iesnieguši cietušie, ir noraidīti, līdz ar to lietai faktiski nav iespējams pievienot jaunu informāciju. Bet, ja noticis arī dzimumnoziegums, J. Gaigalam cietumā jāsēž daudz ilgāk. Ja dzimumnoziegums pastrādāts grupā, tad arī pārējiem noziedzniekiem jāsēž cietumā. Viņi šobrīd ir brīvībā. Kā vai, precīzāk, kāpēc eksperti neredz asiņainās un pārplēstās biksītes? Kāpēc datoram nav veikta kibertehniskā ekspertīze? Kāpēc nav veiktas DNS analīzes katram noziegumā figurējušajam apģērba gabalam un priekšmetam, ko J. Gaigals bija sakārtojis somā prom vešanai? Elīnas tēvs Mihails Pupiņš secina, ka šī neredzēšana un nevēlēšanās noskaidrot patiesību var būt saistīta tikai ar divām lietām – vai nu traģiska tiesībsargājošo iestāžu nekompetence, vai arī korupcija. Un arī par to cilvēkiem būtu jāatbild. Slikti darbinieki jāatlaiž, korumpēti jāsoda. Jo pretējā gadījumā sanāk, ka «galvenie cietušo ienaidnieki ir policija, prokuratūra un tiesa».

Ļoti lakonisks nozieguma izmeklēšanas un tiesvedības kļūdu uzskaitījums aizņem četras lapas. Noslēgumā secinājums: «Tas viss liecina par tiesībsargājošo amatpersonu pienākumu paviršu izpildi, faktu falsificēšanu, meliem un noziegumu pēdu slēpšanu E. Pupiņas lietā.» Triju gadu laikā Pupiņu ģimene ir cīnījusies par taisnīgu tiesu, rakstījusi sūdzības, organizējusi piketus. Sistēma tikmēr klusē. Kamēr nebūs spēkā stājies notiesājošs spriedums – nekādu komentāru. Otrā instance jau pusē, un nekas neliecina, ka tiesas attieksmē būtu gaidāms kāds pavērsiens. Pēc tam atliks vienīgi kasācija Augstākajā tiesā, taču tas tikai Latvijā. Ja būs nepieciešams, par Elīnas nāvi Jāņa Gaigala vietā un pašas neprasmi aizstāvēt savus pilsoņus atbildēs Latvijas valsts – Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Pupiņu ģimene ies līdz galam.