Laila Brice vairākas reizes atkārto, ka jutusies bezpalīdzīga, mēģinot atgūt Lielbritānijas sociālo dienestu atņemto meitu Katrīnu. Viņa neslēpj, ka, aizbraucot dzīvot un strādāt uz Lielbritāniju, nav zinājusi, kādas tiesības un pienākumi ir vecākiem šajā valstī un kādas iespējas – sociālajiem dienestiem.
L. Brice ir gatava vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT), bet pašlaik nav zināms, vai viņa atgūs savu jaunāko meitu, kurai sameklēta adoptētāju ģimene Lielbritānijā. Sociālie dienesti Katrīnu izņēma no ģimenes pēc tam, kad nepilnu divus gadus vecais bērns bija atstāts viens uz pāris stundām nekopts un bez ēdiena – tāda informācija pieejama šīs lietas materiālos. Apmēram pusgadu pirms tam iereibusī māte ar bērnu aizturēta uz ielas. Tobrīd mazuli viņai neatņēma. Briču lietas materiālos var izlasīt, ka sieviete tulka klātbūtnē piekritusi bērnu ievietot audžuģimenē, līdz pati spēs nodrošināt bērnam pienācīgus apstākļus, turklāt termiņš ticis pagarināts. Viņai bija noteikts apmeklēt speciālus kursus. «Biju stresā, angļu valoda bija slikta, es nezināju savas tiesības,» viņa vakar sacīja Neatkarīgajai un apgalvoja, ka sociālo dienestu ziņojumā rakstītais ir meli, izņemot faktu, ka 5. martā meitiņu atstājusi vienu.
Šis nebūt nav vienīgais gadījums, kad Latvijas pilsoņi cīnās par savu bērnu atgūšanu, bet visus nevar mērīt ar vienu mērauklu. Pirms diviem gadiem ECT Lielā palāta pasludināja spriedumu, kurā atzina, ka Latvijas tiesu lēmums likt mātei nogādāt savu meitu pie viņas tēva Austrālijā ir bijis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas pārkāpums. Cīkstiņš par šo bērnu starp vecākiem sākās 2009. gadā, un meitenītes mamma pārmeta, ka Latvijas atbildīgās amatpersonas necentās viņai palīdzēt. Tagad viņa klusē, jo bērna interesēs tiesa liedz runāt par šo lietu. L. Brice, stāstot Neatkarīgajai savu versiju par notikušo, runā līdzīgi. Sākumā arī viņai Latvijas vēstniecībā nācies sisties kā pret sienu, toties «esmu ļoti pateicīga par to, ko ierēdņi tagad dara». Arī viņa Lielbritānijā nedrīkstētu publiski celt traci un runāt par savu jaunāko meitu, atklājot viņas identitāti. Kā stāsta L. Brice, Lielbritānijā ik gadu apmēram 200 vecāku nonāk cietumā par to, ka pārkāpj šo strikto prasību.
Šobrīd Lielbritānijā kādai ģimenei atņemti trīs dēli – četrus līdz septiņus gadus veci. Arī viņus plānots atdot adopcijai. It kā par to, ka puikas mājās sakāvušies un skolā pamanīti zilumi. Neatkarīgās rīcībā nav pārliecinošas informācijas, ka britu sociālie dienesti vienmēr un nekavējoties izņem bērnu no ģimenes. Ja vecāki sadarbojas un ir gatavi uzklausīt un izpildīt prasības, tad bērnu atstāj ģimenē. Tomēr Lailas un Katrīnas Briču atbalsta grupas rīcībā esot daudz informācijas par līdzīgiem gadījumiem un ne tikai Latvijas valstspiederīgo ģimenēs, Neatkarīgās teikto apstrīd šīs grupas koordinatore Irina Bobkova.
Kritēriji, pēc kuriem izvērtē, kāpēc un kādos gadījumos bērnus izņem no ģimenēm, ir katras valsts lieta, un nebūtu korekti salīdzināt, ko dara Latvijas tiesas un sociālie dienesti, bet kā rīkojas citas valsts institūcijas. Tā, šķiet, varētu būt viena no kļūdām – iedomāties, ka Lielbritānijā sociālie dienesti sāks respektēt katra valstī iebraukušā imigranta kultūras vai ģimenes tradīcijas bērnu audzināšanā. Sarunā ar Neatkarīgo zvērināta advokāte Aija Osmane vairākas reizes atsaucas uz Latvijas praksi – šeit tā nerīkotos. Notikušajā viņa saskata cilvēktiesību pārkāpumus un uzsver, ka tiesas spriedumā nav atradusi iemeslu, lai māti un bērnu šķirtu uz mūžu. Advokāte norāda, ka lietas materiāli viņai ļauj secināt: tā bijusi mērķtiecīga virzīšanās uz adopciju.
L. Brice informē, ka notikušais nav tikai Katrīnas un viņas problēma, jo tikai pieci procenti no britu sociālo dienestu atņemtajiem bērniem un par tiesāšanas subjektiem kļuvušajiem bērniem atgriežas atpakaļ savās ģimenēs. Pārējie 95 procenti tiek nodoti ilgtermiņa aprūpē vai piespiedu adopcijā Lielbritānijā pret bērna vai viņa vecāku gribu. Tas, par ko ir sašutusi L. Brice un viņas atbalsta grupa Latvijā, Lielbritānijā tiešām ir ierasta prakse, kas tiek īstenota bērna interesēs. Tik, cik izdevās izpētīt Neatkarīgajai, Lielbritānija ir ieinteresēta, lai bērni tiek adoptēti un aug ģimenē. Un tiešām pastāv kvotas, cik bērniem jānokļūst audžuģimenēs un cik – jābūt adoptētiem, jo Lielbritānijā bērnunamu nav. Vai tāpēc adopcija jāuztver kā sazvērestības teorija? Lielbritānijas varas iestādes to skaidro ar rūpēm par bērnu – primārais ir bērna intereses. Arī daudzi Lielbritānijas pilsoņi uz savas ādas ir izjutuši sociālo dienestu stingro roku un nav apmierināti ar stingrajām prasībām.
I. Bobkova ir sašutusi, ka Lielbritānijā adopcijai atdodot nevis, piemēram, narkomānu vai alkoholiķu bērnus, bet gan normālus, veselus austrumeiropiešu bērnus. Notiek tirgus ar bērniem, viņa saka.
L. Brices gadījumam vajadzētu turpmāk labot kļūdas, ko britu varas iestādes tiešām ir pieļāvušas, proti, ka Latvija netika laikus informēta par savas pilsones iekļaušanu adoptējamo sarakstā. Visticamāk, tad Katrīna atgrieztos mammas dzimtenē. Tāpēc Latvijas bērnu aizstāvības aktīvistes vēlas, lai konsulārie dienesti veidotu informācijas centrus un palīdzības dienestus, kur Latvijas valstspiederīgajiem izskaidrotu katras mītnes valsts likumus un tradīcijas ar konkrētiem piemēriem. Pagaidām viņas saņēmušas atbildi, ka šim mērķim naudas nav.
