Vispārējā trauksme pieaugusi ne tikai Eiropas Savienības (ES) valstīs, bet arī Krievijā, sarunā ar aģentūru LETA norāda Latvijas vēstnieks Krievijā Māris Riekstiņš. Viņaprāt, spēcīgs faktors ir bijusi pērn septembrī uzsāktā mobilizācija. Līdz mobilizācijai karš Krievijas pilsoņiem bija abstrakta lieta, kas personīgi neskāra, bet tagad - karš ir atnācis līdz katra iedzīvotāja dzīvokļa slieksnim.
Mobilizācija tika izsludināta pagājušā gada 21.septembrī. Savukārt 1.novembrī Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu informēja prezidentu, ka nepieciešamais daudzums ir sasniegts. Runa bija par vairāk nekā 300 000 cilvēku, lai gan mobilizācijas pavēlē sadaļa, kas attiecas uz mobilizācijas skaitlisko apjomu, ir klasificēta. Šoigu sacīja, ka 300 000 tika mobilizēti, bet 18 000 - pieteikušies brīvprātīgi.
Tas sakrīt ar laiku, kad Krievijā sāk sezonālo iesaukuma procedūru. Krievijā divas reizes gadā - pavasarī un rudenī - pilsoņi tiek iesaukti uz "sročniju službu". Infrastruktūra, kas nodarbojas gan ar mobilizāciju, gan ar iesaukumu, ir tā pati.
Praktisku apsvērumu dēļ turpināt mobilizāciju un vienlaicīgi iesaukt cilvēkus dienestā nebija iespējams. Esmu lasījis, ka infrastruktūra ir rēķināta uz apmēram 130 000 jauniesaucamo gan pavasarī, gan rudenī. Tas nozīmē, ka, mēģinot iesaukt 300 000 cilvēku, ar visu nevar tikt galā. Tāpēc pašā sākumā parādījās ziņas, kas ļāva spriest, ka sistēma tam visam nebija īsti gatava.
Šoigu ziņoja, ka plāns ir sasniegts, tomēr tad, kad žurnālisti sāka jautāt Kremlim, vai prezidents parakstīs jaunu dekrētu, ka mobilizācija ir noslēgusies, atbilde bija dīvaina - juristi esot teikuši, ka tas neesot nepieciešams. Juridiski tas nozīmē, ka mobilizācija nav pabeigta un tā var turpināties. To var saukt arī par "otro vilni". Tiesiskais pamats turpināt mobilizāciju pastāv.
Aktuāls ir jautājums, vai mobilizācija būs kampaņveidīga, kāda tā bija rudenī, vai tā būs mazāk vizuāli redzama. Vai sabiedrība varēs paust savu viedokli par to, mēs redzēsim, bet pieņēmums ir, ka mobilizācija turpināsies.
Ja runājam par sabiedrības reakciju, Krievijas sabiedrību var nosaukt par likumpaklausīgu. Protams, ir jāskatās, vai sabiedrība ir likumpaklausīga apzinīguma dēļ vai arī baiļu dēļ. Visiem ir redzams, ka pagājušā gada laikā likumdošana ir sakārtota tā, ka jebkura Krievijas bruņoto spēku kritika tiek bargi sodīta. It kā nevainīga protesta akcija uz ielas stūra, stāvot ar baltu papīra lapu, uz kuras uzrakstīts "Nē karam!", var beigties ar reālu cietumsodu.
Piemēram, Krievijas opozīcijas politiķis Iļja Jašins, kas aktīvi iestājās pret karu, ir notiesāts. Viņš saņēma astoņu gadu cietumsodu. Savukārt viens no Maskavas rajona deputātiem, kurš diskusijas laikā par budžeta izdevumiem pateica, ka kara laikā vajadzētu samazināt līdzekļus izklaides pasākumiem, saņēma septiņus gadus cietumā.
Domāju, cilvēkiem ir skaidrs, ka vairs nav runa par aizrādījuma izteikšanu un arestu uz divām diennaktīm. Runa ir par to, ka pastāv reāla iespēja nākamos trīs līdz desmit gadus pavadīt cietumā. Tāpēc cilvēki droši vien apdomā, kāpēc iet un protestēt, ja var samierināties vai mēģināt aizbraukt. Protams, oficiāli skaitļi no valsts varas puses nav publicēti, bet ir pieņēmums, ka Krieviju pametuši 700 000 cilvēku, izvairoties no mobilizācijas.
Redziet, ja cilvēki masveidā izvairītos no mobilizācijas un ietu ielās, tā būtu revolucionāra situācija. Tomēr jāņem vērā arī tas, ka Krievijā ir cilvēki, kuri uzskata, ka Krievija darbojas ar tādiem samta cimdiem, ka ir jāiet tālāk un Ukraina ir tikai sākums. Aptuveni 15% sabiedrības uzskata, ka vajag rīkoties daudz spēcīgāk.
