Latvijas iedzīvotāji vidēji vēlētos ģimenē 2,5 bērnus, taču reāli ir nepilni 1,2. Valsts palīdzība viņu vēlmju piepildīšanā būtu teju vienīgais līdzeklis, kā nobremzēt nāves un emigrācijas izraisīto demogrāfijas kritienu, kas latviešus simt gadu laikā var padarīt par sarkanajā grāmatā ierakstāmu minoritāti.
Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati liecina, ka šā gada augustā uz dzīvi ārzemēs pārcēlušies 2300 Latvijas iedzīvotāju, kas kopš migrācijas uzskaites sākšanas ir absolūts rekords. Kopā gada pirmajos astoņos mēnešos emigrējuši 13 942 iedzīvotāji, un tas ir uz pusi vairāk nekā pērn šajā pašā periodā.
Oficiālie dati atspoguļo tikai tos aizbraukšanas gadījumus, par ko cilvēki paši paziņo Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei. Reālie dati ir vēl krietni satraucošāki – daudzi aizbrauc, valstij par to nepaziņojot, jo nevēlas sevi apgrūtināt ar šādu formalitāti vai strādā nelegāli.
Alternatīvu pētījumu ir veicis Latvijas Universitātes ekonometrijas profesors Mihails Hazans, Latvijas Iedzīvotāju reģistra datus korelējot ar citu valstu reģistros atrodamo informāciju. Pēc viņa aplēsēm, pēdējo vienpadsmit gadu laikā no Latvijas aizbraukuši vismaz 140 000 cilvēku. CSP uzrāda četras reizes pieticīgāku skaitli. Grandiozo atšķirību pētnieks Neatkarīgajai skaidro ar statistiķu slinkumu, nevis kādu komplicētāku iemeslu, piemēram, valsts vēlmi labāk izskatīties savu iedzīvotāju acīs. «Tā ir konkrētu cilvēku neizdarība!» M. Hazana aprēķinos pesimistiskākajā versijā figurē vēl lielāks skaitlis – ceturtdaļmiljons, un to par ļoti ticamu uzskata arī Nākotnes fonda valdes priekšsēdētājs demogrāfs Ilmārs Mežs. Pēc šogad notikušās tautas skaitīšanas pirmais neoficiāli publiskotais skaitlis bija 1,9 miljoni, ko CSP nekavējoties pasludināja par nepilnīgu darba versiju. «Tagad viņi cenšas pieaudzēt šo ciparu ar tiem, kas nedzīvo Latvijā. Nevienam taču nepatīk slikti cipari. Un, pēc Statistikas pārvaldes domām, ja cilvēks desmit gadu dzīvo Anglijā, bet reizi gadā atbrauc uz Latviju nosvinēt Jāņus, viņš vienalga ir Latvijas iedzīvotājs,» komentē I. Mežs.
Neatkarīgi no statistikas objektivitātes pakāpes, to, ka situācija ir satraucoša, ka nomirst un aizbrauc vairāk, nekā piedzimst, nenoliedz neviens.
Taču līdz konkrētai rīcībai tās labošanā valsts vēl nav tikusi. Demogrāfs secina: «Pašlaik mēs esam apstākļu noskaidrošanas un spriešanas fāzē.» Un te jautājums ir par sabiedrības prioritātēm.
Tādu pašu naudu, ko Latvija ieguldījusi Dienvidu tilta būvniecībā, Igaunija likusi dažādās demogrāfijas programmās, un šobrīd viņi spējuši mirstību salāgot ar dzimstību, kaut gan pēc Padomju Savienības sabrukuma atradās tādā pašā demogrāfijas bedrē kā mēs. Viņu ģimenēs piedzimst 1,7 bērni, mūsējās mazāk nekā 1,2.
I. Mežs atzīst, ka piespiest tautu vairoties nav iespējams, taču valsts var atbalstīt tos cilvēkus, kas vēlas vēl vienu bērnu – dot pabalstus, sniegt nodokļu atvieglojumus, nodrošināt bērnudārzu, brīvpusdienas, ārstēt neauglīgās ģimenes utt.
Protams, demogrāfijas līkņu kritumi nav tikai Latvijas problēma. Globalizācija radījusi apstākļus, kuros aizbraukt projām labākas dzīves meklējumos ir vienkāršāk nekā jebkad agrāk. Turklāt modernajā sabiedrībā arī lielu ģimeņu veidošana un bērnu audzināšana iziet no modes. «Tas ir šīs civilizācijas beigu sākums,» pesimistiski secina demogrāfs. Tāpēc citas Eiropas valstis tik izmisīgi iegulda līdzekļus demogrāfijas uzlabošanā. Arī Latvijai jārīkojas līdzīgi. Kas notiks, atstājot situāciju pašplūsmā, Nākotnes fonds jau pirms gada ieskicēja atklātā vēstulē Saeimai, valdībai, prezidentam un latviešu tautai:
«Kopš neatkarības atjaunošanas 20 gadu laikā 500 000 Latvijas iedzīvo-tāju auglīgajā vecumā ir radījuši tikai 300 000 pēcnācēju. Nākamā paaudze, šie 300 000, pie pašreizē- jā dzimstības līmeņa ra-dīs, augstākais, tikai 180 000 pēcnācēju. Ja stāvoklis kardināli nemainīsies, zemās dzimstības dēļ no pašreizējiem 1,3 miljoniem latviešu līdz 2050. gadam būs palikuši tikai aptuveni puse. 2100. gadā mēs būsim vairs tikai 0,2–0,3 miljoni un līdz ar to mūsu pēcnācēji pēc 100 gadiem veidos vien nelielu minoritāti no nākotnes Latvijas iedzīvotājiem. Šajos aprēķinos nav ņemtas vērā emigrācijas tendences.
