Piektdiena, 26.aprīlis

redeem Alīna, Rūsiņš, Sandris

arrow_right_alt Latvijā \ Politika

Skandalozā intervija ar Andri Grūtupu - pilns teksts

© Reinis Hofmanis F64

Intervija ar advokātu un rakstnieku Andri Grūtupu.

– Noraksturojiet, lūdzu, šā brīža politisko situāciju.

– Situācija ir slikta. Prezidents Zatlers ar savu vieglprātību un netālredzību ir nolicis valsti muļķīgā stāvoklī. Nebija nekāda pamata atlaist parlamentu. Un Lietuvas vēstnieka Antana Vaļoņa teiktais, ka «vairums uzskata, ka cilvēks izrādījies niecīgāks, nekā vajadzētu būt prezidentam», izrādījies patiess: Zatlers bailēs no amata zaudēšanas rosināja Saeimas atlaišanu. Vienīgais gandarījums ir tas, ka parlaments ātri ievēlēja nākamo prezidentu. Kāds viņš būs, to nākotne rādīs, bet finanšu un ekonomikas jomā viņš ir vismaz trīsreiz gudrāks par Valdi Zatleru. Jauno prezidentu Andri Bērziņu zinu kopš Augstākās Padomes laikiem, kad balsojām par Latvijas neatkarību, viņš jaunībā bija volejbolists, meistarkandidāts volejbolā, to var nojaust pēc viņa auguma, plecu līnijas un gaitas. Viņa ievēlēšana ir vienīgais stabilais moments šobrīd. Bet no tā, ka parlaments tiek atlaists, iegūs tikai prokrieviskie spēki, nedaudz stiprināsies partija Visu Latvijai!, savukārt Vienotība šķelsies un dalīsies, apvienībai PLL neko labu neprognozēju, zaļzemnieki joprojām būs stabili, it sevišķi tad, ja Aivars Lembergs iesaistīsies priekšvēlēšanu cīņās. Lembergam faktiski nav cita ceļa kā vien startēt uz Saeimu. Viņam mestais izaicinājums ir tik liels, ka vairs nav ko kavēties.

– Kāpēc esat tik negatīvi noskaņots pret Valdi Zatleru?

– Ir tikai trīs motīvi, kas var iekustināt cilvēku masas. Tie ir visiem saprotami un ārkārtīgi iedarbīgi, bet reizē arī ļoti bīstami. Pirmais motīvs ir šķiriskais jeb mantiskais, kad cilvēki iespaidojas no lozunga Sitīsim bagātos – ļaunuma sakni!, un šo motīvu izmantoja Zatlers. Mēs jau zinām, pie kā noveda šā lozunga konsekventa īstenošana 1917. gada boļševiku apvērsumā, kas prasīja milzīgi daudz upuru un bagāto kā šķiras likvidēšanu, kas faktiski izpaudās genocīdā pret veselu tautas daļu. Otrs motīvs ir nacionālais. Arī ar to var viegli iekustināt masas. Ja šo motīvu noved līdz galējībām, tas neko labu nenes. Nacistiskā Vācija tam ir labs piemērs. Trešais ir reliģiskais motīvs, kas arī ir ārkārtīgi spēcīgs. Nezinu, kas Zatleram ieteica izmantot pirmo, bet izskatās, ka viņš pats nesaprot, ko izdarījis. Nav taču jautājums par to, ka viņš aktualizē «trīs oligarhu» jautājumu, nav arī jautājums par to, kāpēc nupat Eiropā viņam vajadzēja plātīties ar «veiksmīgo cīņu pret korupciju». No vēstures mēs taču visi zinām: ja tu pacel šādu lozungu, tas nozīmē, ka darbība neapstāsies pie kaut kādiem «trim oligarhiem» – meklēs arvien vairāk turīgo cilvēku, kuri ir vainīgi pie tā, ka esmu nabags un man neveicas. Beigās šis process pārvērtīsies par totālu izrēķināšanos. Šķiriskā motīva pamatā ir cilvēciska skaudība: kāpēc viņam ir un man nav? Bet, lai man būtu, tas bagātais ir jāiespundē cietumā, jānosit vai jāierobežo darbībā. Tāda, lūk, primitīva domāšana. Un to Zatlers ir iedarbinājis.

– Nupat Daugavmalā ar saukli Izvadīsim savu oligarhu silti pulcējās vairāki tūkstoši cilvēku, kas Oligarhu kapusvētkos vienojās cīņā pret oligarhiem sevī un tuvākajā apkārtnē. Vai tad tas nebija tautas gribas rādītājs?

– Nu, līdz tādam marasmam aizdomāties... Nekad nevarēju paredzēt, ka jelkad piedzīvošu ko tādu. Cilvēki meta izaicinājumu ne tikai «trīs oligarhiem», domāju, ka viņi meta izaicinājumu arī Dievam: baidos, ka šādas lielo iniciatoru un enerģisko organizatoru izrīcības netiks aizmirstas. Lūk, tur bija viena persona – nesaukšu viņu vārdā, jo viņa nav pelnījusi palikt vēsturē – tirgussieva ar bļaurīgu rīkli. Kādā žurnālā redzēju, ka viņai ir lepna māja Jūrmalā. Ja viņa tādā pašā veidā turpinās cīnīties, viņai nāksies rēķināties ar to, ka tuvākie kaimiņi, kuriem nepieder tik daudz, nedod dies, izdomās pielaist uguni lepnajai mājai, sak, tu esi pārāk bagāta. Šādi cilvēki spēlējas ar uguni – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Un dzīviem cilvēkiem sarīkot kapusvētkus – tas, manuprāt, ir Dievam ārkārtīgi netīkams darbs, un Dievs tādus darbus var atmaksāt ja ne pašiem darītājiem, tad viņu bērniem gan. Bet kāpēc bērniem būtu jācieš? Ja Zatlers pāris dienas pirms prezidenta vēlēšanām nebūtu valstī uztaisījis haosu, nekādu kapusvētku nebūtu.

– Prezidents Zatlers ar rosinājumu atlaist Saeimu ieguva milzīgu politisko kapitālu. Nu partiju apvienība Vienotība aicina Zatleru pievienoties šim politiskajam spēkam, solot amatus un līdera godu.

– Vienotības motīvi, protams, skaidri: vienai pašai tai nekas nespīd, bet Zatlers var kļūt par ieejas biļeti Saeimā. Vienotība domā šauri konjunktūriski, tā ir šīs partiju apvienības un visu pārējo politiķu nelaime.

– Sabiedrības atbalsts Zatleram bija liels, par to liecināja gan sociālo tīklu aktivitātes, gan cilvēki uz ielām. Visi bija priecīgi patriekt parlamentu. Kā jūs domājat – kāpēc?

– Nedomāju, ka jelkur pasaulē ir kāds parlaments, ko tauta mīl. Tāda parlamenta nav un nekad nebūs. Sakne ir citur. Latvijā ir tūkstošiem cilvēku bez darba, viņiem nav naudas, ar ko uzturēt ģimeni, un ne valdība, ne parlaments nav apzinājušies šīs situācijas radītās briesmas, vien nepārtraukti cēluši nodokļus un metuši cilvēkus uz ielas, atbrīvojot viņus no darba. Valsts neko nedara, lai viņiem radītu darba vietas. Šī ekonomiskā situācija prasa citu pieeju, un skaidrs, ka valstij jākoncentrē līdzekļi, lai radītu ražotnes un darba vietas. Ir jāatmet visi liberālie maldi, kas mums bija deviņdesmitajos gados, jo neviena ekonomikas teorija pati par sevi nevar garantēt labklājību ikvienam, un cilvēki paši saka priekšā, ka jāvirzās pa manis minēto ceļu. Bet nekas netiek darīts. Ne premjers, ne prezidents nav teicis nevienu vārdu tautai: nebrauciet prom, mēs mēģināsim darba vietas radīt te! Igaunijas prezidents, starp citu, jau sen ir aicinājis igauņus atgriezties dzimtenē, bet mūsējais tikai klusē.

Pirms diviem gadiem es personiski apmaksāju kampaņu, kurā aicināju latviešus nebraukt prom, jo sapratu, ka notiek kaut kas ļoti nopietns. Krievu šovinisti klusībā jau gavilē: kad visi latvieši aizbrauks, mēs pārņemsim varu. Šobrīd šis process ir vēl nopietnāks: valstī vairs nav pat divu miljonu iedzīvotāju, un kritums turpinās. Būtībā notiek Latvijas valsts erozija. Un šajā brīdī ne valdība, ne Zatlers, kuram vairāk patīk nodarboties ar bezatbildīgām politiskām spēlēm, to neapzinās un līdz ar to neko arī nedara. Tieši otrādi – valdības pārstāvji pret to izturas nicinoši un vienaldzīgi, sak, ko es tur varu darīt? Vajadzētu taču beidzot saprast, ka valsts ir nacionāls produkts: ja nebūs nācijas, nebūs arī valsts. Turklāt plašākā kontekstā erozija notiek diezgan strauji, tas nav gadsimtos mērāms process, un, ja neviens neko nedarīs, tad valsts izbeigsies diezgan ātri.

Dīvaini, ka tik augstām amatpersonām nav elementāru zināšanu par valsti. Šā brīža situācija, tēlaini runājot, ir tāda: gaisā ir benzīna smaka, atliek tikai uzšķilt sērkociņu, un... Zatlers jau vienu sērkociņu iemeta, bet tas bija tikai pirmais sprādziens, ko izraisīja viņa varaskāre, muļķība un egoisms.

Domāju, ka ļoti daudzi redzēja, ka viņš nav piemērots šādam amatam, viņš bija tā kā ne savā ādā iekāpis. Viņš joprojām nav atbildējis uz jautājumu: kas es esmu? Labi, ka viņu nepārvēlēja, jo Latvijai tā būtu katastrofa. Protams, tagad daudzi aplaudē Zatleram, izmantodami konjunktūru, bet jāatceras, ka bieži vien mums ir darīšana nevis ar apzinīgu sabiedrību, bet gan ar pūli, kas vienā brīdī tev sauc urravas, bet jau nākamajā tas tevi var samīdīt lupatu lēveros un apēst. Un nav ko abižoties par šo nosaukumu, jo pat normāli cilvēki konkrētos apstākļos var izveidot pūli.

– Uzskatāt, ka indivīds var pakļauties pūļa ietekmei un rīkoties tāpat kā pārējie?

– Protams. Par franču buržuāzisko revolūciju ir sarakstīts gana daudz darbu, un šī revolūcija kalpoja kā oktobra boļševiku apvērsuma prototips. Franču revolūcijā arī dedzināja monarhu lelles – tāpat kā t.s. oligarhu kapusvētkos. Pēc tam giljotinēja visus bez šķirošanas. Pēterburgā pirms oktobra apvērsuma notika tas pats – cara lelles tika dedzinātas un durstītas ar durkļiem. Tādi interesanti kapusvētki...

Nekas nav tālu jāmeklē, un tie, kas organizēja kapusvētkus uz AB dambja, savos sakarsušajos prātos vienkārši atkārtoja vēsturi. Domāju, ka viņi paši nebūs laimīgi, kad viņu sāktie procesi turpināsies citos, daudz dramatiskākos veidos. Turklāt šajos procesos vēl nav iesaistījušies krievi, kuri nebūt nedzīvo labāk par latviešiem un kuri tāpat ir bez darba un naudas, un, ja iesaistīsies krievi, kuriem ir cita mentalitāte un karstākas asinis, tā būs tāda piparu un sāls piedeva, ka par maz neliksies. Tā ka Zatlers var arī nepriecāties par savu pēkšņo popularitāti. Lūk, ko nozīmē, ja cilvēkiem iedod primitīvu – šķirisko – motīvu.

Cilvēkiem tad šķiet, ka beidzot viņi visu saprot: pie vainas ir trīs cilvēki, kurus iemīcot dubļos visi sāks dzīvot laimīgi. Šie trīs tā saucamie oligarhi ir cienījami nacionālie uzņēmēji, kas devuši cilvēkiem darbu. Viņi arī ir izcili organizatori, izdarīgi un kompetenti cilvēki. Palūkojieties kaut vai uz Ventspili – brīnišķīga, darbīga pilsēta. Es kaut kā neesmu dzirdējis, ka ebreji zākātu savu Rotšildu, kurš bija oligarhu oligarhs, kurš, domāju, nodarbojās ar visu, ieskaitot korupciju. Ebreji viņu ceļ debesīs, jo viņš bija ārkārtīgi talantīgs cilvēks, finanšu ģēnijs, kuram bija ietekme karaļnamos. Viņam apkārt bija jaunu un spējīgu ebreju komanda: viņš savā banku sektorā paļāvās uz savējiem – ebrejiem. Savukārt latviešu nacionālā niecība izpaužas tajā, ka mēs tos cilvēkus, kuri ir spējīgāki par vienu otru no mums, cenšamies noraut lejā, tiklīdz viņi ir kaut nedaudz pacēlušies. Tad mēs kā nācija arī nekad nepacelsimies.

– Kad jaunievēlētais prezidents Andris Bērziņš iznāca no Saeimas, pūlis viņu lamāja un izsmēja. Protams, viedokļa paušana ir demokrātijas sastāvdaļa, taču – vai kaut kur ir robežas, kas jāievēro attieksmē pret cilvēku, kurš kā prezidents vēl nav izdarījis pilnīgi neko – ne labu, ne sliktu? Vai arī – latviešiem ir tāda mentalitāte, kas pieprasa izteikties tikai pret, nevis par?

– Šķirisko motīvu latviešu sabiedrībā akcentēt nedrīkst nekādā gadījumā. 1905. gada revolūcijas epicentri bija Maskava, Sanktpēterburga un Rīga. Šodienas latviešu sabiedrība – ko tur slēpt – ir kalpu tautas pēctece ar visai augstu skaudības procentu, un šobrīd mēs ne ar ko neizceļamies starp bijušajām Krievijas impērijas tautām, kaut arī gadsimta sākumā mēs izcēlāmies gan – ar izglītības līmeni. Ja kāds šodien sāk spēlēties ar šķirisko jēdzienu, pie parlamenta sanāk pūlis un sāk ārdīties. Par ķengāšanos internetā ir īpaša saruna. Ķengu līmenis tur tāds, ka var pabrīnīties, bet tas labi parāda, kas šiem cilvēkiem ir galvā: drausmīgs naids, žults, neinteliģence un totāla virspusējība. Lielākā daļa komentāru rakstītāju un diemžēl arī mediju korespondentu pārstāv skrandu proletariāta ideoloģiju. Pateikšu piemēru. Pirms kādiem divarpus gadiem biju izteicis ideju par nācijas glābšanas fondu, proti, ka varētu savākt naudu, lai palīdzētu cilvēkiem izdzīvot. Šī ideja bija iepatikusies Jānim Domburam, un viņš mani uzaicināja uz savu Kas notiek Latvijā?, un es piekritu aiziet uz šo raidījumu. Tur sēdēja arī Māris Zanders – gariem matiem, basām kājām. Nenoliedzu, ka viņš ir asi domājošs un pietiekami kompetents daudzos jautājumos, taču, kad šo savu ideju raidījumā izstāstīju, Zanders izmeta: nu jā, bagātie izrādās! Tā teikt, blēži un žuļiki uzstājas. Nu tipiska skrandu proletariāta reakcija!

Ja kāds gribēs realizēt labu iniciatīvu, tūlīt atradīsies kāds cits, kurš pateiks, ka tā ir žulicība. Un tie, kas to uzklausīs, sāks zākāties internetā. Tur arī parādās skrandu proletariāta spējas. Šis proletariāts ir agresīvs, enerģijas pārpilns, aprobežots un paštaisns. Tas, ka interneta komentētāji aprej Bērziņu par viņa iespējamajiem ārlaulības bērniem, ir totāla liekulība: vai tad tiešām visi latviešu vīrieši tagad ir tiklības paraugs? Viena no sliktākajām latviskās mentalitātes īpašībām ir meklēt vainu citos, nevis sevī. Bet vispirms jānovērtē sevi, cik tu esi tikls un taisns, pēc tam vari vērtēt citus.

– Lielais vairums pensionāru pārtiek no smieklīga vecumdienu pabalsta, tāpēc daudziem aizvainojoši ir tas, ka jaunajam prezidentam Bērziņam ir liela pensija.

– Par to apvainoties ir absurda kalngals. Pirmoreiz ar šādu domāšanu saskāros tad, kad mēs vācām naudu Konstantīna Čakstes piemineklim. Ļoti īsā laikā sapulcināju grupu bagātu cilvēku, un mēs savācām lielu naudu. Un tad sekoja pārmetumu birums, sak, kā tad viņi tik ātri to naudu varēja savākt?! Dīvaini, mēs dāvinām sabiedrībai, valstij, Rīgai pieminekli, bet uz mums skatās ar aizdomām! Tas pats ar Bērziņa pensiju: kāpēc man ir tikai 200 latu, bet viņam 4000 latu? Ar tādu loģiku mēs tālu netiksim. Viņš taču nav nozadzis to naudu! Viņš ilgus gadus ir kalpojis ārzemju investoriem, viņi augstu novērtējuši Bērziņa darbu, tāpēc tagad viņš saņem augstu pensiju.

– Pārmetumi Bērziņam dzirdami arī par to, ka viņš deviņdesmito gadu sākumā kopā ar jums un Andri Šķēli ir bijis t.s. Valmieras grupējuma loceklis. Šis grupējums (pumpainie) esot kontrolējis pārtikas rūpniecības uzņēmumus, kamēr cits (svītrainie) – naftas pārstrādi. Kā tad tur īsti bija?

– Jā, bija tāds draugu klubs, kura sastāvā 80% bija Augstākās Padomes deputāti, kuri 1990. gada 4. maijā bija balsojuši par Latvijas neatkarību. Klubs neapšaubāmi bija nacionāls – kā pretstats Klubam 21, kas pārstāvēja varas eliti un būtībā bija kosmopolītisks. Mans viedoklis bija: kas Latvijā visu vadīs, ja ne mēs paši? Ja to nedarīs latvieši, tad vienmēr atradīsies kāds, kas to izdarīs. Ļoti labi atceros, kādu mērķi bija izvirzījis bēdīgi slavenais Kargins: viņš bija iecerējis nopirkt pilnīgi visu Latviju, vienīgi Zilupi viņam nevajagot. Mūsu kluba vairs nav, bet no vēstures neaiziet, turklāt labākais bija tas, ka vienmēr aizstāvējām nacionālo momentu.

– Vai jums tagad ir bijuši kādi kontakti ar Andri Bērziņu?

– Pēdējā laikā esmu vienu reizi viņu nejauši saticis. Novēlēju veiksmi un ieteicu pāris lietas. Pirmkārt, nekādā gadījumā neļaut privatizēt valstij piederošo Zemes un hipotēku banku, jo privatizējot to paņems kaut kādi ārzemju investori, kuriem Latvijas intereses ir vienaldzīgas. Otrkārt, nekādā gadījumā nepieļaut Latvijai stratēģisko uzņēmumu privatizāciju – LMT, Lattelecom. Izskatās, ka drīz nebūs neviena, kas mūsu olimpisko komandu sponsorē. Un drīz latviešu nācijai nepiederēs vairs nekas. Bet ārzemju oligarhus, kas no mūsējiem bāleliņiem būs nopirkuši visus mūsu uzņēmumus, interesēs tikai peļņa, viņiem neeksistēs tādi jēdzieni kā Latvijas valsts vai latviešu nācija. Es uzskatu, ka valsts īpašums ir jāstiprina un jārada no jauna, nevis jāiztirgo, lai noēstu vai atdotu parādus. Mums jārēķinās ar latviešu mentalitāti: latvieši nekad nav milzīgā skaitā producējuši uzņēmējus, tirgotājus un baņķierus – tos, kurus pieprasa liberālais kapitālisms, toties latvieši ir producējuši lauksaimniekus, producējuši kādreizējās Krievijas impērijas karavīrus un virsniekus, kā arī rūpnīcu darbaspēku.

– Vēl arī kultūras darbiniekus.

– Jā, tas balstās tautas romantismā un ilgajos apspiestības gados. Ja gribam saglabāt latviešu nāciju, tad jārada darba vietas, jo latvieši paši par sevi lielākoties nespēj izrādīt iniciatīvu, latvieši jānoliek pie darbgalda, pie rasējamā galda, un viņi perfekti strādās – izpildīs uzdevumus. Un tad arī nācija te paliks. Tāpēc jāatjauno ražotnes, kas te tradicionāli bijušas un kam ir gadsimtu vēsture.

– Kāda, jūsuprāt, varētu būt jaunā prezidenta pirmā likumdošanas iniciatīva?

– Likvidēt to muļķīgo kārtību, ko ieviesusi Vaira VīķeFreiberga, ka prezidenti paši sev piešķir augstākās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, stājoties amatā. Iespējams, viņai šī broša bija vajadzīga, bet tā pat neviens diktators nav darījis. Staļinam bija tikai viena zelta zvaigznīte, ko viņš sev piešķīra, kad frontē sāka iet uz labo pusi, Hitleram, manuprāt, nebija neviena apbalvojuma. Vai tiešām mūsu prezidentiem jāizskatās kā Brežņevam, kas nevarēja taisni nostāvēt no ordeņu smaguma? Vēl es domāju, ka mums visiem spēkiem jāatbalsta jaunais prezidents, kam ir visas nepieciešamās zināšanas un pieredze, ko vajag tieši šobrīd. Viņš nedrīkst būt mazdūšīgs un salūzt zem tās negāciju lavīnas, kas nāk pār viņu. Jo mazdūšība vienmēr tiek novērtēta nicinoši – neatkarīgi no motīviem un situācijas. Cilvēki vienmēr ciena stingru raksturu un konsekvences.