Padomju okupācijas nodarīto zaudējumu apmērs ir jāaprēķina, par to ir jārunā un darbs jāturpina. Šādus secinājumus starptautiskās konferences Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā laikā aizvadītās nedēļas nogalē izteica Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere.
Ministru kabineta izveidotā komisija PSRS okupācijas režīma nodarīto zaudējumu aprēķināšanai jau gadus divus darbu vairs neturpina. Arī laikā, kad tā bija it kā aktīvā darbībā, komisija saņēma daudz nopēlumu par pārlieku maigu pieeju. Taču I. Vaidere uzskata, ka komisija pašlaik varētu iegūt Eiropas fondu finansējumu, tādējādi beidzot pielikt oficiālu punktu vairākus gadus ilgušajam un nepabeigtajam darbam. Latvijai vairs nevajadzētu piesardzīgi laipot, cenšoties nenokaitināt Krieviju, jo arī Eiropas Savienībā attieksme tiek demonstrēta oficiālā līmenī – vienlīdz noziedzīgs ir gan totalitārais, gan nacistiskais režīms. «Eiropas Savienībā nešaubās, ka par okupācijas zaudējumiem ir jārunā,» sacīja I. Vaidere. Tomēr, lai varētu runāt ar Krieviju, nepieciešami precīzi fakti un aprēķini.
«Ja mēs savācam datus, tas nenozīmē, ka tūlīt kāds dosies pie Krievijas ar rēķinu. Kad Krievija būs demokrātiska valsts, tad to varēs darīt. Esmu novērojusi, ka krieviem patīk atklāta runa, ar faktiem,» preses konferencē teica I. Vaidere.
Latvija vairākkārt ir rēķinājusi, kādus zaudējumus tās ekonomikai, kultūrai, videi un demogrāfijai ir nodarījusi Krievija dažādos karos. Vispirms jau 1920. gadā noslēgtajā Latvijas-Krievijas miera līgumā rakstīts, ka Pirmā pasaules kara laikā Krievija Latvijai nodarījusi kaitējumu 328 miljonu zelta rubļu vērtībā. Savukārt padomju okupācijas nodarīto zaudējumu metodoloģiju savulaik izstrādāja profesors Modris Šmulders. Pētījumu Kas kuram parādā? izdeva 1990. gadā. Saskaņā ar to Latvijai nodarīti 104,1 miljardu rubļu lieli zaudējumi (apmēram 17,3 miljardi ASV dolāru). Piemēram, dzīvā spēka zaudējumi (izvestie, deportētie) novērtēti (ja tā var izteikties) 10,5 miljardu rubļu vērtībā. Neiedziļinoties sīkāk šā pētījuma faktos, vēl jāpiemin, ka, piemēram, 1940.–1941. gadā no Latvijas uz Krieviju tika izvestas nacionālās bagātības 300 miljonu latu vērtībā. Tagad gan izskanējuši pieticīgāki skaitļi – apmēram 200 miljoni latu.
Arī Lietuvā un Igaunijā ir veikti attiecīgi aprēķini, tāpēc, loģiski, nākamais jautājums būtu: kad/vai to visu samaksās? Tieši tālab starptautiskajā konferencē lielu interesi izraisīja Krievijas vēsturnieka Borisa Sokolova referāts par Baltijas valstu zaudējumiem un to kompensēšanas iespējām. Viņš neslēpa, ka noskaņojums Krievijā nebūt neliecina, ka šī valsts tuvākajā nākotnē būtu gatava piekrist kompensācijām. Tāpat kā I. Vaidere, arī B. Sokolovs norādīja, ka Krievijai no autoritāras valsts jākļūst par demokrātisku un tikai tad tās politiskā vara, iespējams, varētu sākt runāt par šo jautājumu.
Taču atklāts ir jautājums par to, vai maksās kompensācijas valstij kopumā vai atsevišķi – tikai represijās cietušajiem cilvēkiem. B. Sokolovs arī sarunās ar žurnālistiem minēja piemēru: Vācija holokaustā cietušajiem ebrejiem nolēma samaksāt 2500 līdz 3000 eiro katram. Iespējams, šādu summu varētu izmaksāt arī Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotājiem, kuri cietuši no padomju represijām. Viņš pieļāva, ka trīs Baltijas valstis varētu saņemt divus līdz trīs miljardus eiro, vismaz teorētiski. Tomēr viņa ierosinājums konferencē izpelnījās kritiku, jo vēsturnieks neesot ņēmis vērā mūsu valsts 50 gadu ilgo okupācijas periodu.
Habilitētais demogrāfijas doktors Pēteris Zvidriņš pievērsās Latvijas tiešajiem demogrāfiskajiem zaudējumiem padomju akciju rezultātā. «PSRS okupācijas radītie tiešie demogrāfiskie zaudējumi Latvijā ir robežās no septiņiem līdz deviņiem miljoniem cilvēkgadu, neskaitot zaudējumus abās armijās, civiliedzīvotāju zaudējumus karā, mirstības palielināšanos pēckara gados un militārajā dienestā iesaukto pavadīto laiku. Darbs pie tiešo zaudējumu noteikšanas pilnībā vēl nav pabeigts,» viņš konstatēja.
Latvijas Okupācijas izpētes biedrības vadītāja Ruta Pazdere mierināja, ka visām trim Baltijas valstīm okupācijas radītie zaudējumi tikuši un tiks aprēķināti pēc vienādas metodoloģijas, tāpēc neesot pamata bažām, ka katrs deķīti raustīs uz savu pusi. Vismaz pagaidām Latvijai darāmā netrūkst, kaut arī, Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta pētnieka Jāņa Poča vārdiem runājot, «Latvijā strādājam pēc entuziasma principa».
