Ventspils mērs Aivars Lembergs intervijā Neatkarīgajai analizē Valda Zatlera politikas anatomiju un skaidro Vienotības liekulību.
– Raugoties uz pašreizējo politisko cīņu, gandrīz grūti noticēt, ka jūs ar Zatlera kungu vēl pirms diviem mēnešiem pie vīna glāzes esat draudzīgi apsprieduši Latvijas problēmas. Varbūt jūs tomēr sarunā sakašķējāties, ja ne ar viņu pašu, tad ar viņa Lilitu?
– Pēc sarunas šķīrāmies vislabākajā saticībā, pie vesela saprāta un pat ar skaidru galvu, jo uz diviem vīriem viena pudele vīna – tas nav daudz.
– Bet jūs sarunā nesolījāt nodrošināt Zatleram atbalstu Valsts prezidenta vēlēšanās. Varbūt tieši tas arī bija patiesais naida iemesls? Kaisle, ar kādu jūs šobrīd cīnāties viens pret otru, nerada iespaidu, ka tā būtu cīņa starp veciem draugiem.
– Trim pozitīvisma pusdienām, kurās mēs ar Zatleru pārspriedām valsts lietas, nav nekāda sakara ar tagadējām politiskām batālijām. Viss mainījās brīdī, kad parādījās pirmā informācija – Andris Bērziņš virzīs savu kandidatūru prezidenta amatam. Pirmās zondāžas pie ZZS un Vienotības deputātiem Bērziņš veica 17. maijā. 19. maijā jau bija pilnīgi skaidrs, ka Valsts prezidenta amatam būs vēl viena kandidatūra – Saeimas deputāts Andris Bērziņš. Tāpat 19. maijā bija zināms, ka viens no pieciem deputātiem, kurš parakstīsies par alternatīvas kandidatūras izvirzīšanu, būs Jānis Vucāns no partijas Latvijai un Ventspilij. Lūk, šajā brīdī notika lūzums. Kā zināms, 20. maijā tika uzsākts kriminālprocess pret trim oligarhiem. Līdz tam gan bija tikai viens kriminālprocess pret vienu oligarhu. 25. maijā sākās kratīšanas. 28. maijā Zatlers paziņoja, ka jāatlaiž Saeima, jo 10. Saeima un Dombrovska valdība esot darbojusies oligarha Aivara Lemberga personīgās interesēs. Tātad Zatlers paziņoja, ka 10. Saeimas laikā izdoti likumi, kuri ir bijuši Lemberga personiskās interesēs. Viņš gan aizmirsa pateikt, ka pats tos ir parakstījis. Ja jau Zatleram šie likumi nepatika, viņš, būdams Valsts prezidents, tos varēja atgriezt atpakaļ Saeimai otrreizējai caurlūkošanai. Sanāk, ka Saeima kopā ar Zatleru ir darbojusies oligarha Lemberga personīgās interesēs un tāpēc Saeima jāatlaiž. Jocīgi. Ja būtu cits pamatojums atlaišanai, piemēram, ka Saeima nav spējusi veikt reformas izglītībā, kultūrā, zinātnē, transportā, ekonomikā, tieslietās, tad es ar Zatleru nestrīdētos. Ja, piemēram, Zatlers teiktu, ka nav reformu tieslietu sistēmā; par nozari atbild Vienotība; tā pārbaudījumu nav izturējusi; jāatlaiž Saeima – es tur neko nevarētu iebilst. Bet viņa pamatojums ir, ka Saeima pieņēmusi likumus un prezidents Zatlers šos likumus ir izsludinājis Aivara Lemberga personīgajās interesēs. Arī Valda Dombrovska valdība strādājusi Aivara Lemberga personīgajās interesēs. Tā kā es šādus likumus un lēmumus nezinu, ir loģiski, ka vēršos pie Zatlera, sakot: es, Aivars Lembergs, ja patīk, Ventspils domes priekšsēdētājs, Latvijas Olimpiskās komitejas izpildkomitejas loceklis, Tranzītbiznesa asociācijas prezidents, Latvijas ostu valdes loceklis, oligarhs, tēvs, latvietis, makšķernieks, gribu zināt un arī visa sabiedrība grib zināt, konkrēti kurš likums vai lēmums pieņemts manās personīgajās interesēs?
– Viņš neatbildēja?
– LNT raidījumā 900 sekundes premjeram Valdim Dombrovskim žurnālisti jautāja – kuri likumi pieņemti man par labu. Dombrovskis atteica, ka tādus nezina, bet beigās piemetināja, ka ir valsts galvotais kredīts, kurš izsniegts Latvijas Olimpiskajai komitejai, lai veiktu 3,2 miljonus latu lielas investīcijas Ventspils olimpiskajā centrā. Sanāk, ka, pēc Dombrovska domām, ieguldījumi Ventspils Olimpiskajā centrā būs manās personīgajās interesēs. Bet par šo naudu paredzēts uzbūvēt jaunu airēšanas bāzi, kurā izmantos tādas laivas, kurās man bail kāpt iekšā, jo es varu apgāzties. Vēl naudu tērēs, lai Ventspils Ledus hallē slidotavu padarītu par metru plašāku, kas nepieciešams, lai tur varētu rīkot pasaules čempionātu šorttrekā. Es negrasos piedalīties pasaules čempionātā šorttrekā. Vēl nauda tiks ieguldīta slēgtajā skeitparkā ar BMX trasi. Es netaisos skeitparkā taisīti salto ne ar riteni, ne skrituļslidām. Tā kā šādus muļķīgus apgalvojumus, ka šis lēmums pieņemts manās personiskajās interesēs, pierādīt nav iespējams, Zatleram no sarunas ar mani tagad ir jāmūk. Es jau ar viņu nekaroju. Viņš man uzbruka bez jebkādiem faktiem. Es esot vienīgais iemesls, kādēļ viņš atlaidis Saeimu, kuru pirms septiņiem mēnešiem ievēlēja miljons Latvijas pilsoņu. Referendums un Saeimas ārkārtas vēlēšanas valstij izmaksās aptuveni 5 miljonus latu. Salīdzinoši – pensiju indeksācijai vajadzīgi septiņi miljoni.
– Kāpēc Zatlers izdomāja vērsties tieši pret oligarhiem?
– Cilvēki ar katru dienu arvien vairāk saprot, ka notiekošajam ir falši iemesli. Pasaules politiskās cīņas praksē šādi iemesli jau ir bijuši – gan fašistiskajā Vācijā, gan Staļina režīma PSRS, kur cilvēku nodēvēja par trockistu un nošāva. Nākamo cilvēku partiju šāva tāpēc, ka viņi pazina tos, kurus nošāva. Tā šāva un šāva, līdz pienāca 1956. gads un visus nošautos reabilitēja. Tagad notiek tas pats: vieglākais, kā politisko pretinieku uzvarēt, ir viņu iznīcināt. Tā kā nāvessods ir atcelts un nevar lietot Hitlera un Staļina metodes, jāvirza murgainas apsūdzības, lai ieliktu pretinieku cietumā.
– Ar Solvitu Āboltiņu un Dombrovski arī esat vīnu dzēris?
– Esam tikušies gan ar Dombrovski, gan ar Āboltiņas kundzi, bet tās bija lietišķas sarunas par ļoti konkrētiem Latvijas attīstībai aktuāliem jautājumiem.
Mani priekšlikumi vienmēr bija motivēti ar to, ka darbi, ko dara valdība, vai nu tiek darīti novēloti, vai vispār nekas netiek darīts. Es piedāvāju rast kopsaucējus. Piemēram, mans priekšlikums bija veidot sadarbības grupu par Eiropas struktūrfondu līdzekļu efektīvu izmantošanu. Darba grupa tagad regulāri sanāk kopā, to vada Dombrovska kungs. Es tajā nepiedalos. Uzskatu, ka tā būtiski uzlaboja darbu ar Eiropas struktūrfondu līdzekļiem. Mans priekšlikums bija valdībai uzsākt izstrādāt Latvijas valsts nacionālās attīstības plānu. Ventspils pirms mēneša savu attīstības plānu apstiprināja, bet Latvijas valstij tāda vēl nav. Eiropas Savienības budžeta aprises jau ir paziņotas, bet mūsu valsts vēl nav definējusi, ko tā grib; kādi būs attīstības akcenti, kuru realizēšanai vajadzīgi resursi. Mums jāveido Eiropas politika, bet mēs vēl savu politiku neesam definējuši. Valdības vadītājs šajā priekšlikumā ieklausījās, sekoja rīkojums, un ir doti pirmie uzdevumi šā darba veikšanai. Labākajā gadījumā plāns būs pabeigts tikai 2012. gada beigās, un uz to brīdi būs notikusi
ES budžeta apstiprināšana 2014.–2020. gadam. Citiem vārdiem – mēs Eiropas politikā normāli piedalīties nevarēsim. Esmu arī runājis par pašvaldību finanšu izlīdzināšanu, budžeta konsolidāciju. Lai viņi man pasaka, kura no manām iniciatīvām ir bijusi tik kaitīga, ka valstij radušies zaudējumi, bet Lembergam milzu ieguvumi, un tāpēc jāatlaiž Saeima.
– Jūs procesus skaidrojat racionāli, taču Vienotības politiskajās reklāmās skan citādi – ka ZZS ilggadējais partneris Vienotība jau pirms daudziem gadiem ir sākusi cīņu ar oligarhiem un Vienotība pret oligarhiem ir vēl lielāki cīnītāji nekā Zatlers. Kur starp jums un Vienotību ir izskrējis melnais kaķis?
– Kopš 1988. gada, kad mani ievēlēja par Ventspils pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāju, esmu publisks politiķis. Tas bija Atmodas laiks – darbojās Tautas fronte, interfronte, PSKP. Pēc tam mani ievēlēja Augstākajā Padomē. 1994. gadā mēs izveidojām politisko partiju Latvijai un Ventspilij. Es 22 gadus esmu publisks politiķis, par kuru regulāri vēlētāji, pilsoņi vēlēšanās izsaka savu viedokli. Es vadu Ventspils pilsētu, un šo mandātu man deva nevis Zatlers, bet pilsoņi. Līdz ar to runāt par kaut kādu pagrīdes politiku ir absurdi. Ar ZZS mūsu partijai ir bijuši divi līgumi, abi publiski pieejami. Pirms tam mūsu partijai bija oficiāli sadarbības līgumi ar citām partijām – Jauno partiju, Latvijas ceļu. Tie ir meli, ka kaut kas notiek pagrīdē. Vienotībai bija zināms, ka ZZS ar Latvijai un Ventspilij ir sadarbības līgums, un bija zināms tā saturs. Turklāt ne jau Lembergam bija iespēja izvēlēties, ar ko veidot koalīciju, bet Dombrovskim. ZZS valdības veidošanā bija absolūti pasīva loma un man vēl jo vairāk. Vienotība, cieši turoties pie kvotu principa ministru portfeļu sadalē, savas partijas cilvēkiem ir neveiksmīgi sadalījusi šos portfeļus. Kristovskis ir nederīgs ārlietu ministrs – tā domā viņa padomnieki un arī diplomāti ārzemēs. Ja būtu dalīti portfeļi pēc lietišķajām īpašībām, nevis pēc kvotām, tad kultūras ministrs būtu Dālderis, nevis Ēlerte. 98% no vēja enerģijas kvotām, kas jāiepērk par dubulto tarifu, Kampars piešķīra Vienotības oligarhiem Berķim, Skokam, Ševcovam. Tādējādi viņiem tika iedota desmitiem miljonu latu vērta dāvana. Vēl jo vairāk, Berķis nav nevienā partijā, viņš nav politiska figūra. Viņš ir tas, kurš no aizmugures diriģē Vienotību un tās ministrus. To Vienotība, protams, aizmirst, kad bļaustās par oligarhu negatīvo ietekmi uz valsts attīstību. Viņi propagandē – ja pa zemes virsu nestaigās oligarhs Lembergs, tad iestāsies vispārējā labklājība.
– Cik efektīvs uz cilvēku prātiem, jūsuprāt, varētu būt sauklis cīnīties pret oligarhiem – trim latviešiem, konkrētām fiziskām personām?
– Ja runājam par to, kā var apdullināt tautu – simtiem tūkstošu cilvēku, kuri beiguši vismaz vidusskolu – atminos kultūras revolūciju Ķīnā. Viena no tās kampaņām bija pret zvirbuļiem. Hunveibini trenkāja zvirbuļus, neļaujot tiem nosēsties. Zvirbuļi bez piezemēšanās ilgstoši lidot nevar un beigti nokrita zemē. Tika skaidrots, ka ķīniešiem beidzot būs ko ēst, jo līdz tam zvirbuļi noēda visus tautai paredzētos graudus. Zvirbuļu patiešām kļuva mazāk, taču savairojās visādi kaitēkļi, un graudu kļuva vēl mazāk. Tad Ķīnā vadoņi secināja, ka vaina nav zvirbuļos vai augstskolu profesūrā, kuru pirms tam arī sita pie kauna staba, bet gan sistēmā. Tagad Ķīna strauji attīstās. Tāpat veiksmīgi tautai var iestāstīt, ka Lembergu vajag trenkāt tikmēr, kamēr viņš nokritīs beigts, un tad iestāsies laime un pārticība. Šādai murgainai filozofijai gan nav ilgs mūžs.
– Tātad jūs uzskatāt, ka tas var būt efektīvi tikai īstermiņā?
– Protams. Tie ir mēneši. Zatlers bija izrēķinājis, ka līdz jaunām vēlēšanām palikuši trīs mēneši, kuros šo vilni varēs noturēt. Izrēķināts ir pietiekami pareizi. Tomēr to nevarēs uzturēt mūžīgi.
– Bet kā vērtēt, ka cīņā pret jums iesaistījusies arī Vienotība – jūsu sadarbības partneri?
– Pirmie Zatlera sadarbības partneri, kas stāvēja pie Saeimas durvīm prezidenta vēlēšanu dienā, kas finansēja dažādos pretoligarhu pasākumus, kapusvētkus dzīviem cilvēkiem, bija Sorosa finansētās organizācijas, konkrētā gadījumā Delna. Tikai pēc tam nāca Vienotība. Nebūt ne visi no Vienotības aplaudēja šim Zatlera solim, jo saprata, ka Zatlera rīcībā ir savtīgi motīvi. Bet, runājot par oligarhiem, atminēsimies – Zatlers kļuva par prezidentu laikā, kad premjers bija oligarha Šķēles partijas biedrs Aigars Kalvītis. Vai tad Zatlers oligarha Šķēles premjeram Kalvītim un viņa valdībai iebilda kaut vienu vārdu? Pēc tam Zatlers nominēja premjera amatam oligarha Šlesera partijas cilvēku Ivaru Godmani. Ne jau Lembergs šos oligarhu partiju premjerus nominēja, to darīja Zatlers. Pēc vēlēšanām oktobrī Zatlers atkārtoti nominēja Dombrovski. Kādēļ toreiz Zatlers neteica, lai Dombrovskis veido valdību nevis ar oligarhu ZZS, bet ar Saskaņas centru? Kopš tā brīža jau nekas nav mainījies.
– Daudzi mūsu lasītāji ir nesapratnē par to, ka jūs intervijās slavinājāt Dombrovski, draudzīgi tikāties ar Vienotības politiķiem, un te pēkšņi radio un televīzijā viņi, Dombrovski ieskaitot, ar putām uz lūpām aicina cīnīties pret oligarhiem. Cilvēki to uztver kā nebijušu liekulību.
– Lielākā Latvijas nelaime, ka no pirmās neatkarības atgūšanas dienas, veidojot politiku, tika likts uzsvars cīņai pret – agrārā reforma tika realizēta pret kolhoziem, tautsaimniecības pārkārtošana un privatizācija virzīta pret uzņēmumiem, īpaši pret bijušajiem PSRS pakļautības uzņēmumiem. Tāpēc mums vairs nav nedz Alfas, nedz VEF, nedz RAF. Arī politiķi savās attiecībās par galveno virza mērķi cīnīties pret kādu. Zatlera partija būs astotā, kura par savu mērķi un lozungu pasludina cīņu pret oligarhu Lembergu. Vārds oligarhs gan parādījās vēlāk. Turpretī viena no Ventspils attīstības veiksmes atslēgām ir tāda, ka mēs necīnāmies pret kādu. Mēs visu laiku esam darbojušies par. Tā ir jaunrade un attīstība. Pret – tas ir regress. Noārdīt, iznīcināt – šīs politiskās tradīcijas iesakņojas arvien dziļāk. Mēs redzam, ka realizēt politiku nozīmē cīnīties pret un kādu iznīcināt. Ja nebūs Lemberga, atradīsies cits, pret ko cīnīties. Lai kaut ko radītu, jābūt prasmēm un zināšanām. Tas ir daudz grūtāk nekā sagraut. Sadauzīt datoru var jebkurš, bet, lai to radītu, jāiegulda darbs un zināšanas, ko spēj ne katrs.
– Kā vērtējat Zatlera partijas izredzes gaidāmajās Saeimas vēlēšanās?
– Es Latvijas pilsoņu kopumu vērtēju kā gudru, kuru uz ilgu laiku apmuļķot nevar. Bet apmuļķot vai apdullināt uz kādu mirkli var daudzus. Zatlers ir paziņojis par savas politikas desmit principiem. Pirmajā principā viņš runā, ka vajadzīgi vienādi spēles noteikumi. Tas nozīmē – viņa izpratnē būt valstsvīram nozīmē spēlēties ar valsti. Viņš valsts amatpersonas darbību saprot kā spēli. Mēs tam kategoriski nepiekrītam. Otrs – līdz šim četrus gadus Zatlers strādāja par Valsts prezidentu. Viņš bija šīs valsts vadītājs. Kādēļ viņš šos desmit principus nerealizēja dzīvē? Viņš dibina Reformu partiju. Bet viņš visus šos četru gadus tās reformas varēja īstenot dzīvē! Kurš zina, kādas reformas veica Zatlers?
– Viņš reformēja Jūrmalas rezidenci, nomainīja dīvānu.
– Nu jā, taisnība. Cilvēkiem jāpadomā, kādēļ Zatlers savus principus nav realizējis četru gadu laikā Valsts prezidenta amatā. Viņam valsts maksāja algu par to, lai viņš kaut ko labu darītu. Viņš taču varēja saukt pie sevis valdības vadītāju un diktēt uzstādījumus. Viņš varēja valdības sēdei noteikt darba kārtības jautājumus, piemēram, par reformām izglītībā, pensiju sistēmā, veselības aprūpē, zinātnē utt. Viņš neko tādu nav darījis. Tas tāpēc, ka viņam nekāda reformu plāna nebija. Beidzot saņemt prezidenta algu, viņš sāka stāstīt, ka jāveic reformas. Tagad viņš runā tā, it kā nekad nebūtu bijis Valsts prezidents. Tā pirms ienākšanas politikā varēja runāt Šķēle, Repše, Šlesers, Zīgerists. Bet Zatlers bija valsts vadītājs. Tad jau sanāk, ka viņš visus šos četrus gadus strādājis bez principiem un bez reformu plāna. Izrādās, ka viņš nemaz nav strādājis, bet tikai saņēmis algu. Tas nozīmē, ka viņam vajadzētu atmaksāt valstij četru gadu laikā saņemto algu, atteikties no mašīnas, no miljonu latu vērtā dzīvokļa, no sekretārēm. Kad zooloģiskajā dārzā viņu virzīja par prezidentu, viņam jau tad vajadzēja būt reformu plānam. Man ir izgriezums no avīzes, ko es 1988. gadā, startējot vēlēšanās, vēlētājiem biju solījis. Es visus solījumus esmu izpildījis. Zatlera partijas kodolu veido šobrīd bez darba palikušie bijušie Zatlera padotie, tie, kuri personīgi ir ieinteresēti, lai Saeima tiktu atlaista, Zatlera partija būtu pie varas, kas ļautu viņiem saglabāt siltas vietas valsts pārvaldē.
– Ko varam gaidīt no jaunā Valsts prezidenta?
– Aicinu visus kritiķus ieturēt vispārpieņemto simt dienu pauzi. Bet pašam prezidentam vēlu neskriet pakaļ iekšējām un ārējām politiskajām konjunktūrām un nekļūt par sorosiešu cīņas instrumentu.
– Gundars Bērziņš izteica loģisku secinājumu: ja izveidosies lielā koalīcija ar 67 balsīm, tad sekos mēģinājums nomainīt Valsts prezidentu. Tas ļaus iegūt papildu vakanci politiskajam tirgum. Kā jūs vērtējat šādu iespēju?
– Zatlera solis ir radījis precedentu: valsts augstākās politiskās amatpersonas pieņem bezatbildīgus, valstij finansiāli ļoti dārgus lēmumus, kuri motivēti ar viena cilvēka egoistiskām interesēm. Līdz ar to bezatbildīgo lēmumu maisam gals ir vaļā. 67 deputātu koalīcija tiešām var paziņot, ka Valsts prezidents traucē sekmīgam parlamenta un valdības darbam, neko vairāk nepasakot. Kā redzam, motivācija jau nav vajadzīga.
– Bet, pirms Saeima atlaiž prezidentu, prezidents var atkal atlaist Saeimu?
– Var! Varam ieiet stadijā, ka, no vienas puses, Saeima ķer brīdi, kad atlaist prezidentu, bet prezidents domā, kurā brīdī atlaist Saeimu. Abu galvenais uzdevums – nenokavēt īsto brīdi.
– Ņemot vērā to, ka iepriekšējās vēlēšanas notika pirms septiņiem mēnešiem, partiju kases ir tukšas. Taču Vienotība sākusi vērienīgu priekšvēlēšanu kampaņu. No kurienes nauda?
– No Vienotības oligarhiem! No kurienes gan citurienes. No Berķa, Skoka, Ševcova, Stepanova.
– Tas nozīmē, ka Vienotība šobrīd ir bagātākā partija?
– Neapšaubāmi. Oligarhu aprindās – tās gan nav 3A oligarhu aprindas – runā, ka Vienotības kopējā kasē šobrīd varētu būt aptuveni pusmiljons latu.
– Kad pie Zatlera dzērāt vīnu, vai redzējāt šo noslepenoto, trīsvietīgo, 40 000 latu vērto dīvāniņu?
– Manuprāt, mēs uz tā dīvāna dzērām kafiju.
– Kāds bija šis dīvāns?
– Man nepatika. Tas bija apvilkts ar baltu ādu. Bet es vērtēju mēbeles pēc to ērtuma.
– Jūs uzstājāt, ka valdībai jāsāk indeksēt pensijas. Pēc tam no Vienotības un viņu atbalstītāju puses sākās izvērsta kampaņa, ka to nedrīkst darīt. No kurienes Vienotībai tāds naids pret pensionāriem?
– Es to nesaprotu. Atminēsimies – 2009. gada jūlijā tika paziņots: ja neatņems pensijas, valsts nomirs. Pēc pusgada Satversmes tiesa paziņoja, ka pārkāpta Satversme, un pensijas īsā laikā tika atmaksātas. Valsts nenomira! Tas nozīmē, ka politiķi meloja. Pirms iepriekšējām vēlēšanām Vienotība solīja, ka pensijas vairs neaiztiks. Pēc vēlēšanām pirmais Vienotības finanšu ministra priekšlikums budžeta deficīta samazināšanai bija nogriezt pensijas. Tam nesekoja nekādi skaidrojumi, kā par vidējo Latvijas pensiju – 183 latiem – pensionāri var izdzīvot. Tagad inflācija ir 5%. Tas nozīmē, ka pensionāra pirktspēja gadā samazinās par 5%. Atkal Vienotība ir kategoriski pret pensiju palielināšanu. Ja inflācija ir 5%, tas nozīmē, ka budžetā uz inflācijas rēķina ieņēmumiem jābūt par 5% vairāk. Arī IKP pieaugums esot 4%. Tātad valsts ieņēmumi būs par aptuveni 9% lielāki. Es neredzu problēmu pensijas indeksēt. Izmaksājot pensijas, valsts vismaz 30% šīs naudas dabū atpakaļ nodokļos, jo pensijas tiek tērētas iekšzemes pakalpojumiem un precēm. To nevar nesaprast cilvēki, kuri ir kompetenti ekonomikā, kā, piemēram, Dombrovskis un Vilks. Varbūt viņiem ikdienā nenākas sastapties ar pensionāriem, tāpēc viņi pensionārus nesaprot.
