Kāds vīrietis savā facebook.com profilā ir uzrakstījis šovakar piedzīvoto Rīgā, Teikas mikrorajonā.
Vīrietis raksta: Gribu padalīies ar vienu savu šīvakara piedzīvojumu, kas neatsāja vienaldzīgu, lai neteiktu vairāk...
Šovakar ap 18:15 dodoties caur vienam no Teikas daudzzīvokļu namu pagalmiem, manu nenozīmīgo domu lidojumu par maniem šīsdienas ikdienišķajiem piedzīvojumiem un atlikušā vakara plāniem, pārtrauca skaļš vīrieša bļāviens "Eu, es atvainojos...!", kas nāca no turpat blakus noparkotā ātrās neatliekamās medicīniskās palīzības busiņa. Pagriežos busiņa virzienā, un redzu mana auguma vīrieša stāvu, ātrās palīdzības vestē, raitā solī nākot manā virzienā, "Vai vari, lūdzu, palīdzēt?", Viņš turpina. Uz manu jautājumu, " Kā tieši?", saņēmu atbildi, " Vajag no 5.stāva nonest cietušo. Šodien esmu maiņā ar divam meitenēm..."
Dodamies uz cietušā dzīvokli, pa ceļam feldšeris atvainojās, ka mani uzrunājot tā uzbļāvis, jo tumšā pagalmā baigi daudz cilveku nestaigā, un mani Viņs esot pamanījis, kad es jau biju patālu no busiņa. Es uzturot sarunu Viņam jautāju, "Kā tad jūs tā saliek tādās maiņās?" , uz ko viņš atbildēja ar retorisku jautājumu, "Vai tu par 350EUR/mēnesī nāktu staipīt slimniekus?". Tajā brīdī sajutos pavisam nelāgi... turpināt šo sarunu bija vienkārši neērti..., bet viņš paturpināja, "Mēs te puse esam brīvprātīgie, kam tas nav darbs bet sirdslieta". Aizgājām, divas jaunas, smalkas ārstes aprūpē cietušo. Nonesām cietušo, ar feldšeri paspiedām viens otram roku, cietušais, apmēram 90g.v. opis pamāja man ar galvu, un es ar ļoti divdomīgām sajūtām devos tālāk. Jā, itkā palīdzēju, malacis, uzsitu sev pa plecu, +10 karmai, viss kārtībā. Bet nu atvainojiet piedodiet...
Kas notiek mūsu Valstī!? Vai tas ir normāli, ka neatlikamai medicīniskai palīdzībai atrodoties izsaukumā, glābjot cilvēku, ir jāmeklē palīdzība uz ielas!? Es izcelšu vēlreiz, runa iet par neatliekamo medicīnisko palīdzību!!! Šajā gadījumā, cietušajam nebija dzīvības draudu un feldšerim bija laiks uz ielas noķert kādu civilo palīgu. Bet ja situācija būtu kritiska? Ok, es pieņemu, ka kritiskā situācijā, viņi pa trijiem, ņēmot palīgā cietušā meitu, pa četriem, to opi būtu dabūjuši līdz busiņam. Bet vai sievietēm, ārstiem tas ir jādara? Kāda var būt cena šādai situācijai kritiskā brīdī, kad no minūtēm var būt atkarīga cilvēka dzīvība?
Mēs daudzi sevi uzskatām par patriotiem, mēs dzīvojam savā Valstī, mums ir sava nacionālā identitāte, par ko mēs tik ļoti lepojamies. Mums ir ģimenes, radi, draugi, mājas, daba, jūra, viss tas, ko mēs tik ļoti mīlam. Tas viss veido mūsu Valsti, Latviju, ko mīlam. Taču tādās situācijās, kā es aprakstīju, tu saproti, cik mūsu mīļā Valsts ir iepuvusi no iekšas.
