«Bija nepieciešams izveidot šādu vietu, lai uzzinātu, kādi cilvēki dzīvo mums apkārt. Visa pamatā ir socializēšanās. Caur mierīgu kafijošanu,» secina Ieva un Mikus Fomini. Kopš 2012. gada vasaras par vēl vienu vēju pilsētas vizītkarti kļuvusi viņu izveidotā Boulangerie, kas atrodas pašā Liepājas sirdī – tirgus kņadas un sargājošo baznīcas mūru ieskauta. Atnācējiem šī ir vieta, kur rimtas franču mūzikas pavadībā piebirdināt klēpi ar kraukšķīgām sviesta kruasāna drupačām vai izbaudīt dienišķo espreso. Pašiem saimniekiem – visa dzīve, kas ik dienu dāvā jaunas laimes trīsas.
Tas, ka viņi izveidos kaut ko savu, pēc Fominu domām, bijis ierakstīts zvaigznēs. «Bija sajūta, ka kaut kā pietrūkst. Tā nebija iepriekš redzētā kopēšana, bet drīzāk tā brīža emocionālais stāvoklis. Ietekmēja arī pārdomas par izvēli – ceļot vai palikt mājās. Šī vieta radusies vairāku apstākļu radītu iespaidu kopsummā,» viņi teic. Daudzi apmeklētāji Boulangerie baudāmo noskaņu saista ar Parīzes šarmu, taču saimnieki uzsver, ka atliek tikai uzlikt citu mūziku un aura acumirklī būs cita.
Cauri gadu desmitiem
Šarmantā gardēžu un kafijas cienītāju oāze iemājojusi omulīgā daudzstāvu namā Kuršu ielā. «Šī vieta mūs atrada. Interesējoties par vēsturi un zinot šo vietu, esam izpētījuši visu pieejamo informāciju,» atzīst saimnieki un apliecina, ka, uzzinot stāstus, izjūtas iegūst pavisam citu vērtību. Tagadējās bulanžērijas telpas laika gaitā iemiesojušas plaša spektra uzņēmumus: pirmskara gados ēkā bijusi kafijas grauzdētava un tirgotava, vēlāk Liepājas piena kombināta veikals, kulinārijas veikaliņš, kafejnīca, lombards un pat lietoto apģērbu veikals, taču pēdējā laikā telpas stāvējušas tukšas.
Lai gan pašos pirmsākumos Kuršu ielas namā mājojis kafijas aromāts un tā tas ir arī šodien, Mikus domā, ka caur šiem gadiem notikusi milzīga attīstība. «Tehnoloģijas ir ārkārtīgi attīstījušās. Tie standarti un kvalitātes kontrole, kas ir Illy kafijai, ar to, kas noticis pirms gadiem deviņdesmit, nav salīdzināms. Lai gan jāteic, ka to kafiju es neesmu baudījis, nezinu, kur tā tika ņemta un kāda bija saimnieces aizrautība. Neesmu dzirdējis stāstus un leģendas par to, ka visi liepājnieki straumēm plūda uz šejieni pēc labākās kafijas, bet es labprāt par tiem uzzinātu,» saka Mikus.
No klientiem par draugiem
Bez senām vērtībām interjerā un īpašās filozofijas, kas caurstrāvo ceptuvi un kafejnīcu, viņu firmas zīme ir kvalitāte. «Ja tirgojam maizi, tad tā ir cepta no rīta. Ja kruasānus, tad tie nav saldēti. Mēs varam uztaisīt, kādus vien gribam un kādus vien vajag. Pagāja gads un piecas dienas kopš kafejnīcas atvēršanas brīža, kamēr mēs sapratām, kas ir vajadzīgs, lai uzceptu izcilus kruasānus – lai nebūtu speķa pīrādziņš bez speķa. Mēs skaidri zinām, kas ir kruasāns, kādam tam jāizskatās, kā jāgaršo un cik drupačām pēc tam jāpaliek uz galda vai klēpī. Arī eklēriem ir izcīnīts īpaši augsts statuss – tie stāv goda vietā pašā letes priekšā,» Mikus smaidot teic. Kā novērojuši saimnieki, lielākie gardēži esot solīdi kungi uzvalkos, kuri ienāk uz mazu rīta kafiju un dodas savās gaitās. «Katram trešajam klientam mēs zinām vārdu. No klientiem viņi kļūst par paziņām, tālāk par draugiem un gandrīz ģimeni. Attiecības kļūst tik tuvas un nesaraujamas, ka viņi nevar iedomāties savu dzīvi bez mums un mēs bez viņiem,» Fomini aizrautīgi stāsta.
Daži Liepāju mēģinājuši dalīt frontēs un salīdzināt vienu vietu ar otru, bet tas neesot stāsts par Ievu un Miku. Viņi teic: «Mēs nekonkurējam, mums nav problēmu ieteikt citus tieši tāpat, kā citi iesaka mūs. Parīzē bulanžērijas ir katrā kvartālā un uz katra stūra, bet neviens ne ar vienu necīnās. Tieši pretēji – saimnieki iznāk ārā, sasveicinās un parunā par laikapstākļiem. Notiek cieņpilna komunikācija.»
Cieņā senas vērtības
Lai spētu radīt to, kas izdevies Ievai un Mikum, viņi teic, ka vienkārši vajadzīga ģimene. Tas nav stāsts par lietām, bet par cilvēkiem, kas bija un ir viņiem līdzās. «Var jau mēģināt viens pats kaut ko taisīt, paņemt kredītus,» Mikus ironiski nosmej un apliecina, ka «šeit nav atsevišķu detaļu, šeit viss ir no mājām». Neizmērojamākā vērtība slēpjoties tajā, kā kafejnīcā redzamās lietas pie viņiem nokļuvušas – lielākoties tie esot dāvinājumi, dzimtas relikvijas, kāzu dāvanas un Mikus vecmāmiņas, fotomākslinieces Irinas Tīres meistardarbi. «Mums patīk veco laiku vērtības, mēs tās cenšamies saglabāt. Kāds jau varbūt tādus Gustava Bekera pulksteņus met ārā, bet mēs tajā saskatām kaut ko tik brīnišķīgu,» viņi neslēpj savu redzējumu.
Fomini atzīst, ka viņiem neesot raksturīga «noiešana no trases»: «Mēs visu laiku esam klātesoši. Iesaistāmies pilnīgi visur 24 stundas diennaktī. Mēs pārzinām katru sīkumu, katru detaļu. Tas nav bizness, tā ir visa mūsu dzīve.» Strādājot ar tik milzīgu degsmi, ātri vien izdevies ap sevi sapulcināt arī darbiniekus, kas uztver saimnieku filozofiju: «Tas vienkārši notiek. Mēs neesam likuši darba sludinājumus. Īstie cilvēki paši secīgi atradās cits pēc cita.»
