Vafeļu cepšana elektriskajā pannā reiz bija viens no pirmajiem darbiņiem, ko pamatskolas vecuma meitenes apguva mājās vai skolā. Vafeles lieliski noderēja dzimšanas dienas cienastam, klases vakaram vai līdzņemšanai pārgājienā. Ar laiku mode mainījās, bet kāpēc gan tā nevarētu apmest jaunu loku, lai atkal atgrieztos pie vafeļu cepšanas?
Vafeļu pannas veikalos joprojām ir dabūjamas, un nav nekādas vainas arī vecajām, no pagājušā gadsimta saglabātajām – tās gan liks elektrības skaitītājam griezties nedaudz straujāk, bet varbūt arī viena otra sirds iepukstēsies straujāk, atceroties laikus, kad panna bija nesen nopirkta un meitenes sanāca kopā, lai to iemēģinātu.
Vafeles izgudrotas viduslaikos. Toreiz gan tās esot dēvētas par vaferiem un ceptas uz uguns plakanā metāla pannā no divām ar eņģi sastiprinātām daļām, ar diviem rokturiem. Vafeles esot bijušas plānas un neraudzētas, no miežu un auzu maisījuma. Viduslaiku Eiropā vafeles pārdevuši ielu tirgoņi un viņiem bijis atļauts tirgoties arī baznīcas svētku laikā. Savstarpējā konkurence reizēm bijusi tik nežēlīga, ka, piemēram, Francijas karalis Kārlis IX pat izdevis pavēli, ka vafeļu tirgotājiem jāstāv noteiktā attālumā (mūsdienu mērvienībās rēķinot – četrus metrus) citam no cita.
Katrai tautai izveidojies savs priekšstats par to, kādas ir visgardākās vafeles un kādai jābūt to formai. Tradicionālās beļģu vafeles ir raudzētas, biezas, taču gana kraukšķīgas, ar lielām kabatām. Honkongas stila vafeles ir plānas, apaļas un ēdot tiek pārlocītas uz pusēm, uz tām var ziest sviestu, zemesriekstu sviestu vai uzkaisīt cukuru. Amerikāņu tradicionālās vafeles, kuras pirmie šajā zemē sākuši cept 17. gadsimta ieceļotāji no Holandes, var būt dažādas formas, lielākoties par mīklas irdinātāju izmantots cepamais pulveris. No Skandināvijas nāk sirsniņu formas vafeles, bet no Dānijas – apaļas vafeles ar rūtainu virsmu un sīrupa pildījumu.
Vafeles var ēst vienkārši tāpat, bet daudzi mēdz arī uzkaisīt pūdercukuru, uzziest sviestu vai ievārījumu, uzlikt augļus, ogas, putukrējumu.
Vafeles ir viegli cept tāpēc, ka līdz pat pēdējai mīklas porcijai vēl kaut ko var labot. Mīkla par šķidru vai par biezu, par daudz vai par maz cukura, gribētos pielikt vēl kanēli vai vaniļu, cept vafeles lielākas, mazākas, tumšākas, gaišākas – to visu var regulēt darba gaitā. Cepot vafeles pa visu pannu, ne vienmēr uzreiz izdodas aprēķināt vajadzīgo mīklas daudzumu, tāpēc pirmā vafele var īsti neizdoties, bet parasti arī to kāds ar nepacietību gaida un apēd.
***
AR MAGONĒM. Kādai mīklas porcijai dažādības pēc var piejaukt magoņu sēkliņas. Šim nolūkam noder arī sezama sēkliņas, kokosriekstu skaidiņas, karamelizēta cukura pērlītes vai auzu pārslas.
MUTAUTIŅI. Ļoti vienkārša forma. Pārlocīt karsto vafeli uz pusēm un vēlreiz uz pusēm var pagūt pat tad, ja mīklai pievienots daudz kartupeļu miltu un tā ātri ieņem nemainīgu formu. Vidū var ieziest mazliet ievārījuma, medus, šokolādes krēma u. c.
TUMŠĀKAS VAI GAIŠĀKAS? Tā ir gaumes lieta. Sākumā kāda vafele varbūt iznāks pabāla un kāda būs "iedegusi" par daudz, bet ar laiku izdosies notrāpīt optimālo cepšanas ilgumu.
TURZIŅAS. Šādi saritinātās vafeļu turziņās var būt saldējums, putukrējums, dažādi krēmi. Ja mīklai nepievieno cukuru, vafeles var izmantot sāļo groziņu vietā. Piepilda īsi pirms pasniegšanas. Rotāšanai var izmantot augļu gabaliņus, ogas, nelielas konfektes, šokolādes skaidiņas.
TRUBIŅAS. Lai tās vieglāk saritinātu, karsto izcepto vafeli var aplocīt ap karotes kātu vai dakšiņu. Ja ir vēlēšanās, vafeles var pildīt, piemēram, ar šokolādes krēmu vai vaniļas krēmu, dažiem labāk garšo vārīts iebiezinātais piens ar cukuru. Pildījums nedrīkst būt ūdeņains, citādi vafeles zaudēs savu kraukšķīgumu un izmirks.
***
RECEPTES
Vafeles ar margarīnu. 250 g margarīna saputo ar vienu glāzi cukura, pa vienai pievieno trīs olas un turpina putošanu, līdz cukurs izšķīdis. Pielej glāzi piena, pēc garšas pieliek vaniļas cukuru un maisot liek klāt miltus, līdz izveidojas viendabīga mīkla (aptuveni kā plānajām pankūkām). Cep elektriskajā vafeļu pannā, pēc vajadzības to ietaukojot ar nelielu daudzumu margarīna.
Vafeles ar auzu pārslām. Sajauc 1,5 glāzes miltu, vienu glāzi ātri
pagatavojamo auzu pārslu, vienu ēdamkaroti cepamā pulvera, pustējkaroti kanēļa un šķipsniņu sāls. Atsevišķā traukā sakuļ divas olas, 1,5 glāzes piena, sešas ēdamkarotes kausēta sviesta un divas ēdamkarotes brūnā cukura. Pievieno sagatavotajam maisījumam, saputo viendabīgu mīklu. Lej iesildītā vafeļu pannā un cep.
Krējuma vafeles. Tām piemērots trekns lauku krējums. Uz katru ēdamkaroti krējuma ņem vienu olu un vienu ēdamkaroti miltu. Krējumu saputo. Olām atdala baltumus un liek atdzesēties ledusskapī. Miltus un dzeltenumus uzmanīgi sajauc ar krējumu. Baltumus saputo, iecilā pārējā masā. Cukuru pievieno pēc garšas. Ja iecerētas sāļās vafeles, tad pievieno sāli un pavisam mazu šķipsniņu cukura.
Siera vafeles (ceptas cepeškrāsnī). Sajauc 50 g rīvēta siera ar 200 g krējuma, pievieno nedaudz sāls un ķimeņu, kā arī tik daudz miltu, lai iznāktu pašķidra mīkla. Plāti ieziež ar sviestu, liek uz tās pa karotītei mīklas, atstājot zināmu atstatumu, lai cepoties vafeles nesaplūstu kopā. Cep iesildītā cepeškrāsnī, plāti novietojot zemākajā pozīcijā.
Raudzētās vafeles. Nedaudz pasilda 200 ml piena, tajā izšķīdina 10 g presētā
rauga. Sakuļ divas olas, pievieno 20 g kausēta sviesta, 200 ml gaišā alus, 100 g (vai vajadzības gadījuma – vairāk) miltu, tējkaroti cukura, šķipsniņu sāls un pienu ar izšķīdināto raugu. Labi samaisa un atstāj siltā vietā uz divām stundām. Cep ietaukotā un labi sakarsētā vafeļu pannā. Gatavas vafeles iegūst zeltaini brūnu nokrāsu.
