Ar defoltu tiek saprasta situācija, kad parādnieks noteiktajā termiņā nespēj nokārtot savas finansiālās saistības. Šādā situācijā var nokļūt gan privātpersonas, gan uzņēmēji, gan valstis – tieši tā tas noticis ar Grieķiju, kas līdz 30. jūnija vakaram nespēja nedz atmaksāt gandrīz 1,6 miljardus eiro lielo parādu Starptautiskajam Valūtas fondam, nedz vienoties par tā pārstrukturizēšanu.
Cerībā tomēr atrisināt krīzi, kas draud ar neparedzamām sekām visai eiro zonai, aizdevēji cenšas izvairīties no biedējošā termina defolts lietošanas, taču vēsture liecina, ka patiesībā tas nemaz nav briesmīgi – defoltu pārdzīvojušas desmitiem valstu, kas pēc tam turpina funkcionēt.
Parādi seni kā pasaule
Grieķijai ir gara finansiālās nestabilitātes vēsture, kas, kā norāda Reuters, sniedzas pat gadu tūkstošos. Piemēram, ap 377. gadu pirms mūsu ēras 13 pilsētvalstis, kas bija apvienojušās Dēlas līgā, no Dēlas tempļa aizņēmās ievērojamus līdzekļus. Taču savas parādsaistības spēja nokārtot vien divi parādnieki, un templis neatguva aptuveni 80% no aizdevuma. Iespējams, ka tieši šī parādu nenokārtošana kalpoja kā mācība, lai kreditori parādus sāktu izsniegt apmaiņā pret ķīlu (taču tikpat labi iespējams, ka tas notika arī agrāk). Kad 330. gadā pirms mūsu ēras vietējie bagātnieki izsniedza aizdevumu Sīmes pilsētai (pašlaik Nemruta Turcijā), kā garantija viņiem tika piedāvātas pilsētas kolonādes.
Tā kā ar kreditoriem laikus norēķināties neizdevās, viņi aizliedza pilsētniekiem meklēt patvērumu zem kolonādēm no tveices un lietus, un saniknoto iedzīvotāju dusmas gāzās pār kredīta izšķērdētāju galvām. Tiesa, The Telegraph norāda, ka antīkajā pasaulē, jau sākot no senās Babilonijas laikiem, bija pieņemtas parādu atlaišanas kampaņas, kas parasti bija pieskaņotas kādiem reliģioziem svētkiem. Luvrā ir iespējams apskatīt akmens stabu, uz kura ķīļrakstā iekalts Babilonijas valdnieka Hamurapi 1792. gadā pirms mūsu ēras izdotais likumu kodekss, kas cita starpā paredz visu parādsaistību anulēšanu.
Pieci defolti 200 gados
Taču, runājot par nesenāku vēsturi – Reuters norāda, ka no beidzamajiem 194 gadiem Grieķija 90 pavadījusi defolta stāvoklī, nemaksājot savus parādus. Kopš neatkarības iegūšanas šī valsts piecas reizes nav spējusi nokārtot parādsaistības attiecībā pret ārējiem kreditoriem. Pirmo defoltu Grieķija piedzīvoja jau 1826. gadā – tikai piecus gadus pēc valsts neatkarības pasludināšanas. Tiesa, jāņem vērā, ka neatkarība no Osmaņu impērijas Grieķijai netika uzdāvināta – to nācās izkarot bruņotā cīņā. 1824. gadā Grieķija Londonas biržā saņēma 472 000 sterliņu mārciņu lielu kredītu Neatkarības karam, bet gadu vēlāk – vēl 1,1 miljonu sterliņu mārciņu. «Taču nelaimīgā kārtā starpnieki un spekulanti Londonā lielu daļu šo līdzekļu piesavinājās jau pirms tam, kad nauda bija nonākusi līdz Grieķijai. Papildus tam Grieķijas Neatkarības karš drīz vien izvērtās pilsoņu karā starp naidīgajām frakcijām, un galu galā bija ļoti sarežģīti noskaidrot, kurš tad īsti saņēmis aizdevumu,» raksta žurnāls Forbes. Nekādus procentu maksājumus Grieķijas kreditori tolaik tā arī nesaņēma, bet jau drīzumā valsts vērtspapīru cena noslīdēja gandrīz līdz nullei. Par parādiem vienošanās tika panākta vien 1878. gadā, kad procenti jau bija pieauguši līdz vairāk nekā 10 miljoniem sterliņu mārciņu.
Interesanti, ka šis parāds, kurš netika apkalpots, nebija šķērslis, lai 1832. gadā Grieķija saņemtu vēl vienu kredītu – 60 miljonu drahmu apmērā. To piešķīra Francijas, Krievijas un Lielbritānijas valdības, un naudu bija paredzēts izmantot jaunās valsts ekonomikas stiprināšanai un valsts institūciju veidošanai. Taču jau drīz vien kļuva skaidrs, ka aizdevums tiek izmantots citiem mērķiem – ne tikai armijas uzturēšanai, bet arī jaunā Grieķijas monarha Otto I (iepriekš – Bavārijas prinča) karalisko vajadzību apmierināšanai. Nauda faktiski tika izšķērdēta, bet Grieķija 1843. gadā pārtrauca parādu atmaksu, pasludinot jaunu defoltu. «Pēc tam valstij uz vairākiem desmitiem gadu bija liegta pieeja starptautiskajam kapitāla tirgum,» raksta Forbes. Šie tirgi no jauna tika atvērti 1878. gadā, kad Grieķija norēķinājās par vecajiem parādiem. Kā jau šādos gadījumos mēdz būt, finansisti aizrautīgi metās kreditēt valsti un par to bija spiesti samaksāt jau pēc diezgan īsa laika – 1893. gadā Grieķija kārtējo reizi pārtrauca ārējā parāda izmaksas.
1898. gada notikumi zināmā mērā sasaucas ar to, kas Grieķijā notika pirms pāris gadiem. Mūsdienu starptautisko aizdevēju troikas, kas mēģināja Grieķijai uzspiest ekonomiskajai izdzīvošanai nepieciešamās reformas, lomu tolaik uzņēmās Grieķijas parādu pārvaldes Starptautiskā komiteja (ICGTM). Šī komiteja uzraudzīja gan valsts ekonomisko politiku, gan nodokļu iekasēšanu un valsts pārvaldes sistēmu. Gluži tāpat kā mūsdienās, grieķi bija neapmierināti ar ārējo iejaukšanos un sūrojās par savas suverenitātes ierobežošanu, taču rezultāts bija – ekonomika atkal kļuva dzīvotspējīga. Tas gan neļāva Grieķijai izvairīties no kārtējā defolta, kas to piemeklēja 1932. gadā, taču Forbes atgādina, ka Lielās depresijas dēļ pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu sākumā savu maksātnespēju bija spiestas pasludināt ļoti daudzas valstis, un šis ir tas gadījums, kad grieķiem īpaši ko pārmest nav. Cita lieta, ka pēc Otrā pasaules kara valsts ekonomika atguvās ļoti lēni, it sevišķi, ja salīdzina ar karā zaudējušās Vācijas ekonomiku. Tikai 1964. gadā Grieķija oficiāli atkal kļuva maksātspējīga.
83 bankrotējušas valstis
Lai gan Grieķijas pieci defolti nepilnu 200 gadu laikā šķiet daudz, tas ne tuvu nav rekords – ir valstis, kuras maksātnespēju bijušas spiestas atzīt krietni biežāk. Ekonomiski gan lieto dažādu terminoloģiju, lai aprakstītu šos procesus, ļoti bieži tiek piesaukts arī tā dēvētais tehniskais defolts, kas principā ļauj no finanšu bedres izkļūt samērā īsā laika sprīdī un ar relatīvi nelieliem zaudējumiem – tā mūsu kaimiņzemē Krievijā notika 1998. gadā. Reizēm gadās, ka valstu valdības bankrotē tāpēc, ka nespēj pildīt nevis ārējās, bet iekšējās parādsaistības – šajā gadījumā kreditori ir nevis ārvalstu vai starptautiskas institūcijas, bet pašu valsts iedzīvotāji.
Šīs desmitgades sākumā ekonomisti Karmena Reinharta un Kens Rogoffs publicēja monumentālu pētījumu This Time Is Different: Eight Centuries of Financal Folly, kurā minēts, ka beidzamo 200 gadu laikā no iekšējā vai ārējā defolta nav spējušas izvairīties kopumā 83 pasaules valstis. Turklāt tikai četros gadījumos defolta skartās valstis pēc tam nokārtojušas visas savas parādsaistības – tas izdevies Austrālijai, Jaunzēlandei, Beļģijai un Kanādai. Tā ir viela pārdomām tiem, kuri jau sākuši sūroties, ka Grieķijai, kas bezatbildīgi nemaksā savus parādus, tie acīmredzot atkal tiks vismaz daļēji atlaisti, kamēr citiem nākas atmaksāt aizdoto naudu līdz pēdējam centam. Labi tas vai ne, bet tāda ir pasaules prakse pārliecinošā vairākumā defolta gadījumu, un, patiesību sakot, grūti iedomāties, kā Grieķija ar tās nekonkurētspējīgo ekonomiku būtu spējīga atmaksāt savus parādus, kas šā gada sākumā bija sasnieguši 316 miljardu eiro atzīmi. Jo vairāk tāpēc, ka šīs valsts rīcībā, vismaz pagaidām, nav instrumenta, kas allaž ticis izmantots defolta gadījumos – Grieķija nevar devalvēt savu valūtu, jo tai tādas nemaz nav.
Rekordisti – Latīņamerikā
Atgriežoties pie rekordistiem, visbiežāk defoltu bijušas spiestas izsludināt Venecuēla, Peru un Ekvadora – pa desmit reizēm. Pa deviņiem defoltiem beidzamo 200 gadu laikā piedzīvojušas Brazīlija, Meksika, Urugvaja, Čīle un Kostarika, bet astoņas reizes defolts piemeklējis Argentīnu – beidzamo reizi tas notika pavisam nesen, pirms gada. Organizācija Confluence Investment Management, kas sniedz padomus potenciālajiem investoriem, norāda, ka ekonomiski bieži vien salīdzina situāciju Grieķijā un Argentīnā, uzsverot, ka abu valstu ekonomikās ir sistēmiskas dabas nepilnības, kas neļauj tām būt pietiekami konkurētspējīgām un regulāri noved pie ekonomiskām ķibelēm. Lai cik tas dīvaini arī skanētu attiecībā uz demokrātijas dzimteni Grieķiju, tajā, tāpat kā Argentīnā, nav īstu demokrātiskas pārvaldības tradīciju. Ir iespējams vilkt paralēles starp daudzajām militārajām huntām, kas XX gadsimtā regulāri nākušas pie varas Argentīnā, un tā saukto Melno pulkvežu režīmu (tas gan ir padomju propagandas izdomāts termins), kas no 1967. līdz 1974. gadam valdīja Grieķijā. Gan Grieķijā, gan Argentīnā brīžos, kad pie varas nebija militāristi, tā parasti nokļuva atsevišķu klanu rokās, bet vēlēšanās iedzīvotāji nereti deva priekšroku atklātiem populistiem, kuru priekšvēlēšanu solījumi ekonomiskā ziņā nebija ilgtspējīgi. Pašreizējais Grieķijas premjers Aleksis Ciprs šajā ziņā, šķiet, pat pārspējis argentīniešu joprojām mīlēto Evu Peronu jeb Evitu.
Starp citu, Argentīna, izmēģinājusi dažādus krīzes pārvarēšanas veidus, gan ņemot vērā Starptautiskā Valūtas fonda rekomendācijas, gan tās klaji ignorējot. Zīmīgi, ka abos gadījumos rezultāts bijis samērā līdzīgs – uz laiku krīzi izdevies pārvarēt, taču pēc kādiem gadiem ekonomiskās ķibeles atkal atkārtojušās. Piemēram, 2001. gadā Argentīnā bija līdzīga situācija kā pašlaik Grieķijā, un finanšu ministrs Domingo Kavaljo bija spiests ierobežot banku darbību, nosakot kapitāla plūsmas kontroli, raksta Bloomberg. Taču pat tas neļāva izvairīties no defolta, jo Argentīnas ārējais parāds bija sasniedzis 95 miljardus dolāru, bet naudas tā atmaksāšanai nebija. Pēc defolta Argentīnas ekonomika spēja atgūties aptuveni divu gadu laikā. Taču tagad D. Kavaljo norāda, ka tajā mazāku lomu spēlējusi valūtas faktiskā devalvācija (līdz tam peso bija cieši piesaistīts dolāram, un tā palaišana brīvā peldējuma noveda pie strauja kursa krituma), bet lielāku – izdevīgā starptautiskā konjunktūra jeb izejvielu cenu pieaugums. Un ne jau velti pēc pāris gadiem, cenām samazinoties, Argentīna atkal nokļuvusi ekonomiskās grūtībās. Ņemot vērā to, ka Grieķija nav izejvielu eksportētājvalsts, D. Kavaljo uzskata, ka tai jādara viss, lai noturētos eiro zonā, jo drahmas ieviešana un devalvācija nedos gaidīto rezultātu.
No defoltiem nav spējušas izvairīties arī daudzas valstis, kas pašlaik uzskatāmas par pietiekami turīgām. K. Reinhartas un K. Rogoffa interpretācijā pat ASV ir piemeklējuši četri defolti, taču, pirmkārt, tas noticis ļoti sen (XVIII gadsimta beigās, XIX gadsimtā un 1933. gadā), bet, otrkārt, virkne prominentu ekonomistu apstrīd, ka tie patiešām bijuši īsti defolti. Defoltus pārdzīvojušas gan Francija, gan Lielbritānija, gan Japāna, gan Ķīna, nerunājot nemaz par divus pasaules karus zaudējušo Vāciju. Vēsturniece Urzula RombekaJašinska sarunā ar The Telegraph atgādinājusi – pēckara Vācijas ekonomiskais brīnums nebūtu bijis iespējams, ja 1953. gadā Londonā netiktu pieņemts lēmums, kas ļāva valstij atlikt parādu procentu atmaksu, vienlaikus atgriežoties starptautiskajos tirgos (beidzamos norēķinus jau apvienotā Vācija veica vien 2010. gadā). Tāpēc nav pārsteigums, ka Berlīnei bieži tiek pārmesta pārāk stingra izturēšanās pret parādnieci Grieķiju.
