Šķiet, tikai tikko tā pa īstam sākušās, Londonas olimpiskās spēles patiesībā jau pamazām iegriežas finiša taisnē – jau svētdien gaisā vēlreiz izšaus krāšņu salūtu, stadionā nodzēsīs olimpisko uguni, daudzie tūkstoši planētas labāko atlētu izklīdīs pa mājām, bet Londona – atgriezīsies pie ikdienas dzīves. Taču pašlaik tā ir pasaules galvaspilsēta.
Kopš brīža, kad pirms septiņiem gadiem izcīnīja tiesības trešo reizi vēsturē rīkot pasaules sporta nozīmīgāko forumu, Londona mērķtiecīgi gatavojās šīm divarpus nedēļām – gan kā tautas svētkiem, gan eksāmenam. Un, kaut gan savulaik ierastā tradīcija – spēļu noslēgumā Starptautiskās Olimpiskās komitejas (IOC) prezidentam no tribīnes pavēstīt, ka šīs bijušas visu laiku labākās spēlēs – nu jau daudzus gadus vairs nepastāv, nav šaubu – britiem ir ambīcijas panākt, lai pie tieši šāda secinājuma nonāktu ikviens, kam šajās nedēļās radusies iespēja pabūt Londonā.
Kaut gan pirmais iespaids nebija pozitīvs, jo spēļu sākumā dažādu nebūšanu un organizatoriskā brāķa bija vairāk, nekā gatava paciest mēreni nosvērta nervu sistēma, milzīgais olimpisko spēļu mehānisms iekustējies, ļaujot pamazām aptvert un arī izbaudīt šā vērienīgā pasākuma burvību. Un pirmais, kam par to var pateikties – ierindas britiem, kas ar neticamu azartu apmeklē visas daudzās sacensības un padara gaisotni tajās patiešām īpašu. Sports bez līdzjutējiem ir pliekans kā zupa bez sāls, taču Londonā nekas tāds nedraud – pat uz vismazāk populāro sporta veidu kvalifikācijas mačiem tribīnes ir pilnas un skaļas. Kad piektdienas rītā 10.00 durvis vieglatlētikai vēra Olimpiskais stadions – gandrīz 80 000 ietilpīgajās tribīnēs nebija kur nokrist adatai. Nez ko par to domā šo cilvēku darba devēji.
Olimpiskajā parkā kā Dziesmu svētkos
Pirmajās dienās gan šajā ziņā gadījās misēkļi – piemēram, vairāk nekā pustukšas izrādījās skatītāju vietas tādā ierasti pieprasītā sporta veidā kā vingrošana. Reakcija bija momentāna – par nesamērīgi uzskrūvētajām biļešu cenām organizatori izpelnījās asu mediju kritiku, sak’ – aiz durvīm stāv desmitiem trūkstošu cilvēku, kas būtu gatavi atdot sirdi un dvēseli, lai tikai tiktu pie iespējas atbalstīt un uzmundrināt sacensību dalībniekus, bet tā vietā tagad tribīnēs svilpo vējš... Dažu nākamo dienu laikā situācija tika labota, un Olimpiskais parks (tajā atrodas vairākas no svarīgākajām olimpiskajām arēnām – ne tikai lielais stadions, bet arī peldbaseins, basketbola arēna, BMX trase u.c.), kas uzbūvēts līdz šim mazattīstītākajā Londonas pusē, šajās dienās ir kā skudru pūznis. Kad ap desmitiem vakarā Olimpiskajā stadionā noslēdzas vieglatlētu mači, skats paveras kā Dziesmu svētku laikā Mežaparkā – desmitiem tūkstošu cilvēku straume plūst uz tuvējo Stratford International vilciena staciju, turpinot skandēt saukļus un pārspriest svaigi gūtās emocijas. Nekādas grūstīšanās, nekādu konfliktu – organizēti un draudzīgi. Cilvēkiem cenšas asistēt spēļu brīvprātīgie – viņu šeit uz katra stūra pa bariņam. Ar viņiem pieredze tāda pati kā lielākoties visos citos lielajos mačos – allaž atsaucīgi un izpalīdzīgi, taču ar smaidu sejā var aizsūtīt pilnīgi pretējā virzienā nekā vajadzīgs un prasīts. Drošāk tomēr paļauties uz sevi un loģiku.
Gar karalienes logiem
Vairākas olimpisko sacensību arēnas izvietotas pilsētas vēsturiskajā centrā, tādējādi līdz kaulam nostiprinot apziņu – jā, tas viss patiešām notiek Londonā. Piemēram, pludmales volejbola stadions, kurā labi klājies latviešiem, uzcelts Horse Guards Parade laukumā, kas ir ikgadējā karalienes dzimšanas dienas svinību vieta – pārsimts metru attālumā no Bigbena un Vestminsteras abatijas. Turpat aiz stūra – arī Dauningstrīta, kur mīt un strādā britu premjers. Pašreizējā amata īpašnieka Deivida Kamerona ikdienas rituāls ir pēcpusdienas skrējiens, un kādā no Latvijas dueta Samoilovs/Sorokins spēlēm, kas sakrita ar šo laiku, sacensību informators pat pajokoja, sak’ – premjers dodas skrējienā un lūdza jums uzvesties mazliet klusāk. Riteņbraucēju, soļotāju un maratonistu trase ved cieši garām Elizabetes II rezidencei Bekingemas pilij. Ar nodomu gādāts, lai fotogrāfus gar trases malām izvietotu tieši vietās, kur fonā būtu šīs vēsturiskās celtnes – lai arī pēc gadu desmitiem un simtiem nevienam nebūtu šaubu, kur uzņemti šie attēli un kura pilsēta 2012. gada vasarā uzņēma šīs sacensības.
Silts patiešām nav
Nevar nepieminēt faktorus, par kuriem pirms spēlēm bija lielākās bažas. Pirmkārt, laika apstākļi. Vēsais un lietainais britu salu klimats krasi kontrastē ar 30–40 grādu temperatūru pēc Celsija, kas raksturoja divu iepriekšējo vasaras olimpisko spēļu norises vietas – Atēnas un Pekinu. Silts patiešām nav: plus 16–17 grādi, ja uzspīd saulīte – varbūt kāda kripata pāri 20. Taču no prognozētajām lietavām – ne vēsts! Jā, laiku pa laikam uzrodas kāda tūce, taču – vienmēr pazūd tikpat ātri, cik parādījusies, un pa īstam pelēka un slapja līdz šim bijusi tikai viena svētdiena. Otrais – drošība. Šādi pasaules forumi, kam pievērta milzīga uzmanība un nodrošināta publicitāte, allaž ir terorisma draudu mērķis, un šādas bažas bija arī pirms Londonas. Armijnieku un policistu pilsētas ielās un īpaši sacensību norises vietās ir daudz, taču drošības pārbaudes nepārsniedz šādām reizēm ierastos apmērus un netraucē – tik vien kā lidostas standarta atrādīšanās pirms ieiešanas olimpiskajā zonā. Visbeidzot – transports. Uzreiz jāteic – grūti novērtēt, cik nopietnas neērtības olimpiskās spēles radījušas tiem, kas Londonā uzturas ikdienā un pārvietojas bez privilēģijām, kādas akreditētajām personām nodrošina īpaši organizētais transports (tas var pārvietoties pa īpaši izveidotajām joslām, no kurām novirzīts parastais transports). Iespējams, parastais šoferītis Džons vai Džeremijs te izmantotu piparotāku leksiku. Taču olimpisko autobusu satiksme kustas gandrīz precīzi paredzētajos termiņos – pat neraugoties uz to, ka visnotaļ neracionāli (bieži vien – ar vienu vai pāris pasažieriem...) daudzviet tiek izmantoti klasiskie lielie sarkanie britu divstāvu autobusi, kam dažādu ierobežojumu radītajā šaurībā grūtāk manevrēt.
Fanu prieks par uzvarām
Pēc mulsuma pāris pirmajās dienās, kad briti nekādi nevarēja sagaidīt savu pirmo medaļu, bet tad – pirmo olimpisko čempionu, šobrīd slūžas ir vaļā, un mājinieku sekmes šajās spēlēs ir iespaidīgas – godalgu skaita ziņā Lielbritānija atpaliek tikai no divām sporta mašinērijām ASV un Ķīnas. Tas ir būtisks priekšnoteikums, kas veido šo spēļu auru un gaisotni – fanu prieks par uzvarām, smaidīgi cilvēki ielās, azarts un saviļņojums, suminot esošos varoņus un gaidot nākamos. Latvija pie savas medaļas šajās spēlēs vēl nav tikusi, taču priekšā vēl vesela nedēļa! Un, kad tas brīdis pienāks, olimpiskā garša uz mēles daudz tīkamāka būs arī mums.
