Pēdējo reizi uzrunājot Saeimu, vēl būdams Valsts prezidenta amatā, Andris Bērziņš pateicās parlamentam par, viņaprāt, veiksmīgo sadarbību četru gadu garumā un aicināja deputātus turpināt darbu pie viņa aizsāktajām likumdošanas iniciatīvām. Dažas no tām gan ir stipri attālinātas no politiskās loģikas diktētās realitātes.
Atgādinot par paveikto, A. Bērziņš pieminēja tos 16 gadījumus, kad viņš parlamentā rosinājis veikt kādā likumā grozījumus. No viņa runas izriet, ka, viņaprāt, svarīgākā iniciatīva ir par politisko partiju stiprināšanu un atbildības paaugstināšanu. Šajā kontekstā Saeima jau pieņēmusi normu, kas nodrošinās nodokļu atlaides mazu summu ziedotājiem partijām.
Prezidents uzskata, ka ar to vēl nepietiek un, lai samazinātu dažādu interešu grupu ietekmi lēmumu pieņemšanā, agri vai vēlu vajadzēs vēl vairāk palielināt valsts finansējumu partijām. Šobrīd partijas, kas Saeimas vēlēšanās pārsniegušas piecu procentu barjeru, saņem noteiktu summu par katru vēlētāju, kas šo politisko spēku atbalstījis. Piemēram, Vienotība, kuru Saeimā pārstāv 24 deputāti ik gadu no valsts saņem 140 tūkstošus eiro.
Ar paveikto A. Bērziņš ir apmierināts, jo lielākā daļa viņa iniciatīvu ir iestrādātas normatīvajos aktos, taču viena iniciatīva atstāta novārtā.
«Tomēr ir viena iniciatīva, kurai tikusi pievērsta pastiprināta uzmanība, bet kura tā arī nav tikusi pieņemta. Uzskatu, ka darbs jāturpina pie likumdošanas iniciatīvas izpildvaras stiprināšanas jomā, par ko esmu uzrunājis deputātus jau vairākkārt,» teica A. Bērziņš.
Proti, viņš vēlētos, lai Saeima apstiprinātu nevis jauno premjerministru un tā veidoto Ministru kabinetu, bet lemtu tikai par uzticības izteikšanu Ministru prezidentam. Ministru izvēle tad gultos tikai uz jaunā premjera pleciem un tam nevajadzētu saskaņot savu izvēli ar politiskajām partijām.
Prezidents uzskata, ka šāda kārtība būtu daudz tuvāka Satversmei, kas nosaka – Ministru kabinets sastāv no Ministru prezidenta un viņa aicinātiem ministriem. Šāda kārtība vēl vairāk palielinātu premjera un tā pārstāvētās partijas atbildību par savu komandu.
«Pēc apstiprināšanas amatā tikai premjers izvēlētos ministrus, ar kuriem kopā strādāt, un viņam nebūtu jālūdz parlamenta atbalsts, lai tos ieceltu amatā,» teica Valsts prezidents. «Aicinu 12. Saeimas darbības laikā aktīvi pievērsties šo grozījumu izvērtēšanai.»
Neatkarīgās aptaujātie partiju līderi gan uzskata, ka šī prezidenta iecere ir tālu no reālpolitikas un pat ieviesta kalpotu vien par skaistu izkārtni, kas maskē jau ierastos procesus.
«Nesaskatu šādai iecerei pamatojumu,» sacīja Nacionālās apvienības līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars. Viņš atgādināja, ka premjerministram un valdībai būtu nepieciešams koalīcijas atbalsts valstiski svarīgu lēmumu pieņemšanā, bet šādu atbalstu, neieklausoties partiju vēlmēs, gūt būtu neiespējami. «Ja nebūs vienošanās starp partijām, tad rezultāta nebūs.»
Arī Vienotības līdere Solvita Āboltiņa norādīja, ka valdība bez atbalsta Saeimā nespēs produktīvi strādāt, bet atbalstu iespējams gūt tikai ar koalīcijas partiju cilvēku iekļaušanu Ministru kabinetā.
«Prezidentam ne vienmēr jābūt reālpolitiķim. Viņa pienākums ir piedāvāt reformas, bet Saeima lemj, vai tās īstenot,» vērtējot prezidenta ieceres atbilstību reālajai situācijai, sacīja Vienotības vadītāja.
Norādot uz politisko kompromisu nepieciešamību valdības veidošanas procesā, kritiski A. Bērziņa ieceri vērtēja arī Zaļo un zemnieku savienības frakcijas priekšsēdis Augusts Brigmanis. «Tas būtu tikai tāds plakāts, aiz kura norisinātos gan partiju sarunas, gan tiktu panāktas dažādas vienošanās,» kādreizējā partijas biedra ieceri vērtēja A. Brigmanis.
