Kaut gan pludmales volejbola sezona turpinās ar Grand Slam turnīru Polijā, tās lielākais notikums jau aiz muguras – Londonas olimpiskās spēles, kurās pie bronzas medaļas par pārsteigumu sev un pārējiem tika Latvijas duets Mārtiņš Pļaviņš un Jānis Šmēdiņš.
Garākā intervijā šīs nedēļas Sporta Avīzei Pļaviņš stāsta par Londonas aizkulisēm un iespējamo efektu, ko šis panākums dos sporta veidam. Tās fragmenti – arī Neatkarīgās lasītājiem.
– Medaļa patīk?
– Smaga! Nebiju domājis, ka būs tik liela un smaga. Tagad nāksies plauktiņā visas pārējās pabīdīt malā – lai goda vietā noliktu. Un blakus medaļai – noteikti arī zaļās brilles. Patlaban tās ir absolūtā topā – visi interesējas. Sponsori mums pat iedeva vēl vienu zaļo pāri, sakot, ka šīs jau noteikti esot smiltīs mazliet ieskrāpētas – tad lai būtu vēl vienas, ko paturēt par piemiņu. Sajūsminājās, ka tik saskanīgas brilles ar formām nevienam citam neesot bijušas ne tuvumā. (Smejas.)
– Kurā brīdī turnīrā paši sapratāt, ka varat tēmēt pat augstāk nekā uz sešnieku, kas bija tas klusais mērķis sākumā?
– Man pat grūti pateikt. Ne pirms vienas spēles nebija sajūta, ka esam favorīti – gājām ar domu, ka spēlēsim un tad skatīsimies, kā būs. Patiesībā tas klikšķis bija tikai brīdī, kad vinnējām amerikāņus un tikām pusfinālā. Tad likās – nu nevar būt... Nevar būt, ka esam pusfinālā! Domāju, uz tā pacēluma fona beigās labi nospēlējām arī pret nīderlandiešiem par trešo vietu. Taču, ja tagad vēlreiz sāktos olimpiāde un kāds pateiktu, sak – jūs, čaļi, ielīdīsiet pusfinālā – es vienalga skaļi smietos. Tā bija tāda viena reize, vismaz šajā brīdī – nekas neliecināja, ka tas varētu būt iespējams, un joprojām neliecina. Varbūt pēc četriem gadiem man būs citāds skats uz olimpisko turnīru, bet šoreiz – redzot, kāda bija mūsu pozīcija pasaules reitingā, un zinot, kā bijām startējuši – šī medaļa ir īsts sapnis.
– Sezonas laikā nekādi neizdevās tikt pāri ceturtdaļfinālam. Pirms mača ar norvēģiem tas nesēdēja galvā?
– Nevarēja zināt, kā būs, taču treneris bija pārliecināts, ka mums viņi jāvinnē – ja es labāk gribēju pretī šveiciešus, par kuriem biju pārliecināts, ka vinnēsim, tad viņš – tieši šos norvēģus. Trāpījās, ka tikām labā zarā, arī pretinieks gadījās viens no labākajiem, kādu varējām dabūt, bet tālāk jau amerikāņi – it kā pasaules labākais pāris, taču ar viņiem mums spēles vienmēr 50 uz 50. Viss sakrita – vinnējām Nīderlandi, kas bija izlikta ar 5. numuru, ieņēmām viņu vietu sietā, tad uznāca virsū pateicīgs 4. numurs, un – vinnējām arī to. Lapa salikās tā, ka par trešo vietu atkal bija jāspēlē ar 5. numuru, kuru bijām vinnējuši, tātad – bija ticība, ka mums tas ir pa spēkam. Protams, zinājām, ka būs ļoti, ļoti grūti, jo divreiz vienā turnīrā apspēlēt vienu un to pašu spēcīgu komandu – tas negadās bieži.
– Kas šoreiz bija citādi? Kā izskaidrot to, ka divas reizes apspēlējāt komandu, kuru līdz šim nebija izdevies uzvarēt nekad?
– Smiltis. To dēļ mēs varējām pamainīt taktiku un uzspēlēt uz bloķētāju – jo šeit ir dziļas smiltis un neviens nevar izlēkt un iesist. Šuils nevarēja spēlēt tik daudzveidīgi. Ielikt viņš joprojām varēja labi, taču bija zināmi punkti, kuros viņš to mēģināja darīt. Tur izdevās viņu pāris reizes pieturēt, un – viņš jau sāka domāt. Pasaules kausa posmos viņš vienkārši iet un smērē – pa pirkstiem, garām. Šeit tā nevarēja, šeit bija grūtāk. Ja vēl jāskrien blokā – spēki izsīka ātri. Mums jau nebija citādi – pāris mačos pretinieks uzspēlēja uz Jāni, un pēc tam viņš knapi elpoja. Izšķirošajos punktos, kad vēl bija jāspēlē blokā, viņš bija beigts, kamēr es, uz kuru nespēlēja – pat lāgā neiesvīdis. Patiesībā man pat patīk, ka uz mani spēlē, tā ka bija mazliet neierasti. Bet Jānis malacis – izturēja.
– 14 dienas, septiņas spēles. Kādas bija blakusparādības tik garam turnīram?
– Fiziskajā ziņā jau viss kārtībā, visgrūtāk bija tieši psiholoģiski. Uzzini, ar ko jāspēlē, bet tad vēl divas dienas jāgaida. Nebūtu problēmu spēlēt pēc grafika, kāds bija pagājušogad pasaules čempionātā – spēle dienā. Kaut vai nedēļu no vietas. Gaidīšana bija visgrūtākais – jo nevar jau starp spēlēm pēkšņi sākt taisīt ekskursijas. Gribējām ar ģimeni aiziet uz pili, uz cietumu. Bet te pašiem sanāca kā cietumā, kad visu laiku jābūt maču režīmā un nevar atslābināties. Kad spēlēt nevajag, bet arī neko citu sakarīgu darīt nedrīkst – tas bija tiešām nogurdinoši. Sapratām – ja gribam parādīt labu spēli, nevaram iepriekšējā dienā dzīvoties kaut kur pa pilsētu un ciematā atgriezties vēlu vakarā un pilnīgi līki. Jo tad līki būsim arī nākamajā rītā kortā un no šīm smiltīm ārā netiksim. Kā jau daudz runāts – tās šeit ir tādas, ka, ja kaut nedaudz neesi formā, tajās arī paliksi. Tas bija ļoti svarīgs aspekts – izturējām šo situāciju psiholoģiski un līdz ar to bijām gatavi arī fiziski.
– Ar Jāni kopā spēlējat tikai trīsarpus gadus – tas nav daudz pludmales volejbolā. Kas ļāva tik ātri atrast kopēju valodu, lai ne tikai tiktu uz olimpiskajām spēlēm, bet arī tajās nospēlētu tik saskanīgi?
– Abi esam diezgan tehniski spēlētāji. Arī Jānis pludmales volejbolu spēlē jau kopš bērnības un izprot šo spēli – kas un kāpēc jādara. Patiešām – mums pietika ar diezgan īsu laiciņu, lai saprastu, ko viens no otra varam gaidīt. Galvenais, ko vajadzēja sakārtot, lai tiktu pamatturnīrā – kā kopā strādā bloks ar aizsardzību. Pasaules kausos tas pamazām iegājās un strādāja, taču tas, ka tiksim līdz olimpiskajai bronzai... Tas notika vienkārši nereāli ātri. Un galvenais, ka nekas par to neliecināja! Kad Eiropā pirmoreiz izcīnījām bronzu, mēs tur nospēlējām tiešām ļoti labi – iekrita, ka tieši abās galvenajās sacensībās atradāmies savā augstākajā punktā, un tikām trijniekā. Sekoja pagrimums un tad – pasaules čempionāts, kur atkal iekrita tā, ka svarīgākajās spēlēs nospēlējām ļoti labi. Ja ņem sezonas kopumā – nav pilnīgi nekāda pamata cerēt, ka galvenajos mačos kaut ko parādīsim, taču – izdodas! Tieši tāpat notika šosezon un Londonā. Ļoti daudz enerģijas patērējām tam vien, lai vispār noturētos tajā reitingā, jo visi galvenie konkurenti spēlēja patiešām ļoti, ļoti labi. Beigās bija gandarījums par to vien, ka uz šejieni tikām. Un, ja godīgi – tagad pat nemāku izskaidrot, kāpēc bijām tik labā formā.
– Tātad tā nav nekāda baigā supermetodika, kuru esat atkoduši un ar to ceļat laukā visus lielos mačus?
– Nezinu, varbūt treneris patiešām kaut ko baigi saķīmiķojis, klusībā raksta dienasgrāmatu – ko darām, kā ēdam, cik guļam... Bet es ceru, ka tā ir! (Smejas.) Jo gribas jau, lai tā būtu arī turpmāk. Jebkurā gadījumā, mums tagad ir olimpiskā medaļa! Sakrita tā, ka mūsu saspēle tieši šeit bija augstākajā punktā – viens otru jutām ar muguras smadzenēm. Nebija situāciju, kad abi būtu skrējuši uz vienu laukuma vietu un viens otram kaut kā patraucējuši – viss gāja kā pa diedziņu. Sakrita zvaigznes, nospēlējām labi, pārējie – ļoti gribēja medaļu, un varbūt tāpēc notrīcēja rokas. Viss notika tieši tā, kā vajadzēja mums, un pēc tam tā arī runājām – uz šo brīdi izspiedām maksimumu.
– Vai tev nav mazliet bail atgriezties Latvijā, zinot, kādu masu psihozi esat radījuši?
– Godīgi sakot, nespēju iztēloties, kas būs. Jo latvieši ir tāda tauta, kas varbūt priecājas, taču neizrāda savas emocijas kā, teiksim, amerikāņi – kas nāk klāt, apskauj, sāk apsveikt un prasīt, kā tad tev iet un vai varam nofotografēties. Latvieši tomēr ir kautrīgāki – labāk paiet garām šķielējot un pēc tam tikai atskatās. Lielākā daļa nepieies un nepalūgs kopēju fotogrāfiju pat tad, ja to ļoti, ļoti gribēs. Tāpēc nav grūti iedomāties, kā būs. Es saprotu, ka šī bronza bija negaidīta un patīkams pārsteigums visiem, taču, kad man pazīstamie uzrakstīja, sak – jūsu spēļu laikā tagad ir kā hokejā, ielas tukšas – to es kaut kā nespēju aptvert. Lai vai kā – tas viss tikai nāk par labu. Pludmales volejbolam, sportam kopumā.
– Glancēto žurnālu uzbrukumiem un reklāmas klipu filmēšanām esi gatavs?
– Nekas tāds līdz šim nav darīts, taču noteikti, ka iespēju robežās neatteikšu – jo tā ir iespēja popularizēt ne tikai sevi, bet visu mūsu sporta veidu. Šobrīd Latvijā ir divi spēcīgi pāri, taču kas zina, kāds būtu efekts, ja mums būtu trīs vai četri – ja konkurence uz olimpiādi būtu ne tikai Pasaules kausā, bet arī jau Latvijā. Tad par medaļām varētu domāt jau daudz reālāk un tam vismaz būtu pamats.
– Paredzi, ka pēc Londonas atkal varētu notikt kāda pārdalīšanās?
– Domāju, tas ir iespējams. Gandrīz četri gadi – tas tomēr ir diezgan ilgs laiks. Paredzu, ka kaut kādas maiņas varētu notikt uz laiku – vienkārši lai atpūstos viens no otra. Savulaik arī ar Sašu runājām – sadalīsimies un paskatīsimies, kas notiek. Ja aizies spēle, tad paliksim, ja ne – nāksim atkal kopā un kapāsim, lai tomēr aizbrauktu uz to olimpiādi. Jo tas ir primārais. Pieļauju, ka kaut kas tāds varētu notikt arī pēc Londonas – uz diviem gadiem. Un tad jau redzēs, kā aizies. Sanākt atpakaļ var jebkurā brīdī. Punktus olimpiskajā kvalifikācijā sāk skaitīt divus gadus pirms spēlēm, tā ka – divus līdz tam var atļauties paeksperimentēt.
– Pieminēji, ka varētu būt vairāk naudas. Cik liela ir iespējamā prēmiju summa uz tā fona, ko varat nopelnīt Pasaules kausa sezonā?
– Viena šāda bronza atsit veselu sezonu Pasaules kausā – tas bez jautājumiem. Ja runā, ka mums katram var iedot līdz 27 000 latu, un premjerministrs apsolīja, ka būs maksimums – kas sanāktu kopā 54 000 latu jeb 108 000 dolāru – tad varu pateikt, ka pat Saša ar Ruslanu, kam šī bija veiksmīgākā sezona karjerā, šādu summu nesasniedz. Pat nerunājot par mums. Ja visu laiku esi astoņniekā, to var sasniegt, taču – tas ir ļoti grūti izdarāms. Ja izdodas, tad jā – pie simt tūkstošiem pa abiem var sapelnīt.
– Tad prēmija būs ļoti liels atspaids?
– Viennozīmīgi! Kad tāda nauda ienāk – es pat nezinu... (Smejas.)
– Ir jau kādi plāni?
– Man tur nav ko plānot – kā jau lielākā daļa, ziedu laikos, kad bija nauda, paņēmu kredītu, un tagad viss aizies tā dzēšanai... Lai dzēstu pilnībā, nepietiks, taču – vieglāk paliks. Jau tas man būs kā liels akmens nost no sirds. Uz nākamo olimpiādi varbūt jau varēs domāt nevis par to, kā pelnīt naudu, braukājot uz visiem posmiem, bet mērķtiecīgi gatavoties spēlēm. Līdz tam gan vēl jānodzīvo.
– Cik liels ir jūsu komandas sezonas budžets? Cik vajag, lai aizbrauktu visur, kur jābrauc, dzīvotu normālos apstākļos utt.?
– Šogad bijām uz desmit posmiem – tad sanāca 20 000 latu. Taču, kad 14 posmu – uzreiz summa grozās pie 30 tūkstošiem. Turklāt jāskatās vēl, kur tie posmi – piemēram, uz Brazīliju mēs nemaz nebraucām. Ja sezonā sanāk Brazīlija, divas Ķīnas un beigās vēl Maroka – tas mazliet visu sadārdzina. Taču ar 30–35 000 noteikti pietiek.
– Ģimenes iztikšanai – tas, ko nopelnāt Pasaules kausa posmu balvu fondos?
– Jā, tam aiziet tas, ko vinnējam. Plus, ja izpildām prasītos kritērijus – zināma summa katru mēnesi nāk arī no Olimpiskās vienības. Viss kopā – ir normāli. Zelta bedre nav, taču labāk nekā strādājot jebkuru algotu darbu. Tas – līdz kādiem 40 gadiem. Pēc tam – izveidojušies kaut kādi savi kontakti, tavu vārdu zina, un līdz ar to arī darbu atrast vieglāk. Vismaz skolu esi pabeidzis maģistrantūrā. Pats pie sevis esmu izdomājis tā: ja pabeigšu sportista karjeru un man nebūs neviena kredīta – tas jau būs ideāli. Atradīšu darbu es, atradīs arī sieva – un abi varēsim mierīgi dzīvot. Man nevajag ne zelta pili, ne jaunāko mašīnu – vienkārši iespēju bez stresa izbaudīt dzīvi.
– Kā tev šķiet – vai šī uzvara jūsu turpmāko dzīvi padarīs vieglāku vai grūtāku?
– Viennozīmīgi – vieglāku! Vieglāk paliks jau tad, ja valsts ieskaitīs prēmiju... (Smejas.) Ceru, ka būs vieglāk runāt ar sponsoriem. Konkurentu attieksmes maiņa? Nē, par to es neuztraucos. Šosezon gājām pa devītajām vietām, nākamo – uzskatu, ka var solīti augstāk. Lai jau konkurenti mūs skatās – jaunāki viņi nepaliek. Mums turpretī viss vēl tikai priekšā – īstā pruha šajā spēlē ir 30–35 gados. Galvenais, lai pašiem būtu gribēšana cīnīties līdz galam, un šajā ziņā mums nav problēmu – domāju, visi to redzēja.
***
UZZIŅAI
Mārtiņa Pļaviņa un Jāņa Šmēdiņa rezultāti Londonā
Apakšgrupa
• pret Vāciju (Edrmans/Matīsiks) 2:1 (19:21, 23:21, 15:9)
• pret Venecuēlu (Ernandess/Faņjē) 2:0 (21:14, 21:16)
• pret Nīderlandi (Numerdors/Šuils) 2:0 (21:14, 21;18)
Astotdaļfināls
• pret Norvēģiju (Skarlunds/Spinangrs) 2:0 (21:18, 21:16)
Ceturtdaļfināls
• pret ASV (Gibs/Rozentāls) 2:1 (19:21, 21:18, 15:11)
Pusfināls
• pret Brazīliju (Emanuēls/Alisons) 0:2 (15:21, 20:22)
Spēle par bronzu
• pret Nīderlandi (Numerdors/Šuils) 2:1 (19:21, 21:19, 15:11)
