Ceturtdiena, 2.maijs

redeem Sigmunds, Zigismunds, Zigmunds

arrow_right_alt Vakara Ziņas \ Trakas lietas

Rīgā ra­di­odī­džejs nosi­tas, nokrī­tot no stu­di­jas jum­ta

© Sandra Strazdiņa

Ra­di­odī­dže­ja Mak­sima Ema­nui­lova, kas pla­šāk bi­ja pa­zīstams ar pseidonī­mu Franklins, dzīve aprāvās 28 ga­du ve­cumā. Viņš nokri­ta no daudzstāvu mājas jumta.

Ra­di­o rodas teh­niskas problē­mas Tra­ģē­di­ja, kas, visti­ca­māk, ir ti­kai ne­lai­mes ga­dī­jums, no­ti­ka vē­lā 11. jū­ni­ja va­ka­rā Rīgā, No­metņu ie­lā 62, kur seš­stāvu ēkas bē­ni­ņu telpās jau trīs ga­dus mājo "Top Radio" ko­manda. Agrāk ša­jā ēkā Āgenskalnā atra­dās televī­zi­jas centrs.

"Top Ra­di­o" di­bi­nātājs, muzi­kālais re­daktors un teh­niskais spe­ci­ālists Ruslans Kulabuhovs "VZ" pastāstī­ja, ka to­va­kar Latvi­jā plo­sī­jies milzīgsne­gaiss, zi­bens trāpīja kādā ra­dio­sta­ci­jas objektā, kaut ko sa­bo­jājot, tādē­jādi ra­di­o ēte­rā valdī­ja klusums. Franklins to­brīd ārpus sa­va darba lai­ka atra­dies ra­di­o studi­jā, kur vi­ņam bi­jis pašam savs ka­bi­nets. Ra­di­o bijis vi­sa Frankli­na dzī­ve, viņš ļo­ti bie­ži te arī nakšņo­jis."Mēs tobrīd sarakstījāmies skai­pā," atce­ras Kula­buhovs un, pie­gājis pie Frankli­na da­to­ra, kas arvien vēl nav izslēgts, atver abu pē­dē­jo saraksti. "Franklins rakstī­ja, ka zi­bens spē­riens bi­jis tie­ši virs torņa un ka ra­di­o vairs ne­skan. To­brīd ne­bi­ja skaidrī­bas, kur tieši zi­bens ie­spēra, ti­kai vē­lāk no­skaidro­jās, ka tas trāpī­jis mū­su rai­dī­tājā, kas atrodas Ie­ca­vas no­vadā."

Kula­buhovs no­lē­mis doties uz studi­ju, lai no­vērstu teh­niskās pro­blē­mas. Kamēr viņš brauca uz ra­di­o, Franklins skai­pā sa­rakstījās ar draudze­ni, kas dzī­vo Angli­jā. Pui­sis draudze­nei rakstī­ja,ka "Ruslans tū­līt atbrauks, la­bos rai­dī­tāju, jānoslēpj alus". Kula­buhovs stāsta,ka vē­lāk tie­šām atrasta alus bundži­ņa, ta­ču tas diez vai esot ietekmē­jis no­ti­kušo. Pa jumtu dzird kā­du skrienam Kad Ruslans ie­ra­dies studijā, Franklins vēl bi­jis turpat. "Uzreiz ķē­ros pie bo­jājumu meklē­ša­nas. Frankli­nam bija labs ga­ra­stāvoklis, viņš kā vienmēr jo­ko­ja un smē­jās. Es vēl pa­lū­dzu atbildēt uz ma­na mo­bi­lā tele­fo­na zvanu, jo bi­ju aizņemts. Viņš te uz dī­vāna sē­dē­ja un runāja." Esot vie­nā no studi­jas pa­līgtelpām, pārbaudot va­dus un ka­be­ļus, Kula­buhovs dzirdē­jis, ka pa jumtu kāds burtiski skrien. Viņš pie se­vis dusmo­jies uz Frankli­nu par kār­tē­jo muļ­ķī­go gājie­nu, atvē­ris jumta logu un sarājis puisi, ka viņš atkal uz­kāpis uz jumta. Taču augšā bijis pilnīgs klusums. Ruslans nodomājis, ka Franklins atgriezies studijā.

"Tagad domāju, ka jau tobrīd viņš bija nokritis, " skumji nosaka Ruslans. Vēl pēc kāda brī­ža Ruslanam vajadzē­ja Franklina palī­dzī­bu, taču puiša ne­kur ne­bija. "No sākuma domāju, ka viņš jokojas ar mani, slēpjas, pēc tam mani pār­ņē­ma panika, skraidī­ju pa telpām, nogāju le­jā, bet pagalmā nekā ne­bija. Namam ir arī iekšpagalms, taču tur vār­ti bija ciet. Zvanī­jos puišiem un teicu, ka Franklins pazudis – dators joprojām ie­slēgts, mobilais uz galda. Puiši mani mie­rināja, ka ir piektdie­na un viņš kā ie­rasts droši vien aiz­gājis spē­lēt biljar­du. Es vēl aiz­braucu uz mājām, jo ne­biju paņē­mis līdz­i vie­nu instrumentu." Asi­nis uz ze­mes un pē­das uz jumta Kad Kulabuhovs atkal atgriezās, iekšpagalma vār­ti bija atslēgti, stāvē­ja policijas mašīna, un tai līdz­ās viņš pamanī­ja guļam cilvē­ku. "Tad es ie­raudzī­ju Franklina ke­das, par kurām viņš bija sapņojis un kuras mēs kopā pir­kām. Visapkārt bija asinis. Sapratu, ka viņš ir nokritis no jumta… savas tābrī­ža iz­jū­tas ne­varu aprakstīt, " vī­rie­ša acis uz mir­kli kļūst node­vī­gi miklas.

Notikušajam kaut maz­liet iz­se­kot iz­de­vies, iz­pē­tot radiostudijas un arī tajā pašā ēkā esošās viesnī­cas videoie­rakstus. "Kame­ra fiksē­jusi, ka es dodos uz vie­nu no palīgtelpām, Franklins man skrien pakaļ, bet tad apstājas, apgrie­žas un dodas pretē­jā vir­zie­nā. Videokame­ra pulksten 23.30 fiksē, ka viņš uz­kāpj uz krēsla, kas stāv zem loga, un iz­lien pa logu uz jumta," stāsta radio vadī­tājs. "Bet pulksten 23.33 viesnī­cas videokame­ra jau fiksē viņa kritie­nu." Uz jumta kame­ru gan ne­esot, tāpēc pēc alikušajām pē­dām uz slapjā jumta var tikai minēt, kā viss noticis. "Virs mū­su studijas jumts nav nokrāsots un arī slapjš ne­slīd, taču viesnī­cas daļā tas ir krāsots un ļoti slidens. Pē­das lie­cina, ka, tie­ši uz­kāpjot uz krāsotās virsmas, Franklins paslī­dē­jis un sācis šļūkt uz jumta malu,tad tai pār­kritis, pie­ze­mējoties pār­is stāvus zemāk uz blakus esošās ēkas jumta.Iespē­jams, viņš jau te guvis kādu savainojumu, un tad viņa kritiens tur­pinās no piektā stāva līdz ze­mei." Kulabuhovs sarunas laikā vairākas reizes atkār­to, ka Franklins re­gulāri kāpis uz jumta. Studijā ir vairāki jumta logi, taču tie­ši šis skaitās "ugunsgrē­ka logs", tāpēc saskaņā ar projektu tam ir rāku gadu laikā ar Franklinu mums vienī­gie strī­di bijuši tikai viņa kāpšanas uz jumta dēļ. Viņš bija spī­tīgs. Ko viņš tur darī­ja? Vienkār­ši sē­dē­ja – tas bija viņa radošais lidojums, pī­pē­ja, malkoja alu. Ne reizi vien esmu ieVilcis viņu atpakaļ telpā, kad viņš kāpa pa logu ār­ā. Pie­audzis cilvēks, bet par savu drošī­bu ne­maz ne­domāja. Viņš vienmēr teica, ka no jumta nokrist nevar, jo tas ir lē­zens," atce­ras Kulabuhovs. Ver­si­ju par paš­nā­vī­bu no­rai­da Jautājums, kāpēc Franklins tovakar iz­kāpa uz jumta, visticamāk, tā arī paliks ne­atbildēts. "Mums uz jumta nav ne­vie­nas ie­kār­tas, viņš tur ne­ko ne­varē­ja ne pār­baudīt, ne labot," skaidro Kulabuhovs. Arī ver­siju par pašnāvī­bu kolē­ģi iz­slēdz: "Viņam bija nākotnes plāni. Viņam bija mēr­ķis saņemt Popova prē­miju kā radio raidī­juma vadī­tājam. Viņš to varē­ja dabūt. "

Kulabuhovs teic, ka radio Franklins ir milzīgs zaudē­jums, jo viņš bijis unikāls cilvēks, kas pašam Ruslanam bijis kā brālis. Franklins bijis rī­ta cilvēks, cē­lies pulksten 5.30, lai katru dar­bdie­nas rī­tu no pulksten 6 līdz 10 ar savu vienmēr možo garastāvokli pamodinātu un labi ie­sākt die­nu palī­dzē­tu saviem radio klausī­tājiem. Pēc sava dar­ba laika Franklins daudz darī­jis radiostacijas labā: uzturē­jis kār­tī­bā mājaslapu inter­ne­tā, dar­bojies ar tele­fona autoatbildē­tāju, meklē­jis inte­re­santu infor­māciju citzemju inter­ne­ta vietnēs, jo zinājis ne vien krie­vu, latviešu un angļu valodu, bet arī spāņu un franču."Viņš bija savdabīgs un inte­re­sants cilvēks, viņš ļoti daudz runāja. Sākumā mūsu klausī­tājiem viņu bija grū­ti pie­ņemt, jo viņš strādāja savādāk ne­kā citi – viņš strādāja eiropeiski. Viņam bija īpatnē­ja balss, kuras dēļ viņu apsaukāja, tāpēc viņš pī­pē­ja, lai balss bū­tu rupjāka. Mēs ne­zinām, kas notika viņa galvā, viņš kolē­ģiem ne­kad ne­stāstī­ja par ģime­ni, viņam ne­bija svarī­ga nauda un apģērbs, viņam vajadzē­ja tikai radio."