Pēdējā laikā daudz tika rakstīts un runāts par to, ka ASV aizmirsusi Eiropu un piekāpusies Krievijai, atceļot projektu izvietot pretraķešu vairogu Polijā un Čehijas republikā. Tomēr maz teikts par to, ka tas ir arī savā veidā labi. Beigušies Balkānu kari, Eiropa ir brīva un vienota, tāpēc vairs neatrodamies ASV uzmanības centrā.
Vai gribam atrasties patstāvīgā krīzes situācijā kā Tuvie Austrumi (Izraēla-Palestīna, Irāka, Irāna), Afganistāna-Pakistāna un Ziemeļkoreja, kas prasa pastiprinātu ASV uzmanību? Aizmirsts arī, ka pēc Gruzijas un Krievijas kara pērn augustā, ASV slēdza drošības līgumu ar Gruziju, kas līdzīgs tam, ko ASV slēdza ar Baltijas valstīm, proti, Baltijas-Amerikas harta 1998. gadā, kad bija skaidrs, ka Baltijas valstis netiks uzņemtas pirmajā NATO paplašināšanas kārtā. Tad kādā ziņā ASV "pametusi Eiropu"?
Satraukumā par pretraķešu vairoga atcelšanu (vietā ir atgādināt, ka Obama skaidri pateica vēlēšanu kampaņā, ka to uzstādīs tikai tad – "ja tas spēs darboties") nepamanīts ir palicis ASV Krievijas novērtējums. Viena lieta ir iesaistīt Krieviju kodolieroču arsenāla samazināšanā, kas obligāti jādara, lai pārliecinātu citas valstis nepiesavināties šādus ieročus, cita lieta – kā ASV redz Krieviju kopumā?
Citēšu Obamas vietnieku Džo Baidenu (Joe Biden): Krievijai nepieciešams pieņemt dažus ļoti grūtus lēmumus. Tai sarūk iedzīvotāju skaits, tautsaimniecība nīkuļo, tās banku sektors un struktūra, ticamāk, nevarēs pastāvēt vēl 15 gadus, Krievija atrodas situācijā, ka pasaule mainās tās acu priekšā, bet tā krampjaini turas pie kaut kā pagātnē, kas ne pie kā nenovedīs. Šis vērtējums parādījās intervijā Wall Street Journal jūlijā.
Kā uz šo drūmi sazīmēto ainu reaģēja Krievija? Pats prezidents Medvedevs piekrita! Viņš pateica kādā sanāksme, kā to norāda ES un Krievijas centrs Briselē, Krievijas tautsaimniecība "sabruka" globālajā dižķibelē. Citēju: Mēs šādi vairs nevaram attīstīties. Tas ir strupceļš. Mums jāpieņem lēmumi mainīt mūs ekonomikas struktūru. Citādi tai nav nākotnes."
Taču skaidrs, ka Krievijas prezidents nevar atlaist viņa ministru prezidentu Putinu, kas "treknajos gados" palaida garām iespēju reformēt tautsaimniecību un radikāli samazināt valsts milzīgi uzblīdušo birokrātiju. 1991 gadā birokrātu skaits bija 300.000, šodien – jau 1.2 miljoni! Taču, zināms, šodien Krievija ir stipri mazāk atvērta un demokrātiska, kāda tā bija pirms Putins nāca pie varas.
Vai Medvedevs spēs darīt to, ko Dombrovskis cenšas Latvijā? Mums ir tā priekšrocība, ka Latvijā nav politiskais varas monopols, un, ka sāpīgas reformas tika izdarītas jau 90.gados, bet Krievijā valsts Putina prezidentūras laikā atkal sāka pārņemt uzņēmumus visās galvenajās tautsaimniecības nozarēs. Tas samazināja konkurences spējas.
Vai Medvedevam izdosies uzsākt nepieciešamās reformas laikā, kad Putins arī tēmē uz atgriešanos Kremļa tronī? Eiropa un ASV ir stipri lielākas par Krieviju – tās ekonomika vēl joprojām nav izaugusi lielāka par Nīderlandes, jeb ASV pavalsts Ņudžersijas ekonomiku. Tas nenozīmē, ka Krievijai nav naudas ārzemēs, ko likt lietā savas politikas veicināšanai, kā mēs to redzam Krievijas-Vācijas gāzesvada būves gadījumā, ietekmējot sabiedrisko domu dažādās valstīs un uzpērkot Latvijas presi aiz dažādām izkārtnēm.
Taču paliek jautājums, kāpēc ES nevar izveidot kopīgu politiku pret Krieviju? Tāpēc, ka tās dalībvalstis nevar vienoties kopējā vērtējumā par Krieviju, kā to spēj ASV. Ja īri šoreiz nobalsos par Lisabonas līgumu, tad visas 27 ES dalībvalstis varētu kļūt saliedētākas un tuvoties ASV vienotas politikas piekopšanai ar Krieviju, kas atkal nonākusi krustcelēs.
