„Mielavs pārdevies okupantiem!” – tā un līdzīgi latvju mūziķis Ainars Mielavs tika nosunīts par uzstāšanos „karātavu kalniņā”, kur viņš 8.maija vakarā ar dziesmām sumināja Otrā pasaules kara veterānus, viņu bērnus un mazbērnus. Nu, nedrīkst tā teikt – pārdevies.
Tad jau jābūt arī kādam, kurš pērk. Bet nav iespējams iedomāties tādu naudas summu, par kuru viens nacionāli pozicionējies zellis pārdotu savu labo slavu, kuru pēc tam viņš diez vai atmazgās pat ar tūkstoškārt lielākām naudiņām. Tāpēc esmu pārliecināta, ka Mielavs muzicēja par velti. Tiešām par velti.
„Civilokupantu podlaiža!” internetā kliedza sašutušie un bijušie Ainara Mielava fani. Arī tāda izteicienu nekulturālība traki pārsteidz, jo viņa lojalitāte un par sirsnība pret nosaukto slāni ir sadzīviski skaidrojama: Ainars, kā pats stāstīja, krievu valodu esot iemācījies jau četru gadu vecumā no saviem komunālā dzīvokļa kaimiņiem, Petrovu ģimenes, tādēļ viņam izteikties šajā valodā esot tikpat viegli, cik dzimtajā latviešu valodā.
Iespējams, Ainars nezina, ka komunālie dzīvokļi vēsturiski izveidojās tūdaļ pēc kara, respektīvi, tad, kad Latviju otrreiz okupēja padomju karaspēks, kura labākajiem vīriem un sievām vajadzēja kaut kur apmesties. Un, tā kā lielie dzīvokļi, kas kādreiz piederēja turīgiem rīdziniekiem, bija tukši, jo to saimnieki bailēs no padomju ordām bija devušies bēgļu gaitās, tos veiksmīgi pārveidoja – sadalīja ar finiera sienām un uztaisīja komunālos dzīvokļus. Vienā no tādiem bijušajiem lieldzīvokļiem kā labi kaimiņi patrāpījās arī Mielavs un Petrovs.
Arī tiem, kas virtuāli brīnījās par Mielava it kā nacionālo nodevību, vajadzētu tomēr attapties un paņemt tos vārdus atpakaļ, jo Ainars ne jau pirmo reizi bija sakaunējies par piederību latviešiem. Tā, piemēram, vienā intervijā viņš stāstīja, ka ir sarcis, skatoties kādu Latvijas telekanālu, kas izraisījis „šausmīgu kaunu un pazemojuma sajūtu par to, ka es vispār esmu latvietis”. Nu, ir jau dažkārt tie raidījumi tik truli, ka tu, cilvēks, kaunēsies ne tikai par piederību kādai nācijai, bet arī par piederību humanoīdu rasei vispār.
Iespējams, lai izvairītos no kauna sajūtām, kas savukārt varētu pārņemt kādu pie „karātavu kalniņa” nejauši pieklīdušu latvieti, Ainars pirms koncertēšanas painteresējās, vai klausītāju vidū ir kādi latviski runājoši indivīdi. Daži bija. „Pirms šī koncerta man pāris dienu laikā vairāki cilvēki jautāja par drosmi. Tā kā šeit ir ieradušies vairāki mani tautieši, var uzskatīt, ka viņi visi ir īpaši drosmīgi,” teica mūziķis. Lai mēs paši sev nešķistu pārāk drosmīgi, tomēr taisnīgi atzīmēsim, ka, neierodoties uz minēto pasākumu, patiesībā esam uzskatāmi par galīgiem zaķpastalām.
Ainaru varētu aizstāvēt vēl ilgi. Bet vienlaikus arī mēģināt saprast, kāpēc tā noticis. It kā jau nekas sevišķs, vai ne? Padziedāja Atpogā manu kreklu, un viss! Nu, uztaisīja sociāli nacionālu performanci, pievērsa sev sabiedrības uzmanību, kas, iespējams, bija sākusi dilt, un varam iet tālāk! Viss aizmirsīsies, un fanes turpinās sajūsmināties par piekūnu, kas skrien debesīs, un labradoru, kas meklē sirdsapziņu. Un tāda it kā nenozīmīga sadarbība ar tiem, kurus mums ir visas tiesības uzskatīt par mūsu valstij nelojāliem indivīdiem, tāda sīka kolaboracionisma drumsla, ko pat grūti saskatīt valsts vispārējā haosā, iespējams, ir tikai aizmirstības vērta intermēdija, sak, nosodiet labāk tos, kuri valsti noveduši līdz bezdibenim, nevis tos, kuri vienkārši dzied.
Nē, tas nav tik vienkārši. Viena lieta ir krievu ballītē padziedāt krievu romances, bet pavisam kas cits ir apzināti pozicionēties politiskas ievirzes pasākumā. Viena lieta ir just līdzi vecīšiem, kas nomocīti briesmīga kara dzirnavās, pavisam kas cits – balstīt šovinistiskas dzīres, kuras vēl atbaidošākas padara ideoloģijas un alkohola pārdozēti bezkauņas, kas uz vecīšu jaunības atmiņu rēķina visai veiksmīgi darbojas lielkrievu šovinisma lauciņā. Mūziķis Mielavs nesaprata šo atšķirību. Ja šīs atšķirības sajauc kāds nošņurcis politiķis, cilvēki nospļaujas un... piedod viņam, jo viņš nav tautas ētisko garamantu nesējs. Ja to izdara mūziķis, mākslinieks, rakstnieks, tad – atmazgāties viņš vairs nevarēs. Jo ikviens, kam izdevies pasmelt ikdienas spēku no talanta piemeklētiem cilvēkiem, jutīsies aizvainots, sajūtot šādu cilvēku morāles profanāciju.
Sīku samierināšanos un tāda sadzīves kolaboracionisma izpausmes vērojamas faktiski ik dienu, un tam ir radīta lieliska augsne, kuru mēs paši ar savu vienaldzību padarām arvien auglīgāku. Mēs joprojām nenovērtējam briesmas, soli pa solim atdodot nacionālas valsts pozīcijas, kuras jau šobrīd ir faktiski nojauktas. Par to liecina pašpārliecinātība un vēriens, ar kādu startēja 9.maija dzīres. Bet kolaboracionisms – mazāks vai lielāks – sākas nevis tāpēc, ka valstī, lūk, tāda situācija, bet gan tāpēc, ka izvēle starp labo un ļauno iet caur cilvēka sirdi. Tur tā robežšķirtne. Tur arī tas saviļņojums, kas liek mums sašust vai priecāties par to, ko ar mums spēj izdarīt viens mākslinieks. Un Ainars tiešām mūs šoreiz saviļņoja, tikai – izskatās, ka šim vilnim daudzi viņa cienītāji ļausies pēdējoreiz.
*Rinda no Ainara Mielava dziesmas
