Trešdiena, 8.maijs

redeem Staņislava, Staņislavs, Stefānija

arrow_right_alt Viedokļi

Latvietis asiņainā putrā

Kad pavisam klusi uz Saeimas balsošanu aizplūda Dzīvnieku aizsardzības likuma grozījumi, ar kuru ieviešanu iedibināsies latviešiem sveša reliģiska tradīcija – mājlopu cietsirdīga kaušana, pirmajā mirklī iedarbojās tikai sajūtu līmenis: tas nevar būt!

Uzmeklēju interneta vietnēs visu par tā saucamās košera gaļas lopiskajiem pirmsākumiem: šī kaušanas metode ir maksimāli barbariska, atklājot austrumnieciskās kultūras (?) asiņainākos fragmentus.

Saprotu, ka piesaukt latviskās tradīcijas, kad saimnieces savus lopiņus sauca vārdos un gauži skuma, kad gotiņa Gauja vai cūķis Fricis bija jāliek katlā, būtu vientiesīgi: mums tagad ir jādomā par megalauksaimniecību un supereksportu, kas tūdaļ iznesīs Latviju internacionālajā Eiropas saulītē, pēc kuras mēs visi tā alkstam. Taču galēji ciniski ir no augstiem pluktiem apgalvot, ka košerveidīgā slepkavošana būšot maksimāli humāna: tā acīmredzot tiks humanizēta ar mullas lūgšanām kaušanas brīdī?

Vai Jēkabpils uzņēmējs, kura firmā strādās 150 košera gaļas izcirtēji un kura dēļ tagad maina likumu, nezināja, ka līdz šodienai dzīvnieku nežēlīga nokaušana Latvijā nebija atļauta? Uz ko viņš cerēja? Laikam uz to, ka tuva iepazīšanās ar Saeimas deputātiem būs tas pats, kas pabirdināt asaras pie Raudu mūra – viss notiks tā, kā musulmaņu vai jūdu dieviņš būs lēmis, respektīvi, latvju deputātiem atvērsies acis un viņi pāries tajā brīdī vajadzīgajā ticībā. Bet uzņēmējam un deputātiem nevajadzētu aizmirst, ka Vācijā košergaļas meistariem esot jābūt apgraizītiem...

Vai tiešām šīs valsts pārvaldītājiem jāmēģina līst visos iespējamajos Eiropas un neeiropas caurumos, pilnībā atmetot faktu, ka šeit, piedodiet, ir Latvija? Ja kāds latvju ekonomikas sildītājs izdomās slaktēt suņus (mums taču tik daudz dzīvnieku patversmju!), lai to kautķermeņus eksportētu uz Ķīnu, vai arī tad Saeimas lauksaimniecības spečuki ar putainām lūpām bļaus, ka tas ir tikai bizness?

Ir kāda robeža, kuru pārkāpjot, latvietis vienkārši izšķīst un pazūd kosmopolītisma bieži vien asiņainajā putrā. Un šis, manuprāt, ir viens no tādiem gadījumiem.