Liepājas apriņķa Mežstrautos, kas atradās Rucavā, tur dzīvojošais Šēpera kungs neilgi pēc 1941. gada 14. jūnija saņēma vēstuli no Pūķu ģimenes. Īsa, satraukta, neziņas un izmisuma tumsas piesātināta bija šī vēstule:
«Sveiciens no Daugavpils braucam projām no Latvijas uz nezināmu zemi drīz būsim pāri robežai esam sabāzti lopu vāģī esam ar tēti izšķirti nezinu kur tiksimies Dzīvojiet laimīgi! Jānītis un Anna Pūķi»
Dzīvojiet laimīgi. Cik nu vien laimīgi varēja dzīvot palicēji, kuri, 15. jūnija rītā uzzinājuši par kaimiņu, radu vai draugu pazušanu, trīsās meta krustus par to, ka nakts šausmas gājušas secen. Taču nekad nevarēja zināt, kas notiks rīt, pēc nedēļas vai mēneša. Padomju karaspēka ienākšana 1940. gada 17. jūnijā, tai sekojošā okupācija un tālākie notikumi, kuros mijās meli, liekulība un asinis, neradīja nedz drošības sajūtu, nedz pārliecību, ka dzīve būs... laimīga. Bailes bija ikdienas atslēga, bet klusēšana – dvēseles durvju kods. Vien smeldzīgs izmisums par pazaudēto laimes un dzimtenes sajūtu klājās pāri kā nebeidzama, smaga un smacīga migla.
To ir grūti saprast tiem, kas, dzīvodami relatīvas demokrātijas un eiropeiskas atļautības laikmetā, bauda pārrobežu un citas brīvības un par kaut kādu komunistu kaut kādām represijām zina tikai no vēstures mācībgrāmatu pāris ubadzīgām rindkopām. Tāpēc arī laiku pa laikam saklausām uzmācīgus džinkstienus, ka mums, lūk, ir par daudz karoga melno dienu, sak, labi būtu salikt visas dienas kopā, lai mūsu optimisma pārsātinātajai sabiedrībai būtu vēl gaišāks skats uz dzīvi. Bet tai sabiedrības daļai, kas neatkarīgu Latviju uzskata pašu par sevi saprotamu, tomēr vajadzētu apgūt dažas nozīmīgas atziņas, un viena no tām ir: bez tautas pagātnes nav tautas nākotnes. Par pagātni, kas dažkārt tik baisās krāsās ieausta Latvijas vēstures audumā, nevar un nedrīkst teikt, ka tās krāsas vajag sapludināt vienuviet: katra bēda ir atsevišķs likteņraksts, un tas ir svēts tautas vēsturē.
Šogad aizrit septiņdesmit gadu kopš 1941. gada 14. jūnija, kad no Latvijas izrāva 15 424 nevainīgus cilvēkus, kurus padomju vara, kā nevajadzīgas nezāles iemetot lopu vāģos, aizsūtīja šausmās un nāvē. Ikviena cilvēka dzīve, kas sagrauta šajās deportācijās, ir veselas pasaules vērta. Tāpēc arī šie notikumi ir ar citiem līdzīgiem noziegumiem vienādi vērtējami. Ne tikai Latvijas, bet arī citu valstu vēsturnieki ir atzinuši, ka pret Latvijas iedzīvotājiem veiktas darbības, kas neapšaubāmi atbilst ANO 1948. gada 9. decembra Konvencijas par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to 2. pantā definētajām genocīda pazīmēm (noslepkavošana, nopietnu miesas bojājumu nodarīšana, tādu dzīves apstākļu radīšana, kādos dzīvojot cilvēki būtu lemti pilnīgai vai daļējai iznīcināšanai u. c.). Šai konvencijai pievienojusies arī Latvija. No katriem desmit deportētajiem Latvijas iedzīvotājiem četri gāja bojā ieslodzījumā vai nometinājumā, daudzi citi guva grūti ārstējamas slimības. Piecpadsmit procentu no deportētajiem bija bērni līdz 16 gadu vecumam. Manis pieminētā Pūķu ģimene bija, ja tā var izteikties, tradicionāls deportēto modelis: četrdesmitgadīgais ģimenes tēvs Jānis, mamma, kurai bija 37 gadi, un septiņgadīgais dēls – Jānītis. Mamma un dēls izdzīvoja, tēvs gāja bojā nometinājumā.
Taču neizprotami un pretīgi, ka Latvijā vēl atrodas nelieši, kas publiskajā telpā atļaujas ņirgāties par aizvestajiem. Kāds Ruslans Jefimovs pērn portālā gorod.lv, ko vēlāk pārpublicēja arī pilsētas interneta avīze Naš Daugavpils, izpaudās, ka padomju vara ir bijusi pārāk humāna (!), deportējot vairāk nekā 15 000 cilvēku. Šos murgus plašāk citēt nav vērts, taču izbrīnu rada kas cits: līdz šim brīdim (!) no portāla, kas ir vizītkarte pilsētai, kas, starp citu, atrodas Latvijas Republikas teritorijā, nav izravēts šis antihumānais, neķītrais artiķelis.
Latviešu nācijas zaudējumi, kuros ietilpst ne tikai cilvēku fiziska bojāeja vai neatgriezenisks veselības zudums, nav vienīgie no tautas miesas izrautie robi. Jo vēl ir arī garīgais satvars, kuru okupantu truleņu bari kopā ar ziķerīgajiem vietējiem kolaborantiem dauzīja drumslās, jau sākoties padomju okupācijai. Un sadauzīja pamatīgi, izveidojot emocionāli nestabilu sabiedrību, kas vairāku desmitgažu laikā – līdz pat šim mirklim – ir perfekti apguvusi māku pakļauties, neiedziļinoties un neanalizējot, kam tad īsti jāpakļaujas. Mēs pakļaujamies ideoloģiskām tehnoloģijām, cīņai pret «oligarhiem», politiskām azartspēlēm, dažādu valdību un tā saukto nevalstisko organizāciju seklām manipulācijām, kā rezultātā ceturtdaļa valsts iedzīvotāju jau aizmanipulēti uz Anglijas šampinjonu pagrabiem vai Spānijas zemeņu laukiem. Tas, ko valdības mūsdienās dara ar tautu, vairs nav salīdzināms ar padomju laika deportācijām: toreiz tautu izsūtīja svešie kopā ar vietējiem kolaborantiem, tagad izsūta savējie, piesedzoties ar priekšvēlēšanu saukļiem un pēcvēlēšanu solījumiem (meliem). Bet varbūt, ietekmējoties no dažādiem ruslaniem jefimoviem, kāds iedomājas, ka tas, kas patlaban tiek darīts ar nāciju, ir pārāk humāni? Tad kas mums svarīgāks: pakļauties izdzinējiem un manipulatoriem vai tomēr iztaisnot muguru un sākt domāt ar savu galvu? Tas, manuprāt, ir vissvarīgākais pirmo deportāciju 70. gadadienā.
